Uz pasaules nav tādas vietas, kas būtu drošāka par mammas klēpi. Uz pasaules nav tādas lietas, kas būtu īstāka par mīlestību. Atzīmējot Mātes dienu, Rīta kafijas žurnāliste Gunta Kūla šajā nedēļā sarunājas ar dziedātāju, digitālā satura veidotāju un jauno māmiņu Adrianu Miglāni-Sondori (22) par dzīves liktajiem šķēršļiem, kas mūs veido par tiem, kas esam šobrīd.

Sarunu iesākām ar pārdomām par to, kas ir galvenās dzīves atziņas, ko Adriana ņēmusi līdzi no vecākiem. Ilgi nedomājot, viņa teic: “Tas, ko es no saviem vecākiem esmu aizguvusi un vienmēr ņemšu līdzi, ir labestība un mīlestība pret pasauli un tās cilvēkiem, stāvot pāri netaisnībām, meliem, naidam, dusmām.”

Prasme paskatīties uz lietām ar gaišu skatu ir Adrianas lielākā bagātība un piemiņa no tēta, kurš pāragri devās prom no šīs dzīves. “Mans tētis man vienmēr atmiņā paliks kā saule, kas dod siltumu, prieku un mīlestību. Mans tētis nekad nav šķirojis cilvēkus – savējie vai svešie. Tas ir tas, ko es redzēju, būdama vēl maza meitene, ka uzmanība un labsirdība tiek ne tikai man, bet arī citiem. Kādā brīdī es sapratu, ka ar šādu skatījumu es varu savu dzīvi padarīt gaišāku, vairojot labestību, lai arī reizēm to pretī nesaņemu.”

Adrianas dzīvē desmit gadu vecumā notika traģēdija. Viņa dzīvojamajā istabā tēti atrada, jau dusot mūžībā. Tētis izdarīja pašnāvību. Mamma palika viena ar diviem bērniem, rēķiniem, kredītiem un bezdarbnieku pabalstu. Ģimene piedzīvoja grūtus laikus, paliekot ne tikai ar salauztām sirdīm, bet visai bieži arī ar tukšiem vēderiem. Lai cik grūti mammai nebūtu bijis, uzsākt dzīvi pilnīgi no nulles, piedzīvot kaunu no apkārtējiem, dzīvot neizpratnē par notiekošo, dzīvot trūcīgi, viena lieta nemainījās – mīlestība pret bērniem.

Mums ir vislabākās mammas un meitas attiecības

Ar mammu man ir vislabākās un stiprākās mammas un meitas attiecības. Grūtības daudzu gadu garumā mūs ir ļoti satuvinājušas. Esmu viņai ļoti pateicīga par sapratni un to, ka viņa vienmēr uzklausīja, sadzirdēja un tas nav mainījies arī šodien. Esmu pateicīga savai mammai, ka man bija tāds tētis, ka man bija iespēja viņu iepazīt vismaz tik ilgi.”

Es arī ļoti novērtēju mammas uzticēšanos man. Lai ko es darītu, viņa man uzticējās un joprojām uzticas. Es jūtos mīlēta, saprasta, atbalstīta. Viņa ir blakus manos svarīgākajos dzīves mirkļos, un kas gan vairāk no mammas ir vajadzīgs?!”

Arī Adriana nav izaugusi bez tīņu niķiem. “Mani tīņu gadi bija traki. Vai, kā es norāvos! Visu bērnību tētis man bija ļoti stingrs, viņš man neļāva krāsot pat nagus vai palikt pie draudzenēm. Kad viņa vairs nebija, it kā slūžas bija vaļā. Es nokrāsoju matus visās varavīksnes krāsās, man bija vairāki pīrsingi, šķiet, ja tētis to būtu redzējis, viņš būtu sajucis prātā. Es arī naktīs gāju ārā, kad mamma gulēja, neko traku jau nedarīju, ar draudzenēm vienkārši klīdām pa ielām.” Adrianas sirds ir mierīga, ka vismaz par šo trakulīgo periodu mamma neko nenojauta. “Es ļoti labi mācījos, skolu pabeidzu ar zelta liecību kabatā, domāju, ka tieši tāpēc mammai neradās nekādas aizdomas par manu trakulīgo tīņu posmu.”

Brālis

Jāpiebilst, ka Adriana nav vienīgais bērns ģimenē, viņai arī ir deviņus gadus vecāks brālis Edijs. Arī brālim nav gājis viegli, kad ģimene palika bez tēta: “Viņam bija mani jāpieskata, kad draugi jau gāja uz tusiņiem un viņiem bija savas intereses. Bet apbrīnoju viņa pienākumu apziņu un cieņu pret ģimeni, jo viņš nekad nerunāja pretī mammai. Lai cik ļoti viņš vēlētos ar draugiem iet laukā, viņš palika ar mani. Viņam bija jau astoņpadsmit, bet lielāko daļu sava laika viņš pavadīja ar mani. Es brālim biju pielipusi kā dadzis.”

Nenoliedzami, tētis ir pirmais un svarīgākais vīrietis mazās sievietes dzīvē, tā tas bija arī Adrianai, bet vēlāk šo lomu ieņēma vecākais brālis, kuram Adriana ir ļoti pateicīga: “Brālis savā ziņā man kompensēja tēti. Esmu par to domājusi, kāpēc man ir tieši brālis, nevis māsa, un es sapratu – Dievs labāk zina, kas ikvienam ir vajadzīgs. Edijs man ir arī stingrs kā tētis, mani aizstāv un joprojām vaktē.”

Iepazīšanās stāsts

Uz jautājumu, vai vecāku attiecības ir ietekmējušas izpratni par to, kā veidot savas nākotnes attiecības ar pretējo dzimumu, Adriana atklāj, ka galvenais, pie kā pieturējusies, ir cieņa un vērtība pašai pret sevi.

Iespējams, šī gūtā atziņa ļāvusi sevi pasargāt no sirdssāpēm, neesot kopā ar nepareizajiem cilvēkiem. Adriana pastāsta, ka pirms iepazīšanās ar vīru, viņai bijušas tikai vienas attiecības trīs gadu garumā.

Šā gada 14. aprīlī Adriana un Krišjānis mija laulības gredzenus. Bet kā jaunieši iepazinās? “Iepazīšanās bija ļoti smieklīga. Kādā stāvlaukumā Bauskā pēkšņi viņš bija pie manas mašīnas loga un teica, lai to atveru. Es, protams, biju mazliet pat sabijusies, un liku skaidri saprast, ka logu vaļā nevēršu. Viņš gan bija neatlaidīgs, es beigās atvēru un viņš jokojās, sakot, ka es dziedāšot mūsu kāzās. Un kas to būtu domājis – viņam izrādījās taisnība,” atceroties iepazīšanās stāstu, smaida Adriana.

Izrādās, ka mērķtiecīgais Krišjānis Adrianu jau noskatījis krietnu laiku iepriekš, kad viņa mirdzēja uz “X faktora” skatuves. “Protams, ir patīkami to apzināties, bet, runājot par viņa mērķtiecīgumu, tas tā patiešām ir. Es esmu ļoti lepna, ka viņš ir mans vīrs. Kas to būtu domājis, ka mums būs tik daudz kopīga: dzīves uztvere, mērķi, vīzijas? Mēs skatāmies vienā virzienā.”

Adriana neslēpj, ka vīrs bieži ir komandējumos ārzemēs, taču katru reizi, kad viņš dodas ceļā, dziedātāju mierina vīra vārdi: “Mīļā, kad tad, ja ne tagad, kad esam jauni. Vecumdienās nestrādāsim.”

Kā Adriana paziņoja gaidību jaunumus vīram?

2020.gada augustā abi kļuva par vecākiem dēlam Hugo. Cik toreiz tas šķita satraucoši, tik tagad – svētīgi. “Viss sagriezās kājām gaisā,” atminas Adriana. Uz jautājumu, vai viņa atceras to mirkli, kad uzzināja par grūtniecību, viņa stāsta: “Jā, protams, to nevar aizmirst. Ar mani kopā bija draudzene. Jāsaka, ka es tolaik jutos ļoti dīvaini, it kā būtu slima, it kā manī kaut kas būtu mainījies, nevaru izskaidrot. Draudzene mani mudināja veikt grūtniecības testu, to arī izdarīju un, rau, divas sarkanas strīpiņas.” Atceroties pirmās sajūtas par lielajiem jaunumiem, viņa stāsta: “Es biju ļoti priecīga. Es tik tiešām biju priecīga.”

Adriana arī pastāstīja, kā viņa jaunumus paziņoja savam vīram tolaik: “Es divas nedēļas glabāju pie sevis šos jaunumus, gribēju būt simtprocentīgi pārliecināta, tāpēc neko neteicu, kamēr nebiju dzirdējusi apstiprinājumu no ārsta. Tikai tad es aiznesu ārsta izziņu viņam.” Kādas bija viņa emocijas, uzzinot par jaunumiem? “Atceros, ka tad, kad viņš saprata, kas rakstīts ārsta izziņā, viņš stulbi sāka smieties, tas laikam bija no izbīļa, taču pēc pāris dienām Krišjānis ar šo domu bija apradis un viss bija labi.”

Bērna ienākšana ģimenē sagriež jauno vecāku dzīvi ar kājām gaisā. Abi jaunieši nebija izņēmums. Runājot par to, kas mainījās, viņa nedomājot teic: “Vispirms jau es pati. Viss sāka šķist tik mazsvarīgs. Man ir sajūta, ka es pieaugu nakts laikā. Es kļuvu pavisam cita. Katru dienu joprojām esmu neizsakāmi pateicīga ar Hugo – manu Dieva dāvanu.”

Sieva

Jau iepriekš minējām, ka Adriana pirms nepilna mēneša piepildīja vēl vienu sapni – viņa mija laulības gredzenus ar savu vīru Krišjāni. Kāzas bija mazas, tikai pašu tuvāko lokā. Kāpēc šāda izvēle? “Plāni, protams, bija pavisam citādi. Jāsaka, ka es nobijos. Ņemot vērā Ukrainā notiekošo, mēs neviens nezinājām, kas būs rīt. Kopā nolēmām, ka neatcelsim, bet sarakstīsimies. Mēs pagaidīsim vēl gadu un tad cerībā, ka esošā situācija normalizēsies, rīkosim lielas kāzas.”

Ko mainījis statuss abu dzīvē? “Īpaši tad, kad mans vīrs ir komandējumos, esot tālu prom, viņš paskatās uz gredzenu un par mani domā. Tā pacilātības sajūta ir gan man, gan viņam, jo tas ir mūsu mīlestības un vienotības simbols. Kas attiecas uz mani, man ļoti patīk vārdu salikums “mans vīrs”, man vairs nav jāsaka man draugs, mans bērna tētis – viņš ir mans vīrs. Laulība mūsu dzīvē ir devusi vien spēcīgāku saikni.”

Jautājot, vai abiem sanāk laiku pavadīt arī divatā, Adriana teic, ka tas gan ir ļoti ierobežots, taču liels palīgs ir viņas mamma. “Mammīte pati mūs mudina aizbraukt kaut kur diviem vien, taču tas ir ļoti reti. Ja kaut kur braucam, tad kopā, vai izvēlamies vienkārši pabūt mājās. Nav jau svarīgi kur, galvenais ir laimes mirklis, kad esam visi kopā.”

Šķiet, ka ne viens vien uzdevis jautājumu, vai pastāv mīlestība mūža garumā? Vai tiešām iespējams nodzīvot visu dzīvi kopā ar vienu cilvēku? Īpaši tie, kuri apprecējušies jauni, arī par šo tematu Adrianai ir savs viedoklis: “Es varu teikt, ka mēs esam ļoti strādājuši pie attiecībām un darām to joprojām. Lai cik daudz šķēršļu nebūtu likti, kas mēģinātu izjaukt mūsu attiecības, mēs tam veiksmīgi tiekam pāri. Protams, attālums dara savu, bizness, ierobežotais laiks kopā, taču mēs tam visam esam pāri.”

Bērniņš no iepriekšējām attiecībām

Runājot par šķēršļiem, Adriana jau iepriekš saviem sekotājiem atklājusi, ka mīļotajam ir bērniņš no iepriekšējām attiecībām, arī šai ziņā viņai bijis jābūt ļoti stiprai, nevis tāpēc, ka jāpieņem bērniņš no iepriekšējām attiecībām, bet gan tāpēc, ka bijis jāpiedzīvo nepatīkami mirkļi, meli, netaisnība. Savulaik Adriana bijusi par iemeslu tam, ka tētim neļāva pavadīt laiku kopā ar bērnu.

Ar šādām un līdzīgām situācijām saskaras ne viena vien sieviete, taču arī šī situācija Adrianai māca dzīvot ar gaišumu. Par to, kā un vai situācija ir atrisinājusies, viņa stāsta: “Es nezinu, kas ir mainījies, bet, paldies Dievam, viss ir normalizējies, un ceru, ka tas tā arī paliks. Mēs pavadām kopā laiku un arī brāļi savā starpā ļoti labi satiek. Acīmredzot, mums bija jāpārvar arī šis posms.”

Adrianas dzīves ritums ir ļoti straujš, viņas dzīvi aizpilda ne sievas un mammas pienākumi, bet arī bizness un dziedātājas karjera. Viņa viennozīmīgi piekrīt tam, ka – lai būtu laimīgi bērni, ir jābūt laimīgiem vecākiem. Un viņa patiesi ir laimīga, neskatoties ne uz ko.

Lai arī laiks sev ir stipri ierobežots, viņas laimes mirkļi ir kopā ar ģimeni. “Man atpūta ir kopā ar manu bērnu, es pat reizēm, strādājot no mājām, viņu izņemu no dārziņa, lai mēs būtu kopā. Tā ir mana atpūta un miers.”

Mamma ir dzīve

Sarunas beigās mēs atgriežamies pie mammas lomas, kas tomēr Adrianai ir pati svarīgākā. Jau šajā nedēļas nogalē atzīmēsim Mātes dienu, tāpēc jautājām, ko viņai tā nozīmē: “Māmiņdiena man asociējas ar asarām – laimes asarām – mammas acīs. Es nekad nesapratu, kāpēc mamma raud, bet pagājušajā gadā, kad Hugo bija vēl pavisam maziņš, un vīrs rokās viņam ielika ziedus, ko man pasniegt, es sapratu, ko nozīmē šīs laimes asaras. Manuprāt, Mātes diena ir viena no svarīgākajām svētku dienām. Mamma – tā ir dzīve, mamma ir visa sākums.”

Adriana un Rīta kafija novēl sirsnīgus un mīlestības pilnus svētkus!

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube