Foto: Pexels/Monstera Production

Autore: Laimdota Sēle, rakstniece, publiciste

Oktobra un novembra miju Latvijā uzskata par drūmāko laiku gadā – vasaras pēdas pagaisušas, diena strauji dilst, tumšo stundu kļūst aizvien vairāk. Kad skarbos vējos un lietavās debess jaucas ar zemi, senlaikos dzīvojušie ļaudis vētras auros un koku žēlajā čīkstēšanā saklausīja savu aizgājušo senču balsis un ticēja, ka šai drūmajā laikā aizgājēji kā palsas, ar tumsu saplūstošas ēnas uz brīdi atgriežas savās vecajās mājās pabūt kopā ar dzīvajiem viņu priekos un bēdās.

Latviskajā tradīcijā to dēvē par veļu laiku vai Dievainēm, kristīgajā – par Visu svēto dienu (1. novembris) un Dvēseļu dienu (2. novembris). Vispārpieņemtais uzskats (īpaši vecākajām paaudzēm), – veļu laiks vai dvēseļu dienas atzīmējamas nopietni, ar klusu bijību un pārdomām, tāpēc daudzus kaitina no Rietumvalstīm nu jau pirms vairākiem gadu desmitiem “ievazātais” jautrais un pārgalvīgais Halovīns: skaļas ballītes, miroņu un raganu maskas, izdobto ķirbju spocīgie smīni, bērnu un jauniešu draiskulības, – vārdu sakot, viena vienīga vieglprātība un nepiedienīga uzdzīve! Taču daudzi nezina, ka latviešu Dievaines un rietumnieciskais Halovīns, kura izcelsme meklējama ķeltu tautu senajos rudens svētkos Samheinā, vienlaikus jauna lauksaimniecības gada sākumā, izauguši no vienas saknes.

Kas kopīgs Dievainēm un Samheinam

Grūti ticēt, ka tik tālu un šķietami atšķirīgu indoeiropiešu sentautu kā balti un ķelti dabas ritu izpratnē un to svinēšanā bijis ļoti daudz kopīga. Un tomēr! Pirmkārt, pilnīgi sakrīt svētku laiks. Latvijā, atbilstoši gadskārtu ieražām un kalendāram, Dievaines sākās deviņas dienas pirms Miķeļiem un beidzās deviņas dienas pirms Mārtiņiem, t.i., 1. novembrī. Ķeltu Samheins sākās 31. oktobra saulrietā un beidzās 2. novembra saulrietā (datumi ir nosacīti, jo svētku izcelsme ir daudz senāka par mūsdienās lietojamā Gregora kalendāra pastāvēšanas laiku).

Otrkārt, līdzīgas ir svētku norises un darbības. Prof. K. Strauberga apkopojumā “Latviešu buramie vārdi” lasāmas 18. gs. sākumā pierakstītās ziņas par latviešu rudens svētkiem, kas sekojuši cits citam.

Pēc ražas novākšanas (ap Miķeļiem) saimes tēvs rīkojis dzīres visiem sētas iemītniekiem, pirms tam no visiem ēdieniem ziedojot mājas dievībām, mezdams pāri pavarda ugunij. Nedaudz vēlāk atzīmēti “Vecajo svētki” – mirušo tuvinieku dvēseļu barošana, būtībā pielabināšana gan ar maltīti, gan ar bijīgu uzrunu, lūdzot, lai tās nepārvēršas par plēsīgiem zvēriem un čūskām un nekaitē cilvēkiem un lopiem. Vēl senāk (1599. gadā) kāda ceļotāja vēstulē (citēta “Latviešu buramajos vārdos”) stāstīts, kā latvieši  atzīmē dvēseļu pieminēšanas dienu: “…viņi sakārto (uzklāj) galdus, izslauka māju cītīgāk, appušķo krēslu istabas vidū un apkārt izkaisa sienu. Sēdekli ieņem vecs priesteris; māju vecenes palīdz atminēt to dvēseles, kas mājā dzīvojušas. Pēc izsaukšanas viņš uzrunā mirušo ēnas kā klātesošas [..]”.

Veļiem tika gan cienasts, gan pretenzijas

Te nu sākas pats interesantākais. Bez kādas bijības aizgājējiem izteikti dažādi pārmetumi, ka viņi nav, kā nākas, sargājuši mājas un laukus, pārāk maz gādājuši par lopiem, nav pietiekami līdzējuši nelaimju novēršanā un pat… zivju dzīšanā tīklos zvejas laikā. Pārmetumiem sekojusi pamācība, ka turpmāk tāda kūtrība atmetama un ka pēctečiem jāpalīdz sirsnīgāk. Tad nu neredzamie ciemiņi aicināti ieturēties pa krietnam no visa, kas galdā likts, viņiem pat sajaukts īpašs dzēriens “no stiprā alus ar uzlievēm” (ja uzlieves bijušas “uz brandvīna bāzes”, tad no tāda kokteiļa veļiem vajadzēja būt gaužām jautrā prātā)…

Taču mielasta beigās visi dzīvie cēlušies kājās, ņēmuši pannas un kapara katlus un sākuši tos dimdināt ar koka karotēm un nažu spaliem, saukdami tā: “Tagadiņ jūs no šejienes kaut pie nelabā atkal aizejiet! Esat ēduši un dzēruši, cik pietiek, līdz sātam!”. Lai būtu droši, ka kāds viltīgāks velis nav paslēpies pagaldē vai pabeņķē, visas apakšas kārtīgi izbakstītas ar krāsns kruķi. Lai pamudinātu senču garus mudīgāk skriet, māju ļaudis saģērbušies uz kreiso pusi apgrieztos kažoķeļos un praķos, bļaustījušies un aurojuši, pie tam “dažādi ērmojušies”, nesot iedegtus lākturus vai lāpas. Par izdobtiem ķirbjiem, zināms, nav ne runas, taču te jāpiezīmē, ka tik senā pagātnē gaismas avotu – sveķainu skalu vai aitas tauku svecīti (vaska sveces varēja atļauties tikai turīgi ļaudis) – iesprauda prāvākā rācenī (kartupeļus tolaik nepazina). Un te nu mēs nonākam pie kāda cita rāceņa, ko, atbilstoši īru leģendai, sev līdzi nēsājis kāds paradīzē neielaists grēcinieks, vārdā Džeks; tam bijis atļauts tumšajā laikā apgaismot sev ceļu ar vienu vienīgu oglīti, kas ielikta izdobtā rācenī…

Par veļu mielastiem, resp., aizgājēju dvēseļu barošanu, katrā ziņā lasījuši daudzi, vismaz attiecīgo nodaļu Pumpura “Lāčplēsī”, kur šai norisei piešķirtas maģiski baisas atklāsmes.

Taču, kā liecina avoti, veļu gaidīšanai, uzņemšanai, mielošanai un izvadīšanai senlaikos bijusi pavisam cita pieeja – praktiska un pragmatiska, sak, mēs jūs pieminam un ēdinām, bet jūs par to palīdzat dzīvajiem mājas un lauku darbos! Un tā jautrā “dvēseļu” pavadīšana ar pannu rībināšanu ir pavisam dabisks kārtīgu lauku svētku noslēgums, kad visi ir pamatīgi pieēdušies ar nesen kauto lopu gaļu, desām, jauno graudu putrām, zirņiem, kaņepju sviestu un svaigi ceptu maizi, padzēruši stipro alu, kazi, papildinātu ar “uzlievēm”, pēc kā der pamatīgi izkustēties.

Vēl 19. gs. dokumentēti daudzi fakti, kad oktobra/novembra mijā zemnieku saimju ļaudis pulkā gājuši uz kapiem, ēduši paši un svieduši pāri kapsētas žogam mirušajiem senčiem domātas ēdamlietas – maizi, vārītu gaļu, olas.

Mūsdienu Halovīna pirmssākumi

Arī ķeltu tautām Samheins bija īsti zemnieku svētki ar mirušo saimes locekļu un senču – zemes, sētas iekopēju, turības pamatlicēju – dvēseļu klātbūtni. Tāpat kā latvieši arī viņi svētku mielasta galdā lika maizi, gaļu, olas, alu, medus dzērienu, vēlāk arī vīnu.

Treškārt, gan latvisko Dievaiņu, gan ķeltiskā Samheina svinēšanu pavadīja skaļas un trakulīgas izdarības. Ķelti esot pieļāvuši, ka no Viņpasaules atnākušo “savējo” dvēseļu vidū varbūt ielavījies arī kāds ļaunais, ragana, burvis, kas tādējādi padzenams. Te nu rodami mūsdienu jautrā Halovīna pirmsākumi. Tradīcijas un ticējumi, kas saistās ar aizgājēju pieminēšanu, pielabināšanu un Pasaules saišu nostiprināšanu ar Aizsauli, laiku gaitā piedzīvojuši dažādas metamorfozes. Rietumos no daudzpusīgā Samheina tradīcijā palikusi tikai skaļākā un jautrākā daļa; Latvijā, iespējams, vēsturiski skarbā likteņa dēļ saglabājušies dvēseļu dienu apcerīgākie un klusākie riti.

Tomēr ap Mārtiņdienu sākas pirmie ķekatu vai budēļu gājieni – maskošanās, rituālas dziesmas, dejas, kaimiņu apstaigāšana un, protams, kārtīga izēšanās, it kā kluso Dievaiņu otrā – skaļākā un līksmākā daļa, kas kaut kādā vēstures brīdī atdalījusies no pirmās.

Nevienai citai no indoeiropiešu celma izaugušai tautai vai tautu grupai nav tādu svētku, kas pie viena saimes jeb ģimenes galda sēdina gan dzīvos, gan mirušos, – ne romāņiem, ne ģermāņiem, ne slāviem, vienīgi baltiem un ķeltiem. Vai kaut kad ļoti, ļoti sen, pirms gadu tūkstošiem “mēs un viņi” būtu dzīvojuši tik tuvu, ka cauri telpai un laikam iznesuši kopīgu paražu un tradīciju? Kas to vairs pateiks… Taču šajās rudens dienās, kad ir tik maz saules un cilvēkiem tik ļoti kārojas prieka, ieskanas mūžības notis: senseni nostāsti vēsta, ka brīdī, kad Viņpasaules vārti atveras, lai palaistu mirušo dvēseles paciemoties pie dzīvajiem, laiks pārstāj ritēt. Tā ir saskare ar mūžību, kas laika ritējumu nepazīst, un mūžības sūtņiem, kas atnāk caur tumsu un lietavām, rudens vētrām aurojot. Seno svētku dziļākā mācība – prasme pārvarēt bailes, aizmirst pāridarījumus, izbaudīt dzīvi un saprast, ka arī aiz tiem vārtiem ceļš nebeidzas.

Lasiet arī:  Sprūds: Ar 2025. gada budžetu tiks veiktas vēsturiski lielākās investīcijas Latvijas aizsardzībā

Lasiet arī:  FOTO | Mūkusalas ielas krasta promenāde iegūst jaunu veidolu