Foto: Rīgas dome/Flickr

Līgo svētki ir viens no gada skaistākajiem notikumiem, kam daudzi gatavojas jau laikus. Folkloriste Inese Roze, kura Valmiermuižas etnomūzikas festivālā vadīs sviesta kulšanas meistarnīcu, stāsta, kā uzburt ne tikai pašam savu sviestu un sieru, bet arī īstu Līgo nakts brīnumu pat tad, ja neesi to plānojis pusgadu.

Inese Roze Jāņus svin vairākas dienas – vienā nevar paspēt pēc sirds patikas izdziedāties un izciemoties. Viņa atzīst – pilnībā tradicionāli tas mūsdienās nav iespējams, jo senās tradīcijas esam pārmantojuši tikai daļēji, bet galvenos Līgo vakara un Jāņu nakts notikumus – saules pavadīšanu ugunskura iekurināšanu un uzturēšanu līdz saullēktam, saules sagaidīšanu, lai gaisma uzvar un ļaunie spēki netiek klāt, – to gan ir vērts izbaudīt. Kaut arī īsti jāņubērni svētkiem gatavoties sāk jau martā vai aprīlī, mācoties un atkārtojot Līgo dziesmas, nekas nav nokavēts arī dažas dienas pirms svētkiem, varbūt vienīgi īsāku brīdi sanāks to visu izbaudīt.

Inese Roze iesaka, kā uzburt Līgo noskaņas arī tad, ja par svētku svinēšanu izlem pēdējā brīdī.

Svētku vainags – raibs kā pati pasaule

Kaut arī gribētos vainagā pīt trejdeviņas puķes, šogad puķu nav daudz. “Jāpin vainags no tā, kas ir pieejams, un nekad jau nav tā, ka nav nekā,” saka Inese Roze. “Man patīk vainagi no pļavas puķēm, bet tā ir gaumes lieta. Zied pīpenes, āboliņš, šur tur jau esot nārbuļi un madaras; ir rudzupuķes, smilgas, ozola lapas, kāda roze vai jasmīns – tās visi pazīst un var droši pīt vainagā. Protams, nevajadzētu plūkt aizsargājamos un indīgos augus.”

Galvenais noteikums – jāpin tā, lai pašam patīk un prieks galvā likt! Inese Roze pin vainagu pēc vecās, labās metodes, apliecot katru nākamo puķi apkārt iepriekšējai. Pinot vainagu kā bizi, tas sanāks pabiezs. Var tīt arī ar auklām – tad var satīt pamatīgu, greznu kroni un salikt tajā daudz puķu, bet jārēķinās, ka tāds vainags būs smagāks. Ja ir iespēja, gatavo vainagu var uz stundu iemērkt bļodā ar ūdeni, lai puķes kārtīgi sadzeras, tad ļoti labi turas un nenovīst. Bet var savu kroni pīt tieši svinību vietā, un nav ne vainas, ja arī kāda madara nošļūk pār degunu, – skaisti smaržos!

Ticējumi vēsta – ja vībotņu rasu un ziedus ievāc lakatiņā un iet pāri krustcelēm, tad tiek pie naudas. Ja puišus ieper ar meža pļavu zālēm, tad paši veseli un raksturs labs, bet meitas jāiepliķē ar pļavas ziediem, lai smukums vairojas!

Siers un sviests saules dzeltenumā

Jāņu galdā tiek celtas dažādas lietas, bet pats galvenais, protams, ir siers. “Es leju katlā 5 litrus piena un karsēju, tad iedrupinu mazliet vairāk par kilogramu vājpiena biezpiena un gaidu, lai atdalās sūkalas; kad sāk savelties, nokāšu un marlē paviļāju, lai sūkalas notek. Pēc tam masu lieku atpakaļ katlā ar sviestu, sāli, ķimenēm un sakultām olām un uz mazas uguns maisu, līdz saiet klimpā. Tad to var velt ārā no katla un gaidīt, kamēr atdziest. Ja labi izdevies, siers atdziestot kļūst stingrāks,” savu Jāņu siera recepti atklāj Inese Roze.

Siera siešana var būt arī lieliska aktivitāte Līgo vakaram, katlu liekot nevis uz plīts, bet uz ugunskura. Kamēr galvenā saimniece karsē katlā pienu, pārējie meklē pļavā un dārzā, ko piebērt klāt, – katrs ieber mazu drusciņu no sevis, padomājot kādu labu domu un vēlējumu! Te gan jāuzmanās ar nepazīstamiem augiem – labāk jau iepriekš salikt trauciņos zināmus un drošus. Vienīgi siera stingrību pārbaudīt nesanāks – tikko paspēj noņemt to no uguns, tā viss jau apēsts!

Līgotājus var pārsteigt arī ar paša kultu sviestu, kas nemaz nav sarežģīti. Saldais krējums drusku jāpatur siltumā, lai maķenīt ieskābst un sabiezē, tad to lej sviesta ķērnē un griež, kamēr gatavs. Sākumā tas būs kā putukrējums, tad pēc skaņas jau varēs dzirdēt, kā veidojas šļakatas – paniņas, pēc tam savelsies mazas sviesta piciņas, un, kad saveļas viss kopā, to ar karoti ceļ ārā, tad sviestu mazgā, kamēr ūdens ir tīrs un balts. Ja nav ķērnes, var sakult ar karoti vai burciņā – liek tajā krējumu, aizvāko un krata, kamēr izveidojas maza sviesta piciņa. No 200 gramiem saldā krējuma puslitra burciņā var dabū mazu, skaistu piciņu sviesta. Gatavajā sviestā var ieputot sāli, ķiploku, sīki sakapātus zaļumus, biešu pulveri un visu ko citu.

Inese Roze ir pārliecināta, ka svaigi kults sviests pēc garšas pārspēj visu. “Bet ar to ēšanu ir tā – labi Jāņi ir tādi Jāņi, kad nav par to daudz jādomā, jo netrūkst cita darāmā,” saka Inese Roze. “Visi svinētāji var katrs atnest kaut ko garšīgu un klāt galdu kopā, lai nav vienai saimniecei visu dienu jāstāv pie plīts, kotletes cepot. Ja vairākas saimnieces satiekas un vairākas ir sieru sasējušas, interesanti salīdzināt, jo divu vienādu sieru nav. Varbūt kāds no viesiem maizi cep. Bet lai nav viss uz vieniem pleciem un ēdiens pats galvenais. Kāds pīrāgs, rabarberu maize, siers un alus ir pilnīgi pietiekami.”

Dziesmas un rotaļas – lai nakts īsāka un miegs nenāk

Līgo nakts nav iedomājama bez Līgo dziesmām. “Ja pats dziedāt nemāki vai nezini dziesmas, nav liela nelaime – internetā ir virkne dziesmu, daudzas folkloras kopas tās ieraksta un publicē. Kaut ko jau vēl var paspēt arī iemācīties. Un var uzaicināt ciemos labu dziedātāju – ja tik viens iesāk, pārējie piebalsos!” arī dziedāšanu Inese Roze iesaka uztvert viegli un ar prieku.

Specifisku Jāņu rotaļu ir ļoti maz, bet tajās, kas ir, var iet stundām ilgi, sevišķi tad, ja līgotāju pulks ir tāds kuplāks. Piemēram, “Šurp, Jāņa bērni”: divas rindas puišu un meitu iet viena otrai pretī, tad pirmais pāris izdomā un rāda kādu kustību, kas pārējiem jāatkārto; ja rinda ir gara un katrs pāris kaut ko izgudro, tas ir jautri un arī ilgi. Inese Roze iesaka internetā sameklēt un pašiem izmēģināt arī citas rotaļas lustīgai jāņošanai – “Lielais Jānis kalniņā”, “Dindaru, dandaru, ozoliņi”, “Pinu, pinu sietu”. Un vēl labāk, ja ir kāds muzikants, – tad var arī visu nakti dancot!

Lasiet arī: Baiba Sipeniece – Gavare: Krievija ir dzērājs ar izpuvušu muti

Ja svinēšana notiek pie ūdeņiem, tajos var ielaist uguns plostu un skatīties, kur tas aizpeld. Bet, ja ir kaut neliels uzkalniņš ar nogāzi, var laist uguns ratu no kalna: veca riteņa pamatni piebāzt ar salmiem, aizdedzināt un laist, lai ripo; puiši parasti jož līdzi un ar garām kārtīm ratu pietur, lai neapgāžas. Svarīgi, lai tas aizripo tālu. Taču jāuzmanās gan, lai uguns neieskrien mežā vai sausā zālē!

Saistītās tēmas: folkloristeInese RozeJāņiLīgo

youtube icon
Abonēt youtube