Krišjānis Kariņš.  Foto: EU2017EE Estonian Presidency/Flickr

“Laikā, kamēr biju Ministru prezidents, godprātīgi strādāju valsts interesēs. Tajā laikā uznāca divas neparedzamas krīzes: Covid -19 pandēmija un Krievijas brutālais karš Ukrainā,” norāda ārlietu ministrs, bijušais premjers Krišjānis Kariņš. Viņš vēlas ieviest skaidrību attiecībā uz premjera starptautisko lomu, ņemot vērā, ka pēdējā laikā sabiedrībā izvērsusies aktīva diskusija, izskan dažādi pieņēmumi un arī Kariņam veltīta kritika šajā jautājumā.

Kā atgādina Kariņš, pandēmijas rezultātā visā pasaulē tika iztraucēts ikdienas ritms, tai skaitā smagi cieta gaisa satiksme: pandēmijas ietekmē cilvēki daudz mazāk ceļoja un aviosabiedrības samazināja reisu skaitu. To regularitāte tikai pakāpeniski atjaunojās.

“Kad 2022. gada sākumā pandēmijas draudi atkāpās, sākās Krievijas brutālais karš Ukrainā. Ir būtiski uzsvērt, ka visu šo laiku valdības darbs neapstājās. Pandēmijas laikā starptautiski sakari tika uzturēti ar videokonferenču starpniecību, kas pakāpeniski atgriezās klātienes tikšanos formā. Es tajā laikā uzturēju aktīvus kontaktus ar saviem kolēģiem citās valstīs (izpildvaras vadītājiem), tai skaitā ar Vācijas kancleru, Lielbritānijas, Kanādas, Spānijas, Nīderlandes, Dānijas, Polijas, Zviedrijas un citu valstu premjerministriem, kā arī ar Francijas prezidentu. Francijas prezidents ir ne tikai valsts augstākā amatpersona, bet vienlaikus ir arī izpildvaras vadītājs, līdzīgi kā Amerikas Savienoto valstu prezidents. Mūsu valsts interesēs bija ne tikai noturēt NATO un Eiropas Savienības (ES) valstu kopību visos šajos apstākļos, bet arī nodrošināt atbalstu Ukrainai cīņā pret Krieviju, kā arī nodrošināt pašu militāro drošību ar sabiedroto atbalstu. Panāktie lēmumi nebija pašsaprotami,” skaidro Kariņš.

“Tajā laikā es biju vienīgā valsts amatpersona, kurai bija tiešs kontakts ar citu valstu izpildvaras vadītājiem.  Tas izrietēja no tā, ka jau kopš 2019. gada biju strādājis un regulāri ticies ar viņiem, kā arī no tā, ka citu valstu izpildvaras vadītāji uztur regulārus kontaktus ar saviem kolēģiem. Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ārlietu ministrs un Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs katrs atsevišķi ar saviem tiešajiem kolēģiem tandēmā strādā, lai palīdzētu gatavot augsni lēmumiem, kurus, galu galā, pieņem izpildvaras vadītāji.  Jebkurā krīzē mūsu valstī galvenā loma ir paredzēta tieši valdībai ar Ministru prezidentu priekšgalā.  Pandēmija un Krievijas karš Ukrainā tam nebija un nav izņēmums,” uzsver bijušais premjers.

Pēc viņa sacītā, “Eiropas valstīs ir iedibināta prakse, ka izpildvaras vadītāji regulāri tiekas Eiropadomē (uz kuru dažas valstis aizvien deleģē augstāko amatpersonu, kurai nav izpildvaras funkcijas). Tur pieņem lēmumus par visiem kopīgiem darbiem, tai skaitā par Covid-19 vakcīnu kopīgo iepirkumu, atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai.  Kaut tikšanās reizes ir regulāras, to garums ir ļoti mainīgs un raksturīgas ar to, ka strādā līdz vēlai naktij vai pat agram rītam.  Krīzes laikos tikšanās reizes šajā formātā notika daudz biežāk nekā miera laikos.  Papildus notiek arī “neformālas” Eiropadomes.  Ir svarīgi atzīmēt, ka šajās izpildvaru vadītāju sanāksmēs neviens cits no valsts nevar aizvietot Ministru prezidentu. Ja mūsu Ministru prezidents nav klāt, tad Latviju pārstāv kāda cita valsts, kurai to būtu lūguši. Tā, piemēram, vienā sapulcē pārstāvēju arī Igaunijas kolēģi, kurš bija saslimis. Jebkurš cits ministrs, tai skaitā ārlietu ministrs, ministru sanāksmēs var nozīmēt vairākas amatpersonas piedalīties savā vietā. Visi ministri ir aizvietojami.  Ministru prezidents nav aizvietojams.”

“Papildus plašām sanāksmēm ir ierasta prakse, ka valdību vadītāji dodas cits pie cita uz dažādām neformālām sarunām, tādā veidā gūstot atbalstu savām idejām. Tas ir līdzīgi, kā mūsu valstī politisko partiju pārstāvji neformāli tiekas cits ar citu, lai vienotos par kopīgi darāmiem darbiem. Starpība ir, ka mūsu valsts ir teritoriāli samērā maza un visi var cits citu sasniegt, braucot ar automašīnu vai pat ejot ar kājām, ja ir galvaspilsētā. Protams, šāda iespēja nepastāv, ja ir vajadzība tikties ar kolēģiem no citām valstīm.

Daudzās Eiropas valstīs ir ierasta prakse, ka valdībai ir sava vai vairākas lidmašīnas, kas atvieglo valdības vadītāja iespējas nokļūt jebkurā nepieciešamajā vietā vajadzīgajā laikā.  Latvijas gadījumā valdības vadītājs izmanto komerclidojumus un reizēm arī speciālos avioreisus, lai tiktu uz vizītes galapunktu un laikus atgrieztos valstī.  Iepriekšējās valdībās premjerministri bieži vien aktīvi neizmantoja iespēju ārpus regulārām sanāksmēm tikties ar kolēģiem. Iemesli tur varētu būt dažādi, tai skaitā tas, ka nav bijušas tāda mēroga krīzes kā pēdējo nepilnu piecu gadu laikā.  Taču viens no iemesliem doties ārvalstu vizītēs mazāk droši ir bijis tas, ka katra stunda prom no valsts ir stunda, ko nevar pilnvērtīgi izmantot valdības vadīšanai. Līdz ar to ārpolitika vairāk tika atstāta Valsts prezidenta un ārlietu ministra atbildībā,” skaidro Kariņš.

Viņš turpina: “Būdams Ministru prezidents, ar pilnu atdevi izmantoju izdevību strādāt starptautiski. Es aktīvi piedalījos visās Latvijai nozīmīgajās formālās un neformālās sanāksmēs un pēc iespējas tikos ar citu valstu izpildvaras vadītājiem mazākās grupās vai individuāli, cik tas bija iespējams. Īpaši, sākoties Krievijas karam Ukrainā, Latvijas un citu Baltijas valstu loma pilnībā izmainījās, jo gadiem ilgi mēs bijām brīdinājuši par Krievijas draudiem, bet mūsos neieklausījās.  Mainoties apstākļiem, mainījās iespējas un interese ar mums, baltiešiem, tikties. Ja citiem bija svarīgi uzzināt manu viedokli par Krieviju, man bija svarīgi nodrošināt atbalstu Ukrainai un drošību pašai Latvijai.  Diemžēl interese ar Latvijas Ministru prezidentu tikties nenozīmē, ka lielu valstu vadītāji atbrīvos laiku, kas ir ērts un īpaši piemērots Latvijas Ministru prezidentam vai izlems doties pie mums. Individuālas tikšanās reizēm nevarēja sarunāt ierēdņu vai padomnieku līmenī, bet to sarunāju es, tieši kontaktējoties ar kolēģi.  Tad arī biju spiests pielāgoties piedāvātam laikam.  Valsts kanceleja kopā ar manu biroju attiecīgi izvēlējās visizdevīgāko veidu, kā nokļūt galamērķī, priekšroku dodot komercreisiem, bet izmantojot arī speciālos avioreisus, ja loģistika to prasīja.”

Ilustrācijai Kariņš min vienu konkrētu gadījumu: “2022. gada 13. jūnijā devos pie Spānijas premjerministra uz divpusējo tikšanos īsi pirms NATO samita Madridē. Laiku viņš man piedāvāja, es operatīvi pielāgojos un tika izmantots komercreiss. Ar viņu runāju par mūsu valsts drošības jautājumiem un nepieciešamību palielināt NATO klātbūtni līdz brigādes līmenim (lēmums vēl nebija pieņemts), kur arī guvu viņa atbalstu.  Sarunas laikā mani arī informēja par to, ka Spānija nogādās NASAMS pretgaisa aizsardzības sistēmu uz Latviju, kas turpina darbu vēl šodien. Nākamajā dienā, 14. jūnijā, devos uz Amsterdamu ar komercreisu un tad tālāk uz Hāgu ar automašīnu, kur vakarā Nīderlandes premjerministrs bija mani kā vienīgo Baltijas valstu pārstāvi aicinājis uz sarunu šaurā NATO dalībvalstu premjeru lokā kopā ar NATO ģenerālsekretāru, lai runātu par lēmumiem Madrides samitā, tai skaitā, par brigādes izvietošanu Latvijā.  Pēc vakara sarunām ar speciālo reisu devos atpakaļ uz Rīgu, jo komercreisu pieejamība bija apgrūtināta.  Nākamajā rītā Rīgā darbs turpinājās un tikos ar Latvijas Bankas prezidentu un Valsts prezidentu.  Kā šajā gadījumā, tā visos gadījumos, kad izmantoju gan komercreisus, gan speciālos avioreisus, devos vienīgi kā valdības vadītājs, lai argumentētu un aizstāvētu mūsu valsts intereses.  Šodienas plašais atbalsts Ukrainai un NATO klātbūtne Latvijā ir milzu darba rezultāts. Nevienā šādā braucienā nebija paredzētas atpūtas vai izklaides brīži. Gluži pretēji, Valsts kanceleja tos organizēja tā, lai pēc iespējas operatīvāk varētu tikt uz un no sapulcēm, mazāk pavadot laiku, gaidot reisus un pārnakšņojot viesnīcās.”

“Protams, šāda veida valsts pārstāvniecība ir dārga.  Iespējams, ka Valsts kanceleja varētu to organizēt labāk, lētāk un caurspīdīgāk.  Līdzīgi kā 1990. gados bija aktīva diskusija par valsts amatpersonu autoparku un tās izmantošanu, domāju, ka ir vietā šodien atklāta diskusija par augstāko valsts amatpersonu iespēju aktīvi un efektīvi darboties starptautiskā politikā, izmantojot šādus resursus.

Šobrīd es vairs neesmu Ministru prezidents. Es atkāpos no šī amata, redzot, ka valdības koalīcija ir jāmaina un ir jādod iespēja nākamajai paaudzei ņemt atbildību savās rokās.  Es redzu, ka pasaule ir mainījusies un ka Latvijas loma ir mainījusies. Mēs starptautiski vairs neesam pastarīša lomā – Latvijas viedoklī ieklausās un mēs reāli ietekmējam lēmumus gan ES, gan NATO līmenī. Es patiesi novēlu, lai šodienas un nākotnes valdības vadītājiem nav liegta iespēja brīvi un aktīvi piedalīties visās diskusijās, kur lemj par Eiropas nākotni, mūsu drošību un likteni.  Tur mūsu Ministru prezidentam ir jābūt klāt.  Tas prasīs laiku un tas prasīs līdzekļus. Taču būtu bīstami radīt tādus apstākļus, ka Ministru prezidents ir spiests atteikties no iespējas tikties un ietekmēt lēmumus ES un NATO līmenī, jo ceļā pavadītais laiks un prombūtne no valsts šķistu pārāk ilga praktisku loģistikas iemeslu dēļ,” norāda Kariņš.

Jau vēstīts, ka ar privātajām lidmašīnām valsts amatpersonas turpmāk lidos krietni retāk, paziņots Valsts kancelejā, paredzot, ka izmaiņas amatpersonu ceļošanas kārtībā ieviesīs jau šonedēļ, atsaucoties uz “Latvijas Radio”, vēsta lsm.

Iemesls – sabiedrības asā reakcija uz ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa veiktajiem 36 lidojumiem ar privātajām lidmašīnām, kas izmaksājuši vairāk nekā 1,3 miljonus eiro, tajā laikā, kad viņš bija premjers. Vairāk nekā 600 tūkstoši eiro no valsts maka un virs 700 tūkstošiem eiro par Eiropas Savienības (ES) naudu – tik ir izmaksājuši bijušā premjerministra, tagadējā ārlietu ministra Kariņa lidojumi ar privāto lidmašīnu kopš 2019. gada. Par gaisakuģu nomāšanu pārbaudi sākusi Ģenerālprokuratūra, ziņo mediji. Visi ES apmaksātie reisi bija uz Briseli vai atpakaļ. Savukārt par valsts naudu Kariņš lidojis, piemēram, uz Portugāli, Vāciju, Franciju, Dāniju un Ukrainu.

Ārlietu ministram Krišjānim Kariņam vajadzētu pašam saprast, ka vajag atkāpties no amata saistībā ar sabiedrībā rezonansi izraisījušo praksi viņa premjerēšanas laikā izmantot privātreisus dažādās vizītēs, intervijā “Latvijas Radio” pauda Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras profesore, politoloģe Ilga Kreituse.

“Kariņa kungam mazliet ir kaut kas sajucis prioritātēs Latvijas valstī un Latvijas budžeta tērēšanā, un arī par to, kāda ir valdības pārstāvju loma. Mēs neesam Amerikas Savienotās Valstis, kurās Valsts prezidentam ir sava lidmašīna, kas arī simbolizē viņa varu un vietu pasaulē,” Kreituses sacīto “Latvijas Radio” citē lsm.

“Tāpēc ir pārsteidzoši, ka pasaules pilsonis ar divām pilsonībām un cilvēks, kas zina pasaules pieredzi, pēkšņi ir iedomājies, ka Latvija ir sasniegusi Amerikas Savienoto Valstu līmeni un var iegādāties sev lidmašīnu, aizmirstot par to, kas praktiski notiek reālajā dzīvē, it īpaši ņemot vērā to, ka viņš tik ilgu laiku ir bijis Latvijas valdības vadītājs,” turpināja Kreituse.

“Man šķiet, ka cilvēks ir izgājis ārpus realitātes, kas saucas Latvijas valsts,” tā Kreituse.

Velkot paralēles ar Solvitas Āboltiņas laikiem “Jaunās Vienotības” galvgalī, Kreituse norādīja: “Nav neaizstājamu cilvēku.”

Turklāt Kariņš, “absolūti nejūtot” šos sitienus, vēl pieteicis sevi kā kandidātu NATO ģenerālsekretāra amatam. Un arī pret šo neviens neizsaka pretenzijas. “Tas nav tikai “Vienotības” jautājums. Ko domā Latvijas valsts gan Saeimā, gan valdībā, ka šāds nesmukums iziet ārpus valsts robežām un vēl mēs šādu cilvēku virzām uz starptautisku institūciju?” retoriski vaicāja Kreituse.

No tā cieš arī partijas reitings, tādēļ neizprotama šķiet arī “Jaunās Vienotības” nekā nedarīšana un partijas pārstāvju mēģinājumi Kariņa rīcību attaisnot, sakot, ka nezina faktus. “Tas gremdē pašu partiju,” piebilda politoloģe.

Izpētot Valsts kancelejas datus, ”Latvijas Televīzijas” raidījums “De facto” neguva pārliecību par šādu tēriņu lietderību katrā reisā. Vairākos gadījumos izskatās, ka dārgie lidojumi izmantoti, lai Kariņš varētu Latvijā atgriezties piektdienas vakarā.

“De facto” izpētītais liecina, ka, piemēram, 2023. gadā jūnija sākumā uz Eiropas Politiskās kopienas sanāksmi Kišiņevā un atpakaļ Kariņš devās biznesa lidojumu aviokompānijas “VistaJet” gaisa kuģī “Cessna 560XL Citation XLS+”. Tas izmaksāja 35 tūkstošus eiro. Savukārt 20. jūnijā tūlīt pēc valdības sēdes vadīšanas Kariņš devās uz Ukrainas atjaunošanai veltītu konferenci Londonā. Sešu cilvēku delegācijas lidojums firmas “SmartWings” lidmašīnā “Cessna 680 Citation Sovereign+” izmaksāja 30 tūkstošus eiro.

Valsts kanceleja vairākām vizītēm klāt pievienoja arī skaidrojumu par to, kāpēc bija nepieciešams izmantot speciālos lidojumus. Daži izklausās diezgan pamatoti, piemēram, pēkšņs bijušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles vai Francijas prezidenta Emanuēla Makrona uzaicinājums, saspringtā drošības situācija neilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, uzņemošās valsts lidostas slēgšana komercreisiem samita dēļ vai vairāku vizīšu virkne, pēc kuras premjers citādi nepagūtu atgriezties Rīgā, lai tur uzņemtu augstus ārvalstu viesus. Tomēr vairākos gadījumos pamatojumu specreisu izmantošanai Valsts kanceleja nesniedza vispār, bet citos tas nebija pārliecinošs.

Lasiet arī: VIDEO | Pārmetot krievvalodīgo apspiešanu, Putins sācis draudēt Latvijai

Piemēram, tie izmantoti, atgriežoties no neformālajām Eiropadomēm piektdienas vakarā, lai gan krietni lētāk būtu pārnakšņot viesnīcā un atlidot ar komercreisu sestdien. Tāpat ne vienmēr ir skaidrs, vai Kariņam nebija iespējas lidot uz pasākumu iepriekšējā vakarā, piemēram, izmantojot savienotos reisus, ja tiešo reisu nav vai tie ir neizdevīgā laikā. Tāpat nav pārliecības, vai pirms lēmuma par specreisa pasūtīšanu apsvērta premjera kalendāra pārplānošana, atsakoties no kādiem pasākumiem Rīgā.

Kariņš vairākkārt uzsver, ka par lidojumu izmaksām neesot zinājis un domājis, jo koncentrējies uz vizīšu saturu.

Valstij visdārgāk izmaksāja Kariņa šīgada divi pēdējie speciālie lidojumi uz Briseli un atpakaļ par 49 950 eiro.

Eiropas Savienības samits ar Latīņamerikas un Karību valstu kopienu notika 17. un 18. jūlijā – pirmdien un otrdien. Valsts kanceleja apgalvo, ka par speciālā reisa izmantošanu izlemts, jo “līdz pat pēdējam brīdim” nebija informācijas, vai samits notiks vienu dienu vai divas. Tas gan neizskaidro, kāpēc piecu cilvēku delegācija nevarēja uz Briseli atlidot jau svētdien vai izmantot pirmdienas rīta komercreisu. Arī atpakaļceļa biļetes, visticamāk, varēja nopirkt uz trešdienas rītu – tas gan nozīmētu, ka Kariņa ieplānotais atvaļinājums sāktos dienu vēlāk.

Seko mums arī Facebook, X, Instagram un Draugiem!