Foto: Unplash.com

Ne velti mēdz teikt, ka pastāv jūtu ķīmija. Lai gan iemīlēšanās var šķist jautājums ar ļoti subjektīvu atbildi, patiesība ir tāda, ka zinātne ir mēģinājusi atbildēt uz šiem jautājumiem: kas mūsu organismā notiek, kad iemīlamies, kā mēs izvēlamies partneri, kāpēc attiecības ir īslaicīgas, un kā tās noturēt ilgtermiņā.

Šajā nedēļā Rīta kafijas žurnāliste Gunta Kūla sarunājas ar psihoterapijas speciālisti Līgu Vaivadi-Kalnmeieri par šiem un citiem jautājumiem, kā arī apskatījām mīlas bioķīmiju, proti, kā smadzeņu hormoni kontrolē mīlestības stadijas.

Galvā notika “klikšķis”. Vienmēr fenomenāli ir šķitis, ka no miljoniem cilvēku mēs iemīlam tikai vienu konkrētā periodā. Kas nostrādā prātā, ka tieši šis cilvēks izvēlēts? Citiem vārdiem jautājot: kā mēs katrs izvēlamies sev otru pusīti, kurā iemīlamies?

Psihoterapijas speciāliste iezīmē: “Jā, tas tiešām nebūs racionāli izskaidrojams, kādēļ, kurā brīdī, uz ko pamatojoties notiek šī izvēle, taču skaidrs ir tas, ka iemīlēšanās procesu nosaka fizioloģiski procesi. Psihoterapijā iemīlēšanās tiek skaidrota no vairākiem aspektiem. Jungs runā par Animu un Animus mūsos katrā, kas kalpo par pamatu tam, kuram neapzināti tiek mūsu simpātijas un kuram nē. Ir autori, kuri uzskata, ka otru pusīti izvēlamies pēc smaržas, citi runā par mūsu mammas/tēta kā objekta lomu partnera izvēlē. Viedokļu ir daudz, bet vairums ir vienisprātis par to, ka tas notiek neapzināti, iracionāli un nekontrolēti.”

“Tauriņi vēderā” – kņudinoša sajūta, reizēm eiforija, satraukums, taču medicīniski raugoties, tas ir stress – pozitīvs un arī negatīvs. Ja reiz šīs sajūtas izraisa stresu, vai iemīlēties maz ir veselīgi?

Lasiet arī: Rīta kafija sarunājas | Seksologs: Nesaņemot pieskārienus un apskāvienus, cilvēks lēni iet bojā

Līga stāsta: “Varētu teikt, ka iemīlēšanās ir veselīga, jo tā izdala ļoti svarīgus hormonus, kuri savukārt atbild arī par mūsu imūnsistēmu. Ja vēl runājam par “klikšķi galvā”, tad tas tā patiešām ir, jo smadzenēs tajā brīdī sāk izdalīties dažādas vielas (neiromediātori un hormoni).

Vienlaikus speciāliste norāda, ka stress iedalās divās daļās. Tā sauktais “pozitīvais” stress un distress, jeb “sliktais” stress. Pozitīvais stress ir pat nepieciešams un ļoti noderīgs, jo tas motivē uz darbību. Šī procesa laikā atkal smadzenēs notiek ļoti daudz procesu un tiek izdalīti dažādi hormoni.

“Rozā brilles”

Ir novērojams, ka cilvēks iemīlēšanās fāzē kļūst apātiskās, mazinās interese par darbu, saviem hobijiem utt., un ne velti teikts slavenā filmā: “Viņa bija gudra sieviete līdz iemīlējās.”

Speciāliste atbild: “Šeit runa vairāk ir nevis par prāta spēju zudumu vai apātiskumu, bet par “rozā briļļu” efektu, kas ir raksturīgs iemīlēšanās sākuma fāzē, kas var ilgt aptuveni 1-1,5 gadu, kad otrā tiek saskatītas tikai pozitīvās īpašības, citreiz pat ieslēdzas tāds aizsargmehānisms kā izstumšana vai noliegums, kad acīmredzamas otra “sliktās” īpašības tiek ignorētas, nepamanītas vai racionalizētas “viņš/a tā rīkojās, jo…”. Vārdu sakot, partneris tiek idealizēts un vēl interesantāk ir tas, ka otram tiek piedēvētas vislabākās īpašības, kuras mēs saskatām sevī. Šī posma smadzeņu pavēlnieki ir endorfīni un oksitocīns.

Kas notiek pēc “rozā briļļu perioda”?

Pēc “rozā briļļu” perioda kaisle sāk pierimt un partnerim ir jānokrīt no šī pjedestāla, uz kuru paši vien viņu esam uzlikuši. Šajā posmā sākās sadzīviskie strīdi, ienāk realitāte, pāris visdrīzāk ir sācis dzīvot kopā un viens otram kļūst par ikdienu, sāk pamanīt viens otrā jau daudz ko, kas kaitina, nepatīk, nav ierasts. Sākas tā sauktais “pierīvēšanās” posms. Šim posmam laiks nav noteikts. Tas var ieilgt uz gadiem, var mīties ar citiem posmiem, it sevišķi, ja pāra dzīvē šajā posmā ienāk mazulis.

Jo vairāk esam otru idealizējuši, jo smagāks ir kritiens, jeb lielāka vilšanās. Šim posmam ne katrs pāris spēj iziet cauri. Ja pāris atklāj, ka tomēr nevar sadzīvot ar otra trūkumiem, kuri “rozā briļļu” periodā pat, iespējams, ir ļoti patikuši, var notikt arī šķiršanās.

Par mīlestību ir milzum daudz dziesmu, dzejas rindas, poēmas, grāmatas, filmas, stāstu utt., taču, raugoties no psihoterapijas viedokļa, ko nozīmē vārds “mīlēt”?

Speciāliste norāda, ka par mīlestību mēs varam sākt runāt, kad iepriekšējais jeb iemīlēšanās posms ir iziets veiksmīgi, un esam sapratuši, ka otrs nebūs tāds, kādu mēs viņu gribam redzēt. Kad mēs sastopamies un sākam pieņemt otru kā atsevišķu reālu cilvēku, kuram ir sava dzīves vēsture, vajadzības, raksturs, un viņš nekalpo manu vajadzību apmierināšanai. Šim posmam raksturīgi attiecībās ienāk patiesas rūpes par otru, savstarpēja cieņa, draudzība. Attiecības iegūst citu dziļumu. Tas arī nav viegls un īss posms, bet daudz piezemētāks, reālāks, kad mēs ne tikai satiekamies ar otru realitātē, bet iepazīstam arī sevi caur šīm attiecībām.

Es Tevi mīlu

Cik bieži būtu nepieciešams teikt otram “es tevi mīlu”, un ne tikai otrajai pusītei, bet arī bērnam?

“Nedomāju, ka ir jāseko kādam konkrētam ciparam dienas laikā. Droši vien arī šajā jautājumā var teikt – cik autoru, tik viedokļu. Katram mums ir savs raksturs, temperaments un sava attiecību pieredze, no kā izejot, mēs katrs veidojam attiecības ar otru – draugu, iemīļoto, vecākiem vai bērnu. No tā būs arī atkarīgs, cik brīvi mēs runājam par savām jūtām. Kādi man ir kontrakti attiecībās ar jūtu izpaušanu? Ir ģimenes, kurās no paaudzes paaudzē tiek ielikts neapzināts kontrakts nerunāt par jūtām. Cilvēki strādā un strādā, un par tādiem niekiem kā jūtas vienkārši nerunā, un tām atvasēm būs grūti bieži teikt savam bērnam šos vārdus “es mīlu Tevi”.

Es vienmēr saku, neko nevajag teikt tikai tāpēc, ka tas ir jāsaka, ja tas nenāk dabiskā ceļā. Ja tas nenāk dabīgi, bērns tāpat to sajutīs. Svarīgāka par šiem vārdiem ir emocionālā noskaņa, sakot šos vārdus. Bebītis jau arī nemaz nesaprot vēl šo vārdu nozīmi, bet viņš ar visām maņām uztver emocionālo balss toni, ar kuru mamma pie viņa vēršas. Kaut gan zinu mammas, kas ir teikušas, ka ar bērna piedzimšanu apzināti ir mācījušās katru dienu bērnam teikt šos vārdus, zinot, cik pašas ļoti ir ilgojušās no vecākiem tos dzirdēt. Lai arī sākumā tas ir nācis grūti, ar laiku tie vārdi kļūst ērtāki un brīvāk lietojami.

Ir ģimenes un pat kultūras, kur prasme runāt par savām jūtām un emocijām ir šūpulī ielikta, šiem cilvēkiem tas nāks dabiski un viņu bērni noteikti šos vārdus dzirdēs gana daudz. Tas būs arī saistīts ar emocionālo inteliģenci, kurai mūsdienās tiek pievērsta daudz uzmanība bērna audzināšanā, paskaidro psihoterapeite.

Vai ir iespējams mīlēt vienu cilvēku visu mūžu?

“Protams! Kāpēc nē? Atceramies, ka katrās attiecībās ir sava dinamika. Mēs katrs augam un maināmies kā personība, nobriestam, kaut kas mūsos mainās, iestājas vecumposma krīzes, kuras var ilgt pat 10-20 gadus, sākas jauns individuālās attīstības posms. Tas viss ietekmē arī pāra attiecību dinamiku. Un mēs zinām, ka ik pa laiku laikrakstos tiek sumināti pāri zelta vai dimanta kāzu gadadienās. Tātad, protams, ir iespējams mīlēt vienu cilvēku visu mūžu. Tam piekrituši arī zinātnieki.

Es domāju, ka cilvēks, pret kuru jūtam šīs pozitīvās jūtas var palikt tas pats, un mēs to varam saukt par mīlestību. Bet jūtas mainīsies, un droši var teikt, ka tās, kuras jutām pret otru attiecību vidū, nebūs tās pašas jūtas, ko jutīsim 80 gadu vecumā. Jūtas mainās, bet mēs joprojām to sauksim par mīlestību. Tāpēc pateikt, kas ir mīlestība, ir sarežģīti,” tā Līga.

Mīlas bioķīmija

Ja runājam par fizioloģisko mīlestību, tad tās stadijas kontrolē smadzeņu hormoni, un šeit ļoti precīzi iezīmējas vārdu salikums – jūtu ķīmija. Cilvēka smadzenēs ir apmēram 86 miljardi nervu šūnu jeb neironu. Cilvēka smadzeņu masa ir apmēram 1,4 kg un tilpums mērāms no 1300 līdz 1500 cm3. Šķiet fenomenāli, kā darbojas mūsu smadzenes! Tā kā tuvojas Valentīndiena, runāsim par smadzeņu hormonu ietekmi iemīlēšanās procesā.

Mīlas bioķīmijā darbojas vairāki hormoni: feromoni, feniletilamīns, noradrenalīns, dopamīns, testosterons, endorfīni, ositocīns. Apskatīsim, kā šīs vielas ietekmē mīlestības jūtas.

Feromoni – šis hormons atbild par partnera izvēli, savstarpējo pievilkšanos, seksuālu gatavību. Ja partnera smarža jeb feromoni uzbudina, tad viņa/s ārējais izskats šķitīs daudz pievilcīgāks par pārējiem.

Feniletilamīns – iemīlēšanās stāvoklī cilvēka smadzenēs izstrādājas viela ar nosaukumu – feniletilamīns, ko mēdz dēvēt arī par “mīlas vielu”.

Spēcīgi izdaloties feniletilamīnam, šķiet, ka izaug spārni, un cilvēks ir gatavs veikt jebkādu varoņdarbu. Mēdz teikt, ka šī “mīlas viela” ir kā mīlas narkotika, kas būtiski ietekmē apziņas loģikas centrus, tāpēc visa turpmākā tādā stāvoklī esoša cilvēka rīcība visbiežāk nepakļaujas racionālam skaidrojumam.

Noradrenalīns – pulsa paātrināšanās, sirds dauzīšanās, uztraukums. Iemīlēšanās posmā iesaistās dopamīna sistēma, noradrenalīns un oksitocīns, kas atbild gan par orgasmu seksa laikā, gan veicina empātiju.

Dopamīns – to dēvē arī par cilvēka bioloģisko motivēšanas sistēmu. Dopamīns ir galvenā neiroķīmiskā viela, kas atbild par pievilcības, mīlestības un vēlmes pieredzi. Dopamīna izdalīšanās eiforiskā sajūta izraisa laimes sajūtu, arī jau pieminēto “rozā briļļu” aizmiglotību, kad iestājas aklums pret iemīļotā trūkumiem.

Testosterons – dzimumtieksme. Testosterons ir viens no hormoniem, kas stimulē vīriešu un sieviešu dzimumtieksmi. Zems testosterona līmenis (zems T) var izraisīt zemu libido.

Endorfīni jeb laimes hormons. Ja runājam par attiecību tematu, tad šis hormons atbild par seksuālo baudu, seksa sasaisti ar mīlestību.

Oksitocīns – šis hormons atbild par pieķeršanos un saistību uzņemšanos. Visticamāk, ka tieši oksitocīns ir galvenais hormons, kas ietekmē cilvēku seksuālo uzvedību, lielā mērā tādēļ, ka mīlēšanās ietver daudz un ilgstošus pieskārienus un skūpstus, kas aktivizē oksitocīna ražošanos. Vislielāko koncentrāciju oksitocīns sasniedz orgasma laikā. Tā ietekmē partneri pēc patīkamas mīlēšanās parasti jūtas īpaši tuvi viens otram, saka mīlestības pilnus vārdus un attiecības starp viņiem kļūst tuvākas un ciešākas.

Zinātnieki uzskata, ka mīlestība – vismaz tās fizioloģiskajā izpratnē izbeidzas tad, kad ir izsmelti oksitocīna krājumi.

Zinātnieki noteikuši diezgan precīzi to, ka apmēram pēc četriem gadiem pieķeršanās saikne kļūst vājāka, tādējādi jāsecina, ja ir vēlme saglabāt partnerattiecības ilgāk, nepieciešams padomāt, kā celt savu oksitocīna līmeni un nodrošināt, lai oksitocitīns pastāvīgi aktīvi izdalās.