Foto: Pexels

Sociālā izolācija un vientulība palielina nāves risku no sirdslēkmes un insulta, vēsta jaunākie pētījumi, kas izvērtējuši pandēmijas līdzšinējo pieredzi.

Vienpatība, vienatne, arī garlaikošanās (veselīga paslinkošana, dīki negribot nodarboties ne ar ko!) ir būtiskas mūsu esības sastāvdaļas. Pat vēl vairāk – radošs un intelektuāli piesātināts darbs nav iedomājams bez iedziļināšanās, kas iespējama tikai pilnībā norobežojoties. Tāpat daudziem no mums īsta atpūta saistās ar mirkļiem, kad esam viens pret vienu ar sevi pašu vai dabas klātbūtni. Tomēr, neraugoties uz vienatnes milzīgajām radošajām un psiholoģiskajām priekšrocībām, mūsdienu stresa pilnā sabiedrība savā ziņā ir atteikusies mācīties būtisku mākslu būt vienam, kas ir tik ļoti nepieciešams pārdomām un radošam darbam. Vēl ļaunāk, šī neprasme var radīt vientulības un atstumtības sajūtu, kas, kā izrādās, ir bīstama veselībai.

Pandēmijas sākumposma ierobežojumi bija īsts pārbaudījums daudziem, kam iztrūka šis prasmes un sociāli ļoti aktīviem ļaudīm. Taču vienlaikus, analizējot notikušo, tika iegūti dati, kas paliecināja – sociāli atstumtie tika atstumti vēl vairāk. Šis fons uzrādīja veselības pasliktināšanos vientulības skarto populācijā.

Lai gan sociālā izolācija un vientulības sajūta ir saistītas, arī tas nav viens un tas pats. Sociālā izolācija tiek definēta kā reta personiska saskarsme ar citiem cilvēkiem sociālo attiecību nolūkos, piemēram, ar ģimeni, draugiem vai vienas kopienas vai reliģiskās grupas locekļiem. Vientulība ir tad, kad jūtaties vientuļš vai jums ir mazāk sociālo sakaru, nekā vēlaties. “Indivīdi var dzīvot salīdzinoši izolētu dzīvi un nejusties vientuļi, un otrādi, cilvēki ar daudziem sociālajiem kontaktiem joprojām var izjust vientulību,” norāda Agija Tomme, rezidente psihoterapijā no veselības centra „Vivendi”. Turklāt, kā vēsta speciāliste, vientulība nav tikai kas tāds, kas kādam liek justies nomāktam. Tas nav tikai kas tāds, kas var kādu vienu cilvēku padarīt fiziski vai garīgi izsīkšu. Tā ir problēma ar plašu ietekmi uz visas sabiedrības veselību.

Vientulība grauj sirds veselību

Saskaņā ar jauno Amerikas Sirds asociācijas zinātnisko paziņojumu, kas publicēts žurnālā “The Journal of the American Heart Association”, sociālā izolācija un vientulība par aptveni 30% palielina sirdslēkmes vai insulta risku. Paziņojumā arī norādīts, ka trūkst datu par intervencēm, kas var uzlabot sirds un asinsvadu veselību cilvēkiem, kuri ir sociāli izolēti vai vientuļi.

Vairāk nekā 40 gadu pētījumi ir skaidri parādījuši, ka gan sociālā izolācija, gan vientulība nelabvēlīgi ietekmē veselību. Ņemot vērā sociālās atstumtības izplatību visā ASV, ietekme uz sabiedrības veselību ir diezgan nozīmīga. “Nav pamata domāt, ka citur pasaulē, jo sevišķi attīstītajās valstīs, pie kādām pieder arī Latvija, stāvoklis būtiski atšķiras,” domā interniste Veselības centru apvienībā (VCA), dienas stacionāra “Aura premium” vadītāja Inga Orleāne.

Sociālās izolācijas risks pieaug līdz ar vecumu, turklāt no svara ir arī dzīves faktori, piemēram, sliktākas izredzes var būt atraitņiem un pensionēšanās dēļ. Gandrīz viena ceturtdaļa ASV pieaugušo vecumā no 65 gadiem ir sociāli izolēti, un vientulības izplatība ir vēl lielāka – tiek lēsts, ka tā ir no 22% līdz 47%. Tomēr arī jaunāki pieaugušie piedzīvo sociālo izolāciju un vientulību. Pēc Hārvardas Universitātes projekta “Making Caring Common” aptaujas datiem Z paaudze (pieaugušie pašlaik vecumā no 18 līdz 22 gadiem) atzīta par vientuļāko paaudzi. Palielināta izolācija un vientulība gados jaunāku pieaugušo vidū tiek saistīta ar lielāku sociālo mediju izmantošanu un mazāku iesaistīšanos tiešās sociālās aktivitātēs.

Dati arī liecina, ka COVID-19 pandēmijas laikā var būt palielinājusies sociālā izolācija un vientulība, īpaši jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem, gados vecākiem pieaugušajiem, sievietēm un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.

Pētījumos secināts, ka sociālās saiknes trūkums ir saistīts ar paaugstinātu priekšlaicīgas nāves risku visu iemeslu dēļ, īpaši vīriešu vidū. Izolācija un vientulība ir saistīta ar paaugstinātiem iekaisuma marķieriem, un indivīdiem, kuri bija mazāk sociāli aktīvi, bija lielāka iespēja izjust hroniska stresa fizioloģiskus simptomus. Novērtējot sociālās izolācijas riska faktorus, attiecības starp sociālo izolāciju un tās riska faktoriem ir abpusējas: depresija var izraisīt sociālo izolāciju, un sociālā izolācija var palielināt depresijas iespējamību. Sociālā izolācija bērnībā ir saistīta ar paaugstinātiem kardiovaskulāriem riska faktoriem pieaugušā vecumā, piemēram, aptaukošanos, augstu asinsspiedienu un paaugstinātu glikozes līmeni asinīs. Sociālie un vides faktori, tostarp iespēja būt mobilam, dzīves apstākļi, neapmierinātība ar ģimenes attiecībām, pandēmija un dabas katastrofas, arī ir faktori, kas ietekmē sociālos sakarus.

Pētījumi uzrāda saistību starp sociālo izolāciju, vientulību un nāvi no sirds slimībām un insulta. Par 29% palielinās sirdslēkmes un/vai sirds slimību izraisītas nāves risks, un par 32% palielinās insulta un insulta izraisītas nāves risks. Sociālā izolācija un vientulība ir saistīta arī ar sliktāku prognozi personām, kurām jau ir koronārā sirds slimība vai insults.

Cilvēkiem ar sirds slimībām, kuri bija sociāli izolēti, sešu gadu novērošanas pētījuma laikā nāves gadījumu skaits palielinājās divas līdz trīs reizes. Sociāli izolētiem pieaugušajiem ar trīs vai mazāk sociālajiem kontaktiem mēnesī var būt par 40% palielināts atkārtota insulta vai sirdslēkmes risks. Turklāt piecu gadu rādītāji sirds mazspējas riskam bija zemāki (60%) cilvēkiem, kuri bija sociāli izolēti, un tiem, kuri ir gan sociāli izolēti, gan klīniski nomākti (62%), salīdzinot ar tiem, kuriem ir vairāk sociālo kontaktu un kuri nav depresīvi (79%).

Sociālā izolētība ietekmē uzvedību

Sociālā izolācija un vientulība ir saistīta arī ar uzvedību, kas negatīvi ietekmē sirds un asinsvadu un smadzeņu veselību, piemēram, zemāku fizisko aktivitāšu līmeni, mazāku augļu un dārzeņu iekļaušanu uzturā un mazkustīgu dzīvesveidu. Vairāki lieli pētījumi atklāja būtiskas saistības starp vientulību un lielāku smēķēšanas iespējamību. “Ir steidzami jāizstrādā, jāīsteno un jānovērtē programmas un stratēģijas, lai samazinātu sociālās izolācijas un vientulības negatīvo ietekmi uz sirds un asinsvadu un smadzeņu veselību, jo īpaši riska grupām,” ir pārliecinātas gan interniste, gan psihoterapeite.

Pētījumi skaidri uzrāda, ka fitnesa programmas un atpūtas aktivitātes senioru centros, kā arī iejaukšanās, kas pievēršas negatīvām domām par pašvērtību un citām negatīvām domām, ir parādījušas daudzsološu iespēju samazināt izolāciju un vientulību. Taču arī starptautiskos pētījumos, nav atrodamas tādas iniciatīvas un to izvērtējumi, kuru mērķis būtu samazināt sociālo izolāciju ar konkrētu nolūku – uzlabot sirds un asinsvadu veselību.

Četras atziņas par vientulību

Psihoterapeite iesaka veselības un vientulības mijiedarbību un atziņas šajā jomā klasificēt četros blokos.

1. Nedrīkstam aizmirst, ka vientulība bija problēma arī pirms pandēmijas.

Lai gan Covid-19 pievērsa uzmanību vientulībai, tas neatceļ realitāti, ka vientulība bija problēma arī pirms mēs pirmoreiz izdzirdējām vārdu salikumu “sociālā distancēšanās”. Kaut liela daļa jaunākās literatūras par vientulību ir vērsta uz pandēmijas laikā notikušajām pārmaiņām sabiedrībā, taču vienlaikus atzinumi skaidri parādīja, iepriekšējā „norma” nebija izteikti labāka par jauno.

2. Ir skaidri apzināts, ka vientulība ietekmē ko vairāk nekā tikai mūsu personīgo veselību.

Iepriekš, runājot par vientulības ietekmi uz veselību, pētniecība un sociālais diskurss vairāk bija vērsts uz indivīda fizisko un psihisko veselību. Arī iepriekš bija pētījumi, kas norādīja par vientulības ietekmi uz sabiedrības veselību. Tagad mums ir laba pierādījumu bāze, ka vientulība ietekmē arī sabiedrības veselību.

3. Vientulība tiek atzīta par sistēmisku, nevis individuālu problēmu.

Sociālā saikne un indivīdu spēja to uzturēt ir sistēmiska problēma – ne vienmēr indivīds var to ietekmēt. Līdzīgi kā darba vieta var radīt vidi, kas veicina labklājību un noturību, arī kopiena un valsts var veicināt sociālo saikņu esamību. Lūk, daži veidi, kā sistēmiskums var ietekmēt vientulības mazināšanos: kopienas organizāciju pieejamība, sabiedriskā politika, transporta pieejamība, tehnoloģiju normas un mājokļu iespējas. Tas prasa pārmaiņas sabiedrības un valsts mērogā.

4. Ir nepieciešams plāns problēmas risināšanai.

Pērnā gada augustā Kolumbijas Universitātes Mailmanas Sabiedrības veselības skolas pētnieki publicēja rakstu, kurā izklāstīja šāda plāna nepieciešamību un ierosināja uz pierādījumiem balstītus risinājumus vientulības apkarošanai. Viņu rosināto pārmaiņu pamats sastāv no sešiem pīlāriem, tostarp kā būtiskākās izceltas trīs no tām – (1) aicinājuma pilsētplānotājiem un politikas veidotājiem izveidot infrastruktūru, kas veicina socializēšanos un ērtu, uz kopienām vērstu pilsētvidi; (2) ieteikuma veselības aprūpes sistēmām atpazīt un risināt vientulību kā nozīmīgu veselību ietekmējošu problēmu, kā arī rosinājuma izveidot digitālo vidi, kas samazinātu ar tehnoloģiju nepieejamību saistītos zaudējumus.

Pētījumi liecina, ka kopienas, kurām ir labāk izveidotas institucionālās saites ar pakalpojumu sniedzēju organizācijām, reliģiskām grupām vai kopienu organizējošām biedrībām, ir labāk sagatavotas dabas katastrofām, reaģē uz tām un ātrāk atgūstas no tām nekā kopienas ar vājāku sociālo saikni. Daži pētījumi un vietējie piemēri apstiprināja, ka labi savstarpēji vienotas kopienas var būt drošākas arī pret vardarbību. Viens no šādiem pētījumiem parādīja, ka tikai neliels sociālās saiknes pieaugums bija saistīts ar ievērojami mazāku noziegumu skaitu. Turklāt sociālā saikne var veicināt gan ekonomisko labklājību, gan pilsonisko iesaistīšanos. No tā var secināt, ka labāk strukturētas kopienas veiksmīgāk tiks galā arī ar vientulību kā atstumtību veicinošu kā sociālu problēmu.

Vai ir tablete pret vientulību?

“Mēness aptiekas” farmaceite Gunita Pētersone smaida, ka zāles pret vientulību gan neesot, taču ir faktori, kas var pamudināt gan farmaceitus, gan ārstus, gan sociālos darbiniekus prognozēt vientulības klātbūtni. Jo sevišķi, ja runājam par tās saikni ar sirds un asinsvadu veselību. Tā, piemēram, bieža vientulības un sociālās izolētības pazīme ir depresija. Savukārt depresija bieži ir sekas pēc insulta, skarot aptuveni 30% insultu pārdzīvojušo. Insultu pārdzīvojušo depresijas līmenis ievērojami pārsniedz kopējo depresijas līmeni, kas ir no 5% līdz 13% pieaugušo iedzīvotāju. Un otrādi, jaunākie pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar nemainīgi lielu depresijas simptomu skaitu, piemēram, apetītes vai miega režīma izmaiņām, vainas, nevērtības sajūtu vai aizkaitināmību, insulta risks bija par 18% lielāks nekā tiem, kuriem šo simptomu bija mazāk vai nebija nemaz.

Depresija ir galvenais sliktas atveseļošanās cēlonis pēc insulta. Pētījumi liecina, ka depresija palielina iespēju iegūt vēl vienu insultu vai citu kardiovaskulāru notikumu. Tas ir tāpēc, ka depresija var apdraudēt personas spēju lietot ieteiktās zāles vai piedalīties rehabilitācijā.

Lasiet arī: VIDEO | Simpsonos pareģota zemūdenes Titan traģēdija

Slimība un ilgstoša slimošana, tāpat hroniskas kaites, pie kādām pieder arī sirds un asinsvadu slimības, nereti liek cilvēkam noslēgties savā nelaimē un kļūt vientuļam. Farmaceite uzsver, ka ir jāprot jau laikus paredzēt, kādas problēmas pacientam var rasties viena vai cita veselības stāvokļa dēļ un jācenšas tos novērst. “Nav farmaceita spēkos iedot pacientam ar sirdskaiti “pretvientulības sīrupu”, taču mediķiem jebkurā veselības aprūpes jomā ir jāpazīst kritiskas pazīmes, jārosina pacients meklēt palīdzību un, protams, jāatrod uzmundrinoši, vientulību un bezspēcības sajūtu mazinoši vārdi, lai rūpētos un virzītu cilvēku uz veselības atgūšanas ceļa pusi.”