Foto: “Mans pirmais maratons”

Viņa kā viegla pieneņpūka traucas reizē ar vēju pa cilvēku pielietām ielām, viņa pa meža takām skrien pretī saulei, viņa uzsmaida pretimgājējam un smaida pati sev. Katrs starts un finišs ir uzvara. Rīta kafija žurnāliste Gunta Kūla šajā nedēļā sarunājas ar “Mans pirmais maratons” programmas dalībnieci Antru Sprēdi, kura aizvadītajā nedēļas nogalē noskrēja savu pirmo maratonu.

42 kilometri tika noskrieti ar prieku, azartu, degsmi, pateicību “Rimi Rīgas maratona” radītajai burvībai un atbalstam. Kopā ar citiem dalībniekiem viņa 16 nedēļu garumā mērķtiecīgi gatavojās sevis izvēlētajai distancei.

“Izaicinājums ir ne tikai noskriet 42 km maratonu, bet arī treniņi, kas aizvadīti, lai varētu to izdarīt,” teic Antra.

Skriešana veido jaunas draudzības

Pirms pāris gadiem Antrai prātā nav nācis, ka viņa to spētu. Īstais skriešanas stāsts sācies pirms diviem gadiem, lai gan jau vidusskolas laikā un, sākot studijas augstskolā, Antra reizi pa reizei devās skrējienā. Vienmēr atradās kāds “bet”, kāpēc šī nodarbe nekļuva par regulāru ikdienas rutīnu. Šķiet, bija jāsagaida īstais brīdis, līdz Antra sajuta skrējiena pēcgaršu, kas pēdējos divus gadus viņu motivē doties skrējienā vairākas reizes nedēļā.

“Ja nemaldos, tas bija 2019.gada rudens, kad es sapratu, ka man gribas kaut ko iesākt pēc darba. Es sapratu, ka mēs savu ikdienu pavadām sēžot: sēžam darbā, sēžam sabiedriskajā transportā, sēžam atnākot mājās no darba, pat satiekoties ar draugiem, mums ir “pasēdēšana”. Tik daudz dzīves laika tiek pavadīts sēžot.”

Antra strādā biroja darbu, un viņa atklāj, ka īsā laika sprīdī nācies saskarties ar biroja darba traumām, kā, piemēram, savilkta spranda, savilkta plaukstas locītava, muguras sāpes. “Sapratu, ka ir jāsāk kaut ko darīt! Skriešana šķita pats vienkāršākais – uzvelc sporta apavus, ej ārā un skrien!”

Antra lielāko dzīves daļu pavadījusi Tukumā. Tukuma ielas un gleznainais piepilsētas mežs viņu burtiski ievilka šajā sporta veidā. Un ne tikai… Skriešana vieno, patika pret skriešanu var veidot arī jaunas draudzības, attiecības un mīlestību.

Katram skriešanas mērķi atšķiras – viens skrien, lai uzlabotu veselību, cits, lai nomestu liekos kilogramus, vēl kāds, lai piedalītos sacensībās un satiktu jaunus draugus.

Paliku “aiz borta”

Jāteic, ka Antras stāsts par iekļūšanu programmā ir īpašs, jo sākotnēji viņa tika atstāta “aiz borta”. “Lai iekļūtu programmā, bija jābūt gana pašpārliecinātai un vairākkārt jāpierāda, kāpēc es esmu pelnījusi tur būt. Papildus tam bija jāiesniedz video pieteikums. Tai brīdī es nopriecājos, jo mans brālis ir video montāžas speciālists ar lielo “S”. Zināju, ka viņš man palīdzēs.”

“Es nopratu, ka video būs noteicoša nozīme, lai mani izvēlētos. Programma arī neslēpa, ka būtiski bija arī tas, lai potenciālais dalībnieks ir aktīvs sociālo tīklu lietotājs, un es tāda neesmu. Video bija mans trumpis. Es ļoti cerēju, ka manu video žūrija noskatīsies, bet… viņi nenoskatījās. Es pērnā gada beigās saņēmu atteikumu, ka neesmu izvēlēta.

Tobrīd ar brāli runājām, ka tika ieguldīts liels darbs video tapšanā, tāpēc vismaz nopublicēsim to paši sociālajos tīklos pašu un citu priekam.”

“Programma komanda jau bija nokomplektēta un pirmās tikšanās jau aizvadītas. Janvāra sākumā es saņēmu zvanu ar atvainošanos, ka mans pieteikums tika palaists garām, un esmu aicināta komandā! Tā man bija patiesi laimīga diena.

Redz, ja tevi nelaiž iekšā pa durvīm, kāp pa logu,

šis teiciens Antrai spilgti atmiņā palicis no žurnālistikas studijām. Izrādās, tas der ne tikai žurnālistam, bet dažādām dzīves situācijām.

42 kilometri

42 kilometri… Tas ir kā no Tukuma līdz Jūrmalai. Ar automašīnu braucot liekas, ka nieks vien ir, bet noskriet – tas ir pavisam kas cits. Jautājām Antrai, vai viņa, uzzinot, ka ir iekļuvusi programmas dalībnieku sastāvā, vispār saprata, cik daudz ir 42 kilometri. “Aizvadītajā vasarā es noskrēju pusmaratonu, kas ir 21 km, – jau tas man šķita daudz. Man tas bija liels izaicinājums, taču es uz to gāju – “caur logu”,” viņas smejas.

“To, ka es skriešu maratonu, godīgi sakot, es sapratu tikai divas dienas pirms maratona, kad izņēmu savu numuru. Skaitlis, protams, baidīja, bet man izdevās!” Antra sasniedza vēlamo rezultātu – noskriet maratonu mazāk nekā četrās stundās. Viņa to izdarīja trīs stundās, 52 minūtēs un 37 sekundēs.

Nekad nav par vēlu

Antra nav sportiste no bērnības. Lai gan skolā sporta stundas patikušas, ārpus skolas pulciņos viņa piedalījusies nav. Viņa ir labs piemērs tam, ka – ja grib, tad var! “Lai gan sports man padevās, es pati neizrādīju pārlieku lielu interesi, taču tas sirdī man bijis vienmēr. Nebaidos pat teikt, ka šī aizraušanās ir mainījusi manu dzīvi. Piemēram, dzimšanas dienas pēdējos gadus pavadu nevis sēžot pie galda ar rasola bļodu, bet gan ar saviem tuvākajiem dodos pārgājienos. Es sevi piepildu kustībā.”

Antra sevi raksturo kā vidutāju starp introvertu un ekstrovertu cilvēku. Skolas laikā viņa bijusi klusa, nav “izcēlusies” spilgti starp citiem, taču nu Antras acis mirdz! Skriešana ir ne vien uzlabojusi fizisko formu, bet cēlusi arī pašvērtējumu, šī nodarbe ir arī iemācījusi sev vairāk uzticēties, paļauties uz sevi un pats galvenais – noticēt saviem spēkiem, kas ir neizmērojams ieguvums.

Viens dzīves mērķis ir izpildīts

Uz jautājumu, vai Antra pirms maratona starta un Antra nākamās dienas rītā, saprotot, ka pievarējusi 42 kilometru distanci, ir mainījusies, viņa saka: “Viens dzīves mērķis ir izpildīts – noskriet maratonu. Es apzinos, ka to nevar izdarīt kurš katrs, tas ir liels darbs, kas paveikts. Esmu noķērusi, manuprāt, vienu no fantastiskajām sajūtām, kāda eksistē – gandarījuma sajūtu. Ir arī mazliet bēdīgi, ka beidzas ikdienas koptreniņi, taču – es turpināšu iesākto. Maratons nav noslēgums manai aizrautībai.”

Vēl viens liels ieguvums būt starp “Mans pirmais maratons” dalībniekiem ir iepazītie cilvēki: “Komandas gars un atbalsts bija jūtams nepārtraukti gatavošanās laikā. Mēs katrs paveicām vairāk nekā paši gaidījām. Es ļoti novērtēju to, ka man bija iespēja būt starp mērķtiecīgiem cilvēkiem. Tad, kad tu dzīvē gribi kaut ko sasniegt, ir svarīgi, lai arī apkārt esošie cilvēki ir ar tādu pašu skatījumu. Būt starp tiem, kuri sasnieguši vēl vairāk, ir brīnišķīgi – tas liek censties vēl vairāk. Es arī sapratu to, cik svarīgi ir būt komandā. Lai arī dzīvē varam vieni sasniegt daudz, bet, manuprāt, tas ir daudz grūtāk nekā komandā.”

Mazie ikdienas prieki

Skriešana nav tikai fiziskā sagatavotība, tas ir arī prāta treniņš. Antra nenoliedz, ka ne vienmēr spēka ir tik daudz, cik gribētos, gadās arī ne tik labās dienas, kad skrienot esi noguris, taču “ak, šī pēcgarša”.

“Piedaloties sacensībās, ir pacilājošas emocijas, tur noris nepārtraukta enerģijas apmaiņa gan ar citiem skrējējiem, gan atbalstītājiem, gan vispārējā gaisotnē. Ikdienas skrējiens man ir kā mazais dienas prieks. Šķiet, ka iepriekš nepamanīju to, cik daba ir skaista, kā pavasarī viss mostas, bet rudenī viss vizuļo. Ikdienas skrējienos prieku sagādā arī savi sasniegumi par ātrākiem un ilgākiem skrējieniem. Un nevaru nepieminēt citu skrējēju lomu. Ir tāds nerakstīts likums, ka skrējēji savā starpā sveicinās: pamājot vai pasmaidot, arī tas dod papildu enerģiju. Protams, arī laimes hormons, ko teju vienmēr izdodas noķert aiz astes.”

Tad, kad viens mērķis ir izpildīts, noslēdzot programmu “Mans pirmais maratons”, trenere vaicājusi, vai ir dzīve pēc maratona?! Antra jau pieminēja, ka maratons nav beigas, bet turpinājums iesāktajam. Šķita interesanti pajautāt: vai jau ir plāni nākamajām sacensībām vai, iespējams, tas varētu būt arī ārpus Latvijas?

“Domas man ir, bet es līdz galam neesmu noformulējusi, kad un kur gribētu piedalīties. Arī ar maratona dalībniekiem pārrunājām sacensību skriešanas pieredzes – tuvākas un tālākas, bet šovasar vēl pie mums ir kur piedalīties.”

Katram ir jāatrod savs “kāpēc”

Sarunā apspriedām arī to, ka ne vienmēr skrējēji apzinās, ka dara vēl kādu ļoti labu darbu – ar savu skriešanu motivē to darīt arī citus. Uz jautājumu, vai arī viņas skriešana ir kādu motivējusi sākt, viņa pastāsta: “Vispār jā. Māsu un māsas dēliņu, jo arī viņi šogad piedalījās pirmajās skriešanas sacensībās. Gribu cerēt, ka arī kolēģi pamudināju skriet 10 km distanci “Rīgas Rimi maratonā”.”

“Es arī biju pārsteigta, cik brīnišķīgi cilvēki ir man apkārt – paziņas, vecie klasesbiedri, studiju biedri, pedagogi, kuri rakstīja iedvesmojošas vēstules par to, ka priecājas un apbrīno manu veikumu, un arī vēlas sākt vai turpināt iesākto,” dalās Antra.

Galvenais atrast to, kas patīk

Noslēdzām sarunu ar jautājumu: kāpēc Antra iesaka sākt vai atsākt skriet? “Manuprāt, katram ir jāatrod savs “kāpēc”. Mērķi mums katram ir atšķirīgi, taču, lai kāds tas arī nebūtu, mēs sasniedzam finišu jeb uzvaru tikai darot. Katrs skrējiens ir uzvara. Galvenais ir, lai katrs atrod to, kas patīk. Cilvēkam vajag sevi ik pa laikam izaicināt un izvirzīt kādus jaunus mērķus, lai virzītos uz priekšu – un skriešana var būt viens no tiem.”