Foto no personīgā arhīva

“Ir liela laime piedzīvot mierīgu sevi. Apstāties. Baudīt. Ieelpot. Sajust. Būt pateicīgai. To mācos ik dienu,” tā intervijā ar Rīta kafijas žurnālisti Guntu Kūlu teic svētceļniece, kura mērojusi vairāk nekā tūkstoš simt kilometru 44 dienās, klejotāja, zaļā dzīvesveida piekritēja Agnese Skunstiņa.

Agnesi Skunstiņu liela daļa Latvijas iedzīvotāju iepazina šajā vasarā, sekojot līdzi viņas piedzīvojumiem, kuru laikā viņa ar kājām pārstaigāja pār divām valstīm. Viņa devās 44 dienu ilgā ceļojumā ar kājām, kopumā nostaigājot 1 137 kilometrus. Jā, ar kājām, vasaras tveicē, ar lielu somu uz muguras, katru nakti pārnakšņojot citā mītnē. Dienā Agnese mēroja apmēram 30 kilometru.

Šis gan nebija pirmais garais ceļš, ko Agnese mērojusi. 2017.gadā viņa 28 dienās nostaigāja 1035 km garu Santjago ceļu no Francijas robežas līdz Atlantijas okeāna piekrastei Spānijā.

Pēc četriem gadiem viņa gāja atkal, šoreiz no savas mājas sliekšņa. Ceļš izmainījis viņas dzīvi. Kāpēc viņa to dara, kādas atziņas guvusi, par visu un vēl vairāk Agnese bija gatava dalīties iedvesmojošā stāstā.

Es izdegu…

Atgriežoties teju piecus gadus senā pagātnē, kad Agnese uzsāka savu pirmo garo ceļu, viņa bija pavisam cita. Izdegusi, tuvu depresijai… “Manā gadījumā darbs nebija vainīgs. Man bija ļoti labs darbs ar pretimnākošiem vadītājiem, taču laikam biju sasniegusi savu maksimumu, tāpēc izdegu. Ja jāatsauc atmiņā, kā es jutos, tad pati sev sāku riebties. Piecēlos un nesaskatīju vairs jēgu darīt to, ko darīju. Vāvere ritenī. Man sāka rasties trauksme, kad izdzirdēju, ka atnācis atkal e-pasts, pat nezinot, kas ir adresāts. Es sapratu, ka ir laiks apstāties.

Protams, situācijas ir dažādas, bet manā gadījumā pie vainas nebija apkārtējie cilvēki, finansiālie aspekti vai toksiska vide, pie vainas biju es pati.”

Ir jāpieņem lēmums

“Nervu kutinošākais brīdis ir mirklis pirms svarīgā lēmuma pieņemšanas. Kad tu pieņem lēmumu, vienalga, vai tas būs pareizs vai nepareizs, iestājas miers. Tāpat kā visiem cilvēkiem arī man bija pienākumi – rēķini, kredīti, savu vajadzību nodrošināšana, tas, protams, dzen izmisumā un neļauj tik vienkārši pieņemt lēmumu pamest visu un aiziet. Es biju izsmelta, prātojot, kā es pelnīšu, ko darīšu, kā dzīvošu. Bet tad, kad es pieņēmu lēmumu, man kā akmens no sirds novēlās.”

Izdzīvojot šo grūto periodu, nometot malā maksimālismu, Agnese sapratusi, ka amata nosaukums laimīgu viņu nedara. “Es sapratu, ka man tas nav svarīgi. Es nekaunos par to, ka pandēmijas sākumā, kad darba vēl nebija tik daudz, mēs ar draugu krāsojām sienas, veicām remontdarbus par naudu, bet es biju laimīga. Es sapratu, ka varu darīt darbu, kas nav tik labi atalgots, es varu labāk mežā lasīt sēnes, bet es esmu mierā ar to, ko daru.

Es zinu, ka vienmēr var atrast risinājumu, viss atkarīgs no pašiem.”

Es iešu Santjago ceļā

Visa dzīve ir ceļš. Cits sevi atrod, lasot noteikta žanra literatūru, cits dodas uz Indiju, vel kāds skrien, bet Agnese iet. Kā viņa nonāca pie šāda lēmuma? “Kad nopirku vienvirziena biļeti uz Spāniju četrus gadus atpakaļ, tas tolaik nebija pilnīgi pārdomāts lēmums. Es to uztvēru kā piedzīvojumu, arī draugi mudināja, sakot, ka es varētu noiet tādu ceļa garumu. Es lidmašīnas biļetes iegādājos pus gadu iepriekš, pirms devos ceļā. Un tieši šis pēdējais pusgads bija vistrakākais, līdz pieņēmu tik svarīgo dzīves lēmumu, kas mainīja manu dzīvi.”

Sākotnēji Agnese domājusi, ka izņems sakrāto atvaļinājumu, lai dotos ceļā, taču drīz vien sapratusi, ka no darba vēlas aiziet pavisam. “Esmu pateicīga pati sev, ka pieņēmu tādu lēmumu tolaik. Man šis ceļš bija ļoti vajadzīgs, es kļuvu cita. Es ne vien nogāju ap 1000 kilometru, es aizgāju pie sevis. Katru dienu, kad devos ceļā, es gāju ar domu, ka ieraudzīšu labo cilvēkos. Es būvēju sev apkārt ideālo sabiedrību, kādā gribētu dzīvot.”

Svētceļniece – ceļojums ar augstāku mērķi

Jānorāda, ka Santjago ceļš, kuru Agnese mēroja, ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Agnese teic, ka viņai ļoti patīk sevi dēvēt par svētceļnieci. Ko Agnesei nozīmē šis vārds?

“Šis vārds man nozīmē to, ka šis ir svētceļojums pie kaut kā – ceļojums ar augstāku mērķi. Šajā ceļā cilvēki aizpilda tukšumu sevī. Pirmajā reizē tas bija svētceļojums pie manis pašas. Es atradu ceļu pie sevis, sāku mīlēt sevi, sāku pasauli vairāk mīlēt. Šīs vasaras svētceļojums bija pie cilvēkiem. Es visus cilvēkus, kuri šajā laikā bija mājās pandēmijas dēļ, nesu somā līdzi sev.” Visu ceļa posmu Agnese dalījās ar savu ikdienu, ceļojumiem, prieku un asarām ar “Instagram” sekotājiem.

Lai gan pēc definīcijas svētceļojums ir reliģiska darbība, tas nebūt nenozīmē, ka ceļā dodas kristieši vien.

Agnese dalās: “Es ticu Dievam, bet neesmu no tiem, kuri katru svētdienu iet uz dievkalpojumu. Es neprotu uzvesties baznīcā, ja tā var teikt, es nezinu, kas jādara pie altāra, es nezinu, kas jādara dievkalpojuma laikā, es nepārzinu Bībeli. Es arī mazliet sākumā biju sabijusies, kad mācītājs Valkā (kur ir Latvijas Santjago ceļa sākums – Svētā Jēkaba ceļš jeb Santjago ceļš (Camino de Santiago) vēlējās mani satikt pirms devos ceļā, bet tie bija vieni no sirsnīgākajiem brīžiem, kad viņu satiku. Viņš vienkārši pie altāra palūdza, lai mans ceļš ir drošs, Agnesei acīs saskrien asaras, atceroties sirsnīgo brīdi.

Minētais mācītājs vēlas satikt ikvienu, kurš uzsāk ceļu no Valkas, lai novēlētu drošu ceļu un dotu savu svētību. Agnese iesaka ikvienam viņu satikt: “Man tiešām asaras saskrien acīs, atceroties to mieru un sirsnību. Es vēlētos lai katrs to sajūt. Mācītājs man līdzi ceļā iedeva arī ceļavārdus, ko es ik pa laikam pārlasīju.”

Svētceļnieku galamērķis ir baznīca, tā tas ir visā plašajā pasaulē. Agnese teic: “Tā ir ne vien arhitektūra, kas ir brīnumskaista dažādās pasaules vietās, tas ir arī patvērums, kur vasarā var atveldzēties, bet ziemā sasildīties.”

Būt ar sevi un savām domām vairāk nekā mēneša garumā

Došanās ceļā vienatnē nozīmē būšanu ar sevi – palikt ar savām domām, sevi izklaidēt. Šis pandēmijas laiks ir savā ziņā līdzīgs ceļam, jo ierastajā skrējienā pienāca laiks apstāties, vairāk laika tika pavadīts mājās, vairāk arī vienatnē. Daļai cilvēku šis ir izaicinājums, jo būt ar sevi reizēm nemaz nav vienkārši. Kā ir ar Agnesi?

“Man gan nav bijušas problēmas būt ar sevi, man tas pat ir nepieciešams. Reizēm es arī savam dzīvesdraugam saku, ka šī ir diena, kad negribu runāt. Tad, kad sāku pirmo ceļu, iepriekš biju paredzējusi, ka šis ceļš būs tam, lai saliktu dzīvi pa plauktiņiem, izdomātu, ko un kā darīšu, bet es gāju, un man acu priekšā bija plašumi, tāli horizonti. Cik tukšs man bija priekšā, tik tukšs manā galvā.”

Turpinot viņa saka: “Es vienkārši nedomāju, es neko nevarēju izdomāt. Pusceļā sapratu, ka ir jāļaujas tukšumam, jānovērtē tas, ka varu nedomāt, bet baudīt dabasskatus, dzirdēt putnu dziesmas, redzēt dažādos cilvēkus, redzēt mazākos kukaiņus, sajust tikko pļautas zāles smaržu.”

Jautājumu par to, kā Agnese dzīvojusi 44 dienas ceļā, bija daudz. Kā viņa mazgāja drēbes, kā gatavoja, kā cīnījās ar odiem, kur uzpildīja dzeramo ūdeni, kas bija viņas somā utt. Uz visiem šiem jautājumiem Agnese ir atbildējusi savā blogā, ko katru vakaru rakstīja, esot ceļā. Bloga veidošana ir viens no viņas hobijiem un misijām – sniegt izzinošu informatīvu informāciju. Vairāk lasiet šeit.

Ceļā gūtās vērtības

Skaidrs, ka ceļš ir ne vien skaists, vērojot dabu, bet arī grūts, kaut vai tāpēc, ka uz muguras bija padsmit kilogramu smaga soma, vasaras tveice bija nežēlīga. Pie ūdenstilpēm čum un mudž knišļu, reizēm lija lietus un drēbes bija pilnīgi izmirkušas, kājas tulznās, īsāk sakot, viņa bija absolūti ārpus komforta. Ko tas viņai devis?

“Pirmais, kas nāk prātā, ir pateicība, pazemība un novērtēšana. Šie tālie ceļi iemāca novērtēt to, kas tev ikdienā ir. Tu ej, nesteidzies un spēj pamanīt tik daudz skaistu lietu – ne vien dabu, bet arī cilvēkus. Ikdienas skrējienā mēs nepamanām, ka kāds palaiž pa priekšu, mēs pieņemam, ka tas ir pašsaprotami, bet patiesībā tā nav.

Mantu skaits somā ir ierobežots, un tieši tas man lika saprast, cik daudz mēs apaugam ar nevajadzīgām lietām. Vēl viena vērtīga lieta no garā ceļa – esmu sākusi dzīvot apzinātāk un dabai draudzīgāk.”

Es sevi iemīlēju

Šis ceļš arī vairāk iemācījis mīlēt sevi kā sievieti. “Esmu pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu. Es sev patīku tāda, kāda esmu. Zinām, ka “Instagram” filtrus izmanto daudzi, bet jau pirmajās dienās es no tiem atteicos, rādot sevi tādu, kāda esmu. Lai arī nosvīdusi, lai arī ar sarkaniem vaigiem, ar netīru muti, ēdot arbūzu – es tāda esmu.”

Uz jautājumu, vai plānā jau ir nākamais garais ceļš, Agnese teic, ka, viņasprāt, ceļā ir jādodas tad, kad jūt vajadzību pēc tā. “Ja runājam konkrēti par svētceļojumiem, tad pagaidām vajadzību pēc nākamā vēl nejūtu, vasaras ceļš iedeva daudz, lai kādam laikam pietiktu. Es vairāk domāju par ikdienas iešanu ar kājām kā fizisku aktivitāti. Es vēlos doties īsākos un garākos pārgājienos Latvijā un ārpus tās, un nodarboties ar savu projektu “Meža mierā”.”

Projekts “Meža mierā”

Agnese blogā publicējusi arī vairākus bezmaksas maršrutus, ar kuriem var iepazīties šeit.

Kā jau sākumā Agnese teica, viens no iemesliem lēmumam aiziet no pilnas slodzes darba bija tas, ka viņai neatlika laika saviem hobijiem. Pateicoties draudzībai, kas radās internetā, Agnese ar kompanjoni un nu jau arī labu draudzeni Simonu Rusku izveidojušas projektu “Meža mierā”.

“Pēc ceļa cilvēki man aktīvi jautāja, vai varēs kopā ar mani doties pārgājienā. Tā kā arī Simona ir veselīga dzīvesveida entuziaste un aktīva dzīvesveida piekritēja, salikām galvas kopā un sapratām, ka mēs vēlamies kaut ko vairāk par pārgājienu, vēlējāmies dot pievienoto vērtību,” tā Agnese.

“Cilvēkiem ir nepieciešams iedrošinājums, zināšanas, arī klātesamība. Sapratām, ka varam to dot. Projekta mērķis ir rast mieru, atpūsties, būt ar sevi, ar dabu. Tās ir brīvdienas meža mierā, kur cilvēki var atbraukt, lai stiprinātos, atpūstos no darba, ģimenes, ierastās vides. Mēs ejam pārgājienā, meditējam, nodarbojamies ar jogu, mums bija tējas ceremonija, mandalu zīmēšana, arī kvēpināšanas rituāls, mēs mācījāmies, kā gatavot restorāna cienīgu ēdienu brīvā dabā,” stāsta dabas cienītāja.

Valstī esošā situācija ir tāda, kāda tā ir, šobrīd projekts pilnveidojas, bet pieteikumi ir apturēti. Agnese cer, ka pēc jaunā gada pamazām viss atgriezīsies vecajās sliedēs un cilvēki varēs saņemt to, ko tik ir ļoti pelnījuši – brīvdienas, kurās no sirds atpūšas, saņem iedrošinājumu, stiprinājumu, jaunas pieredzes –, lai ar jauniem spēkiem dotos tālāk – savā ceļā.

Informācijai:

Santjago ceļš ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Tā galamērķis ir Svētā Jēkaba katedrāle Spānijas ziemeļu pilsētā Santjago de Kompostela. Ļaudis daudzos kilometrus cauri Eiropai veic kājām, bieži vien startējot no savas mājas sliekšņa. Mēdz teikt, ka tas ir katra cilvēka individuāls izziņas, piedošanas vai veltījuma ceļš.

Latvijas 18 posmi ir iekļauti Eiropas Santjago ceļu tīklā. Pirmais posms sākas Valgā, tad skaistais maršruts cauri Vidzemei virzās uz Rīgu, tālāk caur Zemgali turpinās līdz Žagarei, kur savienojas ar Lietuvas Santjago ceļu. Tādējādi jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir iespēja doties svētceļojumā uz aptuveni 3500 kilometru attālo Santjago de Kompostela katedrāli Spānijā, gluži tāpat, kā to dara Agnese.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube