Foto: Pexels/Jimmy Chan

Šogad Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini ievēlējusi jāņtārpiņus, tādējādi vēršot uzmanību gan uz interesanto dabas fenomenu – bioluminiscenci, gan uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību.

Jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm – tie pieder spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces. Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš Lampyris noctiluca un mazais jāņtārpiņš Phosphaenus hemipterus. Tās izplatītas Eirāzijā un Ziemeļāfrikā.

Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji, acīmredzot, ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir 10-25 mm garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem. Vienīgi jāņtārpiņa tēviņiem ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes. Jāatzīmē, ka mazajam jāntārpiņam abu dzimumu indivīdi ir ārēji līdzīgi un nelido, liecina informācija portālā Dabasdati.

Jāņtārpiņi barojas tikai kāpura stadijā. Tie ir specializēti plēsēji, kas barojas ar konkrētu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem, kuri pēc svara var pārsniegt savu uzbrucēju pat 200 reizes. Kāpurs ar žokļiem pāršķeļ upura ķermeņa segas vairākās vietās un ievada ievainojumos gremošanas sulas un indīgas vielas, kas upuri paralizē. Upuris tiek pilnīgi vai daļēji sagremots. Atšķirībā no jāņtārpiņa, mazā jāņtārpiņa kāpuru galvenais barības objekts ir sliekas.

Jāņtārpiņu kāpuru attīstība noris pāris gadus, pēc izkūņošanās vasaras sākumā tie vairs barību neuzņem, jo mutes orgāni tiem ir reducējušies. Tādējādi pieaugušo indivīdu vienīgā funkcija ir vairošanās, ko viņi paveic dažās nedēļās jūnijā un jūlijā. Pēc 50-100 olu izdēšanas augsnē vai zemsedzē mātītes tāpat kā tēviņi iet bojā, kāpuri izšķiļas pēc 3-4 nedēļām.

Bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošos orgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem. Arī jāņtārpiņu kāpuri rada gaismu, taču to luminiscencei ir cita nozīme, nekā pieaugušajām vabolēm. Proti, kāpuri ar to brīdina potenciālos uzbrucējus, jo satur kodīgas un indīgas vielas. Spīdēšanas process var būt gan nepārtraukts, gan impulsveida, ko kukainis panāk, ritmiski kustinot vēderiņu. Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni divas stundas naktī un šī spīdēšana turpinās aptuveni 10 naktis. Tēviņš spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 m attālumā.

Jāņtārpiņi pārsvarā apdzīvo mitrus zālājus un pļavas mežmalās un pie ūdeņiem. Pēc dažu pētnieku uzskatiem, to skaitam ir tendence samazināties. Šo savdabīgo, tautā populāro kukaiņu skaita samazināšanas tiek skaidrota ar lauksaimniecībā izmantoto ķīmisko vielu ietekmi, kā arī ar tādu antropogēno faktoru kā gaismas piesārņojums, kurš negatīvi ietekmē jāņtārpiņu vairošanās procesu.

Lasiet arī:

Smaragda gads: astroloģe atklāj, kuras zodiaka zīmes šogad piedzīvos milzu izrāvienu

Luhanskas apgabalā kritis brīvprātīgais karavīrs no Latvijas

Vācot parakstus, protestē pret jaunieviesto farmaceita pakalpojumu maksu recepšu zālēm

Bībeles zudušie dārgumi: piecas varenas pilsētas, kas sastopamas vien leģendās