Imants Kalniņš. Foto: Ugis Berzins/Flickr

“Imants bija no alkohola atkarīgs. Tajos 22 mūsu kopdzīves gados vairākas reizes nonāca Sarkandaugavā,” tā grāmatā “Es kļuvu cita” atklāj komponista Imanta Kalniņa bijusī sieva, mūziķa Marta Kristiana Kalniņa māte Velga Hānberga.

Grāmatā “Velga Hānberga. Es kļuvu cita” Imants Kalniņš daudziem parādīsies vēl negaidītā gaismā  – ne tikai kā talantīgs komponists, bet arī brīžiem ļoti bezatbildīgs cilvēks. Atklāti gan skaisti vārdi savai mūzai, gan gļēvulība, aizejot pie citas sievietes. Parādīta omulīga dzīvošana lauku īpašumā un postoša atkarība no alkohola, raksta žurnāls “Privātā Dzīve”.

“Bieži bijis tā, ka, Imantam sākot dzert, es saucu ārstu, maksāju naudu. Viņam liek sistēmu, mājās ar viņu auklējos,  bet viņš tik dzer, līdz beidzot jābrauc uz Sarkandaugavu. (..) Tagad, atskatoties no attāluma, vēl skaidrāk apzinos, kādu postu nodarījusi viņa dzeršana. Viņš plosījās, un es cietu, bet Imants domāja, ka cietējs ir viņš, jo man jau nebija par ko ciest. Es taču nedzēru. Kam tajā dzīvē nebija jābūt klāt, tie visu Kalniņam piedeva, jo viņš taču ir liela radoša personība, ģēnijs, un viņam var uznākt periodi, kad aizmiršanos meklē un atrod alkoholā. Viņam visu var piedot, jo viņš raksta tik skaistu mūziku. Tajos dzeršanas posmos viņš neko nerakstīja. Nekad! Jo nebija spējīgs neko darīt,” teikts grāmatā.

Tāpat Velga Hānberga grāmatā atklāj, cik bezatbildīgs bijis komponists: “Kad Imants bija apsolījis kādu darbu, visiem stāstīja, ka tas top un tūlīt būs, bet es zinu, ka nekā nav, un izskatās, ka arī nebūs. (..) Viņam kāds bija lūdzis notis, lai viņa darbus sagatavotu koncertam, bet viņš pat nedomā meklēt un mierīgi pasaka, ka nevar atrast. (..) Daudzkārt tā bijis, ka viņš nepalīdz, lai gan tie cilvēki to dara viņa dēļ.”

Žurnālistes Līgas Blauas pierakstīto dokumentālo grāmatu par Velgu Hānbergu laidusi klajā izdevniecība “Latvijas Mediji”. “Velgas Hānbergas dzīvesstāsts ir stipras sievietes stāsts par dzimtu, ģimeni, bērniem un arī vīriešiem viņas dzīvē. Viena nodaļa zīmīgi saucas “Mīlestībā sasildīta un… nosalusi”. Spēja ziedot savu mīlestību un dzīvi radošas personības talantam un pēkšņa attapšanās vientulībā ir mirklis, kas vēlāk gadiem jāizsāp. Un jāspēj piecelties. Jāspēj iet tālāk un dzīvot savu dzīvi. Grāmata, kurā Līga Blaua ir uzklausījusi Velgas Hānbergas stāstu, ir par spēku un līdzsvara atgūšanu. Par tām rezervēm, kas sievietē mīt, kad viss jāsāk no jauna. Un par likteni, kas ļāvis Velgai sastapt sev radniecīgu dvēseli un tagad teikt: “Mēs esam viens otram likteņa dāvana…”,” informē izdevniecība.

“Ilgus gadus, pazīstoties ar kolēģi – žurnālistu un rakstnieku Ēriku Hānbergu, vairāk vai mazāk esmu zinājusi viņa tuvos cilvēkus. Atceros, cik vientuļš un skumjš viņš bija pēc sievas Anniņas aiziešanas mūžībā. Viņa bija Ērika vistuvākais cilvēks, uzticams draugs un sargs, kas palīdzēja izturēt ļoti smagus dzīves sitienus. Un tad Ēriks palika viens… Viņu glāba darbs, rakstniecība, atrašanās cilvēkos, jo Ēriks vienmēr bijis sabiedrisks un dzīvē ieinteresēts, bet cilvēciskā vientulība bija smaga. Un tad viņš satika Velgu… Patiesībā jau sen viņu zināja, ar klusu apbrīnu no attāluma bija viņu vērojis, pat iedomās nepieļaudams, ka varētu ar viņu satuvināties. Bet likteņa lēmumi vai Dieva plāni ir neizdibināmi un dzīvi mēdz pagriezt pilnīgi neparedzami un šķietami neiespējami. Velga un Ēriks apprecējās. Es Velgu pirms tam nepazinu, bet, pie Ērika paretam tiekoties, sarunās, kas mums bijušas, viņa atklāja savu dzīvi, kurā ir gan sievietes spēks un vājums, gan laimes piepildīti gadi un žņaudzošs izmisums. Nesavtīga mīlestība, kas tikusi nodota. Bezcerība un izmisums, smaga slimība, sajūta, ka dzīve ir beigusies… Un tomēr izrādījās, ka sabrukusi dzīve nav visa gals un arī gados pāri pusmūžam iespējama jauna dzīve. Laimīga dzīve. Tāpēc gribēju uzrakstīt par vienkāršu sievieti, kuras dzīves ceļš un atziņas varētu iedrošināt līdzīga likteņa piemeklētas nezaudēt cerību un meklēt izeju arī tad, kad liekas – izejas nav… Šis ir stāsts par dzīvesgudru, mīlošu un brīnišķīgu sievieti – sievu, māti, vecmāmiņu, radošu personību,” atklāj žurrnāliste, biogrāfisku un dokumentālu grāmatu autore Līga Blaua.

Lasiet arī: Elīna Pinto: Bērni man teica, ka ļoti gribētu, lai es kļūstu par Valsts prezidenti

Laītāju novērtētas ir  Līgas Blauas grāmatas par sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem: “Vija Artmane. Sirdī palikušie” (2009), “Džemma Skulme. Nospiedumi” (2009), “Maija Tabaka. Spēle ar dzīvi” (2010), “Jānis Paukštello. Tintē, bet balts” (2011), “Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem” (2013), “Dzīves stāsti” (2013), “Uldis Dumpis. Zemgalietis” (2015), Ainars Virga. Pēdējais līvs” (2016) un “Indra Briķe. Krodera aktrise” (2017).