Foto no privātā arhīva

Līga Ķikute ir vājredzīga kopš dzimšanas – viņai bērnībā diagnosticēta tuneļveida redze, kas, vienkāršoti runājot, nozīmē skatīšanos uz pasauli pa diviem maziem atslēgas caurumiem. Neraugoties uz to, viņa ir Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības Redzi mani valdes priekšsēdētāja, sieva un mamma četrus gadus vecam nebēdniekam Emīlam.

Jau pirmajā dzīves gadā Līgas vecāki konstatēja, ka meita slikti redz, tāpēc aizveda bērnu pie acu ārsta, kurš diagnosticēja astigmātismu un izrakstīja brilles. Tikai aptuveni astoņu gadu vecumā, kad meitene jau mācījusies skolā, noteikta precīza diagnoze. Līga pasauli redz, gluži kā raugoties pa diviem maziem atslēgas caurumiņiem, kopējai «bildei» nesaplūstot kopā. “Bērnībā šis «atslēgas caurums» bija lielāks, arī “bilde” kvalitatīvāka. Es nezinu, kā tas ir, kad cilvēks redz sev gar sāniem notiekošo, kā arī spēj izlasīt ļoti sīkus burtus,” par savas redzes īpatnībām stāsta raksta varone.

Pēc dzirdes apgūta vijoļspēle

“Acu ārsts tika apmeklēts, kopš sevi atceros. Taču to, cik vājredzīga patiesībā esmu, vecāki apjauta vien tad, kad ārsts uzstāja, ka man jāmācās Strazdumuižas internātviduskolā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem, šauboties, ka “parastajā” skolā mani ņems. Mani uzņēma, taču viss skolas laiks pagāja, trīcot bailēs, vai «parasto» skolu man neatņems,” atzīstas Līga.

No pārcelšanas uz speciālo skolu bērniem ar redzes traucējumiem Līgai izdevās izsprukt līdz pat vidusskolas beigām, kas absolvēta ar labām sekmēm.

Viņasprāt, lielā mērā nostrādāja cilvēciskais faktors, jo dzimtajā pusē – Pāvilostā – visi cits citu pazīst, un pedagogi sava mūža laikā izskolo pat vairākas paaudzes. Kā tad nemācīsi bērnu, kura vecākus esi iepriekš izglītojis, pat ja viņš uz tāfeles rakstīto var redzēt tikai sēžot pirmajā solā? Līgai skolas laikā jo īpaši patikuši eksaktie mācību priekšmeti, grūtības sagādājusi vien ģeogrāfija raibo pasaules karšu dēļ. No sporta bijis ārsta atbrīvojums, jo, kā smejoties saka Līga, viņa, piemēram, nemaz nespētu spēlēt futbolu – kamēr pamanītu, kurā laukuma pusē ir bumba, tā jau sen atrastos citur. Taču fizisku aktivitāšu tāpat nav trūcis – kā jau laukos, regulāri bija jāmēro ceļš kājām uz skolu, un vēl arī vairāki kilometri turp un atpakaļ uz mūzikas skolu, kur Līga septiņus gadus mācījusies spēlēt vijoli.

Spēlējot vijoli

“Notis es zināju, kā arī redzes atlikums bērnībā vēl ļāva tās izlasīt un uzrakstīt. Taču, lai pēc tām vingrinātos, tik tālu gan neredzēju, tāpēc skolotāja spēlēja man priekšā un es pēc dzirdes atkārtoju. Milzīgs paldies skolotājai Dacei Bērzniecei, jo ne katrs pedagogs ko tādu uzņemtos. Skolotāja tolaik bija tikko sākusi strādāt savā profesijā, un es viņas trūkumu ļoti izjutu brīžos, kad pedagoģe bija dekrētā un viņu aizvietoja kāds cits.” Līga pieļauj, ka vijoļspēle padevusies arī tāpēc, ka viņa bērnībā pa mūzikas skolu daudz dzīvojusies, kur mamma pasniedza solfedžo un mūzikas literatūru.

Bezcerība un jauns sākums

Tā kā Līgai padevās un patika eksaktie priekšmeti, taču viņa apzinājās, ka, piemēram, ķīmiju vājredzības dēļ nevar studēt, izvēle krita par labu Rīgas Stradiņa universitātei, kur iegūts Sabiedrības veselības speciālista grāds.

“Augstskolā studēšanu apgrūtināja ne tik daudz intelektuālā slodze, cik mana vājredzība, jo neredzēju, kas tiek rakstīts uz tāfeles, tāpēc ļoti daudz palīdzēja kursabiedri.

Tolaik vēl nebija pierasts lekciju materiālus izsūtīt studentiem elektroniski un viss bija atkarīgs no tā, cik daudz paspēj pierakstīt lekcijās, tādēļ man diezgan bieži bija jāaizņemas kursabiedru pieraksti un tie jāpārraksta.” Ja vidusskolā pirmais sols atradās tuvāk tāfelei, tad augstskolā auditorijas bija daudz plašākas, turklāt tajās tika izmantotas tāfeles, kur ar melnu flomāsteru tiek rakstīts uz baltas, spīdīgas virsmas. Vājredzīgiem cilvēkiem bieži vien ir ērtāk lasīt baltu tekstu uz melna fona, nevis otrādi.

Papildus studijām bija jāapgūst Rīga ar tās lielajiem attālumiem un intensīvo satiksmi. “Es tik ļoti iemācījos nelūgt palīdzību garāmgājējiem, ka man pat šķita nepierasti, ja mēs viss kurss kopīgi ar sabiedrisko transportu braucām no vienas lekciju norises vietas uz citu. Es pati mājās ar lupu pētīju sabiedriskā transporta maršrutu kartes, centos noskaidrot, kur man jāiet, kāda iela jāatrod.”

Absolvējot augstskolu

Pēc augstskolas absolvēšanas Līga ieguva vides veselības analītiķes darbu Sabiedrības veselības aģentūrā. Lai arī bija jāstrādā ar datoru un papīriem, Līga to spēja paveikt, darba vidi pašrocīgi pielāgojot savām redzes īpatnībām, arī redze tolaik bija labāka nekā šobrīd. Svarīgākais, kas no viņas tika prasīts, lai viss ir izdarīts laikā. Taču pēc četriem savā profesijā nostrādātiem gadiem, 2009.gadā, valstī sākoties krīzei, aģentūru un līdz ar to arī viņas amatu likvidēja. “Tas bija ļoti drūms un bezcerīgs laiks manā dzīvē – skatījos darba sludinājumus un apzinājos, ka nevaru iegūt savām zināšanām atbilstošu darbu, jo kandidātiem bija jābūt ar autovadītāja apliecību. Savukārt, lai pretendētu uz tām vakancēm, kur netika prasītas īpašas, specifiskas zināšanas, vajadzēja labu redzi. Man bija grūti izlemt, ko darīt tālāk, jo mana redze ar gadiem pasliktinās, aug vajadzība pēc lielākiem kontrastiem, grūti pielāgoties apgaismojuma maiņai, neko neredzu krēslainās vietās.”

Nespējot atrast darbu un cīnoties ar augošo izmisumu par to, vai tiešām viņas līdzšinējai karjerai jāpārvelk pāri svītra, viņa 2009.gada beigās sāka apgūt kosmētisko masāžu mācību centrā Kolonna. Pāris gadus vēlāk zināšanas un prasmes papildinātas, iegūstot masieres kvalifikāciju Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā, kur mācības noritēja Labklājības ministrijas un ES finansēta projekta Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība cilvēkiem ar redzes traucējumiem Latvijā ietvaros. 

Šobrīd viņas ikdiena ir intensīva, darbiem un dažādiem pienākumiem pilna, jo Līga ir Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības Redzi mani valdes priekšsēdētāja. Turklāt iepriekš viņa vēl trīs dienas nedēļā strādājusi par masieri medicīnas centrā Curatio.

Darbs viņai paticis, aizspriedumainus cilvēkus nav nācies satikt, tieši otrādi – daudzi vājredzību masiera darbā uztver kā bonusu, uzskatot, ka cilvēkiem ar redzes problēmām ir īpaši jutīgas rokas. Tomēr 2015.gada rudenī viņa izšķīrusies atteikties no masieres darba, lai spētu pilnvērtīgāk un vairāk pievērsties darāmajiem darbiem nevalstiskajā sektorā. “Tolaik vēl aktīvi darbojos Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas pilsētas organizācijā, kam paralēli arvien lielākus apgriezienus uzņēma nesen izveidotā Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrība Redzi mani. Jutu, ka nevalstiskajā sektorā man ir lielākas izaugsmes un pilnveidošanās iespējas.” Tagad klāt nākuši arī mammas pienākumi, audzinot dēlu, kurš, Līgas vārdiem runājot, rakstura un palaidnību ziņā ir ļoti līdzīgs savam vārda brālim Lennenbergas Emīlam.

Ilgais ceļš līdz baltajam spieķim

Nu jau vairākus gadus Līga pārvietojoties izmanto balto spieķi vai suni – pavadoni. Baltā spieķa lietošanai viņa ilgi briedusi, piebilstot, ka Latvijā to nedara ļoti daudzi, kam tas būtu vajadzīgs. Daudzus attur uzskats, ka baltais spieķis paredzēts tikai pilnīgi neredzīgiem cilvēkiem, kas patiesībā tā neesot, jo arī cilvēkiem ar pavisam niecīgu redzes atlikumu pārvietošanās ir apgrūtināta un sarežģīta.

Lielo nedrošību palīdzējusi pārvarēt iesaistīšanās Latvijas Neredzīgo biedrībā, kur Līga sajutusies kā viena no savējiem, nevis baltais zvirbulis starp redzīgajiem, kuri bieži vien netic, ka viņa tiešām slikti redz. “Biedru vidū valda ļoti liela kopības sajūta – pat ja reizēm sadzīviskās lietās izceļas kāds kašķis, brīdī, kad jādodas uz kādu pasākumu, tā ir beznosacījuma palīdzība, ko cilvēki viens otram sniedz, gan padodot roku, gan vajadzības gadījumā noorganizējot transportu.”

Daudzi brīnās, kā Līga spēj pārvietoties Rīgas burzmā, taču viņai uz to atbilde nav tālu jāmeklē: “Jo ilgāk uzturos Rīgā, jo vairāk ir man zināmu ceļu.” Taču pārvietošanās cilvēku pūlī tāpat ir apgrūtinoša. “Tuneļveida redzes dēļ man ir ļoti daudz jāgrozās, lai saskatītu sev apkārt notiekošo, tāpēc jo īpaši grūti ir pārvietoties vietās, kur vienlaikus atrodas daudz kustīgu cilvēku. Patiesībā pirmoreiz doma par baltā spieķa izmantošanu man radās gājēju apakšzemes tunelī pie Centrālās stacijas, lai atgaiņātos no visiem kustīgajiem cilvēkiem, kas brāzušies man virsū no labās un kreisās puses, ko neredzu.”

Viņa ne vienmēr spēj ieraudzīt, kāda gaisma deg luksoforā, jo tas ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, apgaismojuma. Reizēm ir ļoti grūti ieraudzīt pašu luksoforu, jo tie pilsētā nav izvietoti pēc vienota principa, tāpēc Līga priecājas par vietām, kur pieejami skaņas luksofori un vadlīnijas vājredzīgajiem.

Dzīves baudītāja

Grūtos brīžus pārdzīvot palīdzējis arī dzīvesdraugs Māris, ar kuru abi, Līgas vārdiem runājot, “jau vairāk nekā piecpadsmit gadus cīnās pa dzīvi kopā”. Viņus kopā savedusi lielā kaislība uz mūziku, kurai vēlāk pievienojusies aizraušanās ar kafiju, gan izbaudot tās dažādās garšas, gan meklējot informāciju par šo tēmu. Tieši Māris bija tas, kurš, Līgai savulaik izmisīgi meklējot darbu, draudzeni mierinājis sacīdams, lai viņa nebojā sev nervus un par darba trūkumu tik ļoti nebēdā.

“Viss sākās ar randiņiem un lielajiem telefona rēķiniem. Tā kā attiecību sākumā daudz pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu, un tolaik tas Rīgā notika, uzrādot invalīda apliecību, noslēpt manu vājredzību nebija iespējams, un man tas arī nešķita par vajadzīgu. Māris ir atzinis, ka sākumā nav sapratis, cik daudz es redzu, bet viņš to ir pieņēmis un pielāgojies, zina, kad vajag pieslēgties un palīdzēt,” saka Līga. Viņa smejoties papildina: “Reiz gadījās tā, ka mēs ar Māri izgājām jaunu, man nezināmu maršrutu, jo man tie ir jāiemācās. Vienā no vietām viņš skaidroja, ka man priekšā atrodas šķērslis, pats turklāt uz tā stāvēdams. Tad nu arī sagadīšanās dēļ dabūja no manis ar balto spieķi pa stilbiem!”

Māris arī bija tas, kurš par spīti daudzu cilvēku aizspriedumiem, ņēma bērna kopšanas atvaļinājumu, kad piedzima mazais Emīls. “Man bija svarīgi, lai kāds ir kopā ar zīdaini un vajadzības gadījumā spēj viņu novērtēt vizuāli. Daudzi to nesaprata un šausminājās, ka, Mārim aizejot no darba, nespēsim atļauties dārgos pamperus. Ne jau pamperi, bet bērna veselība un labsajūta man ir svarīga,» uzsver Līga.

“Normālā ģimenē ir divi vecāki, kas abi iesaistās bērna audzināšanā, nevis mamma-varone viena pati cīnās, lai tur vai kas.

Vēl sastapos ar viedokli, ka vīrs bērna kopšanas atvaļinājumā – tas taču esot skaisti, jo abi var čubināties pa māju. Mums tā bija pragmatiska un finansiāli nemaz ne tik spoža izvēle, tāpēc jau vīrs ņēma šo atvaļinājumu uz gadu, nevis pusotru. Tā bija  nepieciešamība, no kuras nav jātaisa ne traģēdija, ne romantika.”

“Daudzi cilvēki netic, ka es neredzu, lai gan redzes atlikums man ir ļoti, ļoti niecīgs. Šādas neticības dēļ cilvēki ar īpašām vajadzībām bieži vien ir bezpalīdzīgi, negūstot līdzcilvēku atbalstu. Iespējams, ka cilvēki ar redzes problēmām kaut kur neiesaistās nevis tāpēc, ka negribētu, bet tādēļ, ka fiziski nevar un neviens viņam nepadod roku.”

Vairāk par Līgas hobijiem lasiet šeit – DZĪVESSTĀSTS | Līga Ķikute – ar skatu uz dzīvi pa atslēgas caurumu

Saistītās tēmas: baltais spieķisLīga ĶikuteRedzi manivājredzība

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube