Foto: Flickr/Dabas aizsardzības pārvalde

Lai iegūtu datus par Latvijā dzīvojošo susuru populācijas stāvokli, Dabas aizsardzības pārvalde (turpmāk – Pārvalde) jau vairākus gadus veic susuru monitoringu. Diemžēl 2020.gada dati nav iepriecinoši – samazinās gan šo mazo grauzēju skaits, gan sarūk to apdzīvotās teritorijas.

Latvijā ir sastopamas trīs susuru dzimtas sugas – meža susuris (Dryomys nitedula), lielais susuris (Glis glis) un mazais jeb lazdu susuris (Muscardinus avellanarius). Tās visas ir iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Monitoringa dati liecina, ka 2020.gads meža susura populācijai bijis sliktākais kopš 2015.gada – zemākie rādītāji bijuši gan kopējai zinātnieku izliktajai būrīšu apdzīvotībai, gan izplatības apgabala lielumam.

“Cēloņi šādām izmaiņām pagaidām nav zināmi. Visticamāk, iespaidu atstājusi mežsaimnieciskā darbība un, iespējams, kādi dabas faktori. Piemēram, mazā susura monitorings uzrāda, ka būrīšu apdzīvotība pēdējos gados kritusies, un tas varētu būt saistīts ar klimata izmaiņām. Citās valstīs veiktajos pētījumos noskaidrots, ka siltās un lietainās ziemās pieaug ziemojošo mazo susuru mirstība. Līdz ar to susuri savā ziņā ir arī Latvijas dabas indikatori, tomēr labākai cēloņsakarību izskaidrošanai veicami papildu pētījumi,” pauž zoologs, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Valdis Pilāts.

Susuru monitorings notiek vasarā un līdz brīdim, kad susuri dodas ziemas miegā. Zinātnieki šādi uzmana mazā un meža susura populācijas stāvokli, lai ar monitoringa palīdzību ne tikai izvērtētu susuru populācijas un to dzīvotņu stāvokli, bet arī nepieciešamības gadījumā sagatavotu ieteikumus nelabvēlīgu ietekmju novēršanai.

Lai varētu novērot un uzskaitīt susurus, dabā tiek izvietoti susuriem piemēroti būrīši. Tā kā susuri dabīgos apstākļos savas migas ierīko koku dobumos, cilvēku izgatavotie mākslīgie dobumi – būrīši, ir laba alternatīva, kuros iemitinās mazie dzīvnieciņi, un tādējādi ļauj ielūkoties to dzīves noslēpumos. Būrīši susuru pētniekiem būtiski atvieglo izpēti, jo atrast atklātās migas ir ļoti darbietilpīgs pasākums, bet atrast migas koku dobumos ir praktiski neiespējams uzdevums. Regulāras uzskaites ļauj spriest par susuru sastopamību vienā vai otrā teritorijā, to skaita ikgadējām svārstībām, kā arī par susuru sezonālo aktivitāti.

Apsekojot būrīšus, tajos iespējams atrast ne tikai susurus, bet arī konkrētajā brīdī neizmantotu susura veidotu lodveida migu, kas liecina par šo dzīvnieku atrašanos teritorijā. Tāpat būrīšos izdodas atklāt ne vienu vien citu pārsteigumu, piemēram, lielās zīlītes (Parus major) ligzdu ar mazajiem putnēniem vai olām, apdzīvotus vai pamestus lapseņu un iršu pūžņus, kas ir krāšņi ar savu arhitektonisko izskatu un parāda dabas apdāvinātāko būvnieku smalko darbu.

Pārvalde atgādina, ja redzat dabā izvietotu būrīti, to aiztikt nedrīkst, jo neatbilstoša apiešanās un nevajadzīga būrītī mājojošo dzīvnieku traucēšana var kaitēt dzīvniekiem.

Visas Latvijā sastopamās susuru sugas ir kokos dzīvojošas jeb dendrofilas sugas. Viena no nozīmīgākajām susuru īpašībām ir ilgais ziemas miegs – šis periods atsevišķām sugām, barības resursu trūkuma dēļ var ilgt pat deviņus mēnešus vai ilgāk, tādēļ susurus nereti dēvē par miega pelēm.

Latvijā vidēji susuri ziemas miegā dodas septembrī, bet ziemas guļa ilgst līdz aprīļa vidum, pārējā laikā susuri ir aktīvi naktīs, bet dienu pavada migās koku dobumos, spraugās vai piemērotā būrī. Susuru aktivitāte sākas ap saules rietu, kad tas dodas barības meklējumos, un turpinās līdz gaismas uzaušanai.

Susuri Latvijā ir reti sastopami, jo Latvija ir to izplatības areāla ziemeļu robeža. Visretāk sastopamais susuris ir meža jeb lazdu susuris. Vēl līdz pagājušā gadsimta beigām Latvijā varēja sastapt ceturto susuru sugu – dārza susuri (Eliomys quercinus), kas nezināmu iemeslu dēļ Latvijā ir izzudis.

Datus par 2021.gada sezonu eksperti vēl turpina ievākt, un pirmos secinājumus varēs veikt, kad tie būs apkopoti un izanalizēti.