“Vai braukt prom?” – rakstnieces Daces Rukšānes mērs ir pilns

Dace Rukšāne ir viena no talantīgākajām latviešu rakstniecēm. Viņa ilgus gadus darbojusies medijos, bijusi arī vadošo izdevumu galvenā redaktore, bet pēdējos gados pievērsusies tieši rakstniecībai. Pirms dažām dienām Dace savā Facebook profilā ierakstīja pārdomas par ikdienas dzīvi Latvijā, šis ieraksts guva plašu rezonansi un raisīja, protams, arī pārdomas…

Dace rakstīja:

“Es nudien nezinu, kas man sakrājās. Vai KNAB vai VID izgājieni. Varbūt ministru atvaļinājumi, politiķu nevarība. Iespējams tas, ka man nav par ko balsot, ka masu medijos no atbildīgām personām tik bieži (ne vienmēr, tiesa) dzirdu: mļe, mļe, mļe… Varbūt tas, ka žurnālistes un pat redaktores amatu laikos man maksāja sociālo no minimālās un visu pārējo kā honorāru, principā nolemjot mani pensijai, kas sliktāka par pamesta suņa mūža nogali. Varbūt tas, kas sakrājās, ir interneta portālu un šī paša Feisbuka komentāri, kur ļaudis ar saviem īstajiem vārdiem un uzvārdiem (!!!) publicē tik briesmīgi deģenaratīvus tekstus (tie nav mani draugi, bet lasīt nākas), ka gribas nomirt blakus savai profila bildei. Varbūt man sakrājās rigvirs, dogo, maksima, hermaņsāga un lembergisms. Varbūt pat tas ir tas debīlais noteikums, pēc kura es nedrīkstu ieskaitīt bērnu vai vecāku kontos viņiem pienākošos atbalsta finansējumu bez pienākuma to deklarēt kā dāvinājumu. (bāc, tā tak ir tikai uzturnauda).
Es šitā varētu skaitīt bezgalīgi, metot šajā svaru kausā visu to vājprātīgo, kas mani ikdienā piemeklē.
Kas ir otrā kausā? Daba. Kultūra. Saknes. Sociāli emocionālā piesaiste. Ļoti, ļoti spēcīgas lietas.
Bet.
Sakrājās.
Un šodien nudien ir gana.
Šodien ir tā, ka spļauju pār lūpu to, ko nekad iepriekš nezdrošinātos – es gribu aizbraukt no Latvijas.
Viss. Man ir pāri acīm.
P.S. Ja kādam ir atrunāšanas doma (teksts), ļoti labprāt uzklausīšu. Jo sirdī es nekur negribu mukt.”