Publicitātes foto

Lai gan ir pētnieki, kas joprojām šaubās, vai Venēcijas ceļotājs Marko Polo (1254-1324) patiesi ir bijis Senajā Ķīnā, viņa grāmatā “Marko Polo ceļojumi” aprakstītās lietas un izgudrojumi bija savām laikam revolucionāri un rosināja to ieviešanu Eiropā, vēsta “National Geographic”.

13. gadsimtā, kad Marko Polo viesojās Ķīnā, tās imperatori jau iespieda papīra naudu, lai aizvietotu smagās monētas. Eiropiešiem šī ideja toreiz šķita tik absurda un neticama, ka lika apšaubīt Polo stāstu par ceļojumiem uz Tālajiem Austrumiem un dzīvi Ķīnā.

Tomēr Polo apraksts bija tā laikmeta nozīmīgākais informācijas avots par Ķīnu, Indiju un citām Āzijas zemēm. 1298. gadā iznākušajā grāmatā viņš stāstīja arī par pilsētu Ksanadū (citi nosaukumi – Shangdu, Shang-tu un Kaiping). Tā bijusi slavena ar savām pilīm, dārziem un ūdenstilpnēm. Leģendārais mongoļu valdnieks Kubilajs 13. gadsimtā padarījis to par savas plašās impērijas galvaspilsētu.

Marko Polo un viņa ceļojumu krāšņie apraksti iedvesmoja daudzus citus pasaules atklājējus, tostarp arī slaveno Kristoforu Kolumbu (1451-1506). Pilnīgi iespējams, ka slavenā Polo grāmata bija Kolumbam līdzi, kad viņš devās meklēt īsāko ceļu uz Indiju, bet rezultātā atklāja Ameriku. Jāpiebilst, ka viņš savas dzīves laikā tā arī nesaprata, ka ir atklājis jaunu kontinentu.

24 gadi un 24 tūkstoši kilometru

Kad Marko Polo bija vien 17 gadu, viņš kopā ar tēvu Nikolo un tēvoci Mateo pameta dzimto Venēciju. Jāatzīmē, ka savu tēvu pirms garā ceļojuma Marko tikpat kā nepazina. Proti, kad 1254. gadā pasaulē nāca viņa dēls, Nikolo kopā ar brāli devās uz Āziju un atgriezās, kad Marko bija jau 15 gadu. Pēc diviem gadiem vīri atkal posās ceļā un šoreiz ņēma līdzi arī Marko.

Toreiz viņš nevarēja iedomāties, ka atgriezīsies Venēcijā tikai pēc 24 gadiem. Šajā laikā viņš mēroja vairāk nekā 24 000 kilometrus gan pa sauszemi, pa tā saucamo Zīda ceļu, gan pa ūdeni, šķērsojot Āzijas apgabalus un pat apmeklējot Aļaskas piekrasti simtiem gadu pirms tās atklājēja Vitusa Bēringa.

Teju visus gadus, kurus viņš pavadīja Ķīnā, Polo nodzīvoja Mongolijas valdnieka Kubilaja (1215–1294) galmā. Ceļotājs vairākkārt vēlējās pamest Ķīnu, taču ik reizi saņēma atteikumu. Iespējams, tas bija tāpēc, ka Mongolijas valdniekam patika Polo kā sarunu biedrs. Turklāt Kubilajs izmantoja ciemiņu no Venēcijas kā nodokļu iekasētāju un īpašo vēstnesi.

Kublaja uzticība un aizsardzība ļāva Polo un viņa tēvam ar tēvoci brīvi pārvietoties mongoļu impērijas robežās. Savukārt aiz tās robežām viņi bija nevis ierindas tirgotāji, bet paša Mongolijas valdnieka īpašie viesi.

Tomēr ap 1291. gadu viņš piekāpās un uzdeva Marko viņa pēdējo misiju: pavadīt uz Persiju mongoļu impērijas princesi. Pēc viņas veiksmīgās nokļūšanas Persijā, Polo pa sauszemi devās uz Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli. Vēlāk viņš atgriezās dzimtajā Venēcijā, taču drīz vien nokļuva apcietinājumā.

Viņš kavēja laiku, stāstot kameras biedram vārdā Rustičello savus neticamos ceļojumus. Rustičello tos rūpīgi pierakstīja, iespējams, papildinot arī ar savām atziņām. Tā tapa grāmata ar vienkāršu nosaukumu “Marko Polo ceļojumi”, un tā ātri vien iemantoja popularitāti visā kontinentā. Polo no cietuma atbrīvoja 1299. gadā – gadu pēc grāmatas publicēšanas. Viņš kļuva par veiksmīgu tirgotāju un savā arodā aizvadīja vēl teju 25 gadus.

Lai gan vairums mūsdienu vēsturnieku joprojām uzskata, ka lielākā daļa Polo grāmatas ir patiesa, citi to sauc par pilnīgu izdomājumu un apgalvo, ka Polo nav bijis pat Ķīnā. Viņu versija – Polo grāmatas pamatā ir stāsti, kurus viņš dzirdējis no citiem ceļotājiem. Savukārt pats Polo pat uz nāves gultas esot teicis, ka viss aprakstītais ir patiesība, un apgalvoja, ka nepastāstīja pat pusi no tā, ko redzēja.

Nebija pirmais eiropietis, kurš devās uz Āziju

Marko Polo neapšaubāmi ir pazīstamākais Senās Āzijas apceļotājs, taču viņš noteikti nebija pirmais. 13. gadsimta četrdesmitajos gados, 20 gadus pirms Polo, Ķīnā ieradās franciskāņu mūks Džovanni da Pians del Karpīni. Viņam sekoja arī citi katoļu ticības nesēji, tostarp Viljams no Rubrukas, kurš 13. gadsimta vidū devās uz austrumiem, cenšoties pievērst mongoļus kristietībai.

Šos agrīnos misionārus lielā mērā iedvesmoja mīts par priesteri, kurš pēc nostāstiem valdīja pār kristiešu impēriju Austrumos. Polo vēlāk savā grāmatā pieminēja izdomāto monarhu un pat aprakstīja nenotikušo cīņu pret mongoļu valdnieku Čingishanu.

Marko Polo ceļojumi un to apraksti ir izraisījuši šaubas gan laikabiedros, gan vēlāko gadsimtu pētniekos. Ļoti iespējams, ka daļa no Marko Polo grāmatā aprakstītā ir apzināti vai nejauši pārspīlēts un izdomāts, par to liecina vairāki trūkumi un pretrunas aprakstos. Piemēram, viņš savos aprakstos ne reizi nav pieminējis Lielo Ķīnas mūri, kuru joprojām uzskata par vienu no pasaules brīnumiem. Viņš arī nav aprakstījis meiteņu pēdu apsaitēšanu, ko plaši praktizēja Senajā Ķīnā.

Nauda, ogles, pasta sistēma – Polo nopelns

Cita starpā Marko Polo aprakstīja ogles, kuras Eiropā apkurei plaši neizmantoja līdz pat 18. gadsimtam. Pastāv arī versija, ka brilles Eiropā tika ieviestas, pateicoties slavenajam ceļotājam un viņa aprakstiem.

Viņš arī detalizēti aprakstīja sarežģītu kontrolpunktu un kurjeru tīklu, kas līdzinājās modernajam pasta tīklam, kas ļāva Kubilajam pārvaldīt savu plašo impēriju.

Jāpiebilst, ka joprojām ir izplatīts nepareizs uzskats, ka Marko Polo no Ķīnas uz Itāliju atveda pastu. Patiesībā šis ēdiens Eiropā pastāvēja jau gadsimtiem ilgi. Taču neapšaubāmi, ka pateicoties Polo eiropieši uzzināja par daudziem citiem ķīniešu izgudrojumiem.

Lasiet arī: VIDEO | Propagandiste Simonjana šokē ar ierosinājumu attiecībā pret Sibīriju