Rietumu amatpersonas un eksperti pievērsa pārāk lielu uzmanību Krievijas un Baltkrievijas militārajām mācībām “Zapad”, tādējādi ļaujot Krievijai gūt lielu propagandas uzvaru, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA un aizsardzības portālam “Defence Matters” pauda Transatlantiskās drošības eksperts Džims Taunsends, kurš bijušās ASV prezidenta Baraka Obamas administrācijā nodarbojās ar Eiropas drošības un NATO jautājumiem. Viņš uzskata, ka Rietumu rīcībā vēl ir pietiekami daudz līdzekļu Krievijas ietekmēšanai, ieskaitot jaunas sankcijas, tomēr vienlaikus uzsver, ka sankcijas ir jālieto tikai tandēmā ar diplomātiju, pretējā gadījumā cerētie mērķi var netikt sasniegti.
Kādi ir jūsu secinājumi pēc Krievijas un Baltkrievijas “Zapad” manevriem?
“Zapad” ir notikuši jau ilgu laiku, un parasti šīm mācībām Vašingtonas speciālisti nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību. Šis “Zapad” bija ļoti pamanāms, pateicoties tam, kas notika Krimā, kas notika Austrumukrainā, un bailēm no tā, ka kaut kas varētu notikt arī šī “Zapad” laikā. Tā kā mēs bijām tik nobažījušies, mēs Rietumos visi par to daudz runājām un rakstījām, tādējādi mēs paši pasniedzām [Krievijas prezidentam Vladimiram] Putinam lielu propagandas uzvaru, pašiem sevi nobiedējot. Putinam izdevās mūs iebiedēt, pat īsti nenopūloties. Es nepavisam nedomāju, ka tas bija labi, kaut arī es pats rakstīju rakstus, mēs visi to darījām. Ja paskatās divus trīs mēnešus senā pagātnē un padomā par to, kā mums bija jārīkojas, lai neļautu Putinam īstenot šādu informācijas operāciju un gūt propagandas uzvaru, tad secinājums ir viens – mēs reaģējām pārmērīgi. Cita lieta saistībā ar “Zapad” sekām ir jautājums par Krievijas spēkiem Baltkrievijā, bet par to vēl ir pāragri nopietni runāt. Šobrīd svarīgi ir tas, lai valstis, kuras pazīst Krieviju un jau ilgi ir pieredzējušas šādus “zapadus”, analizētu situāciju un palīdzētu mūsu analītiķiem Vašingtonā vai NATO to visu izpētīt un novērtēt. Domāju, ka tagad mums būs pārdomu laiks, un tajā jūsu valstis būs ļoti svarīgas, lai palīdzētu mums redzēt caur jūsu acīm, kas īsti ir noticis, kā arī izprast krievu gūtās mācības šo manevru laikā, tāpat kā Rietumu gūtās mācības. Mana galvenā mācība ir tas, ka mēs krievu uzdevumu ar šīm mācībām visus iebiedēt padarījām pārāk vieglu, jo mēs visi sēdējām un klaigājām. Tas bija kā tāds Helovīns. Mēs klaigājām medijos, un līdz ar to visi nobijās, kas, manuprāt, viņiem deva lielu propagandas uzvaru.
Šī nebūt nav pirmā šāda uzvara. Vai esam spējīgi šādus panākumus nākotnē apturēt?
Krievi ir ļoti spēcīgi dezinformācijā un manipulācijās caur sociālajiem medijiem un tradicionālo presi, radot stāstu pēc stāsta. Viņi šajā ziņā ir ļoti stipri, gan darbojoties reģionālā mērogā, gan nacionālā – palūkojieties kaut uz to, ko viņi paveica Savienotajās Valstīs prezidenta vēlēšanu sakarā. Domāju, ka totalitārā sistēmā ar to nodarboties ir krietni vieglāk. Mums Rietumos ir demokrātija, konkrēta preses un sociālo mediju loma, kuru patiesībā mēs joprojām tikai mēģinām izprast, mums ar tādām lietām nodarboties ir ļoti sarežģīti, tāpat ir sarežģīti pret tām aizsargāties. Es domāju, ka aizstāvēties mēs protam aizvien labāk. Bet vai pašiem vajadzētu lietot šādus paņēmienus uzbrūkošā manierē? Nedomāju, ka tas atbilst mūsu stilam. Mēs tikai varam censties izglītot sabiedrību un likt tai saprast, ka visapkārt mums ir daudz dezinformācijas. Un tā nebūt nenāk noteikti no Krievijas, tā ir plašāka problēma – viltus ziņas izplata dažādas grupas, arī no Savienotajām Valstīm. Domāju, ka mēs kļūstam aizvien stiprāki dezinformācijas identificēšanā un izpratnē par to, kā tā darbojas un kā pret to aizsargāties. Pats svarīgākais ir sabiedrības izglītošana šī fenomena sakarā, lai tā kļūtu par gudrāku mediju patērētāju.
Mēs daudz dzirdam, ka NATO Baltijas valstīs vajadzētu darīt vairāk. Ko NATO spēj darīt vairāk?
NATO jau šobrīd Baltijā dara ļoti daudz, turklāt tas ir paveikts ļoti ātri un kompetenti. Varu teikt kā cilvēks, kurš pats ir strādājis NATO un atradies NATO pasaulē jau ilgus gadus, ka ar to esmu ļoti apmierināts, jo NATO spēj būt arī ļoti lēna organizācija. Vienmēr runājam par to, ka NATO ir jābūt ātrai, un tā tāda spēj būt. Domāju, ka Baltijas gadījums to apliecina. NATO spēki ir šeit, un valstis, kas vada šīs operācijas, sāk izprast, kas no tām tiek sagaidīts. Arī ASV spēku klātbūtne šeit ir regulāra un tāda tā būs arī nākotnē, amerikāņu klātbūtne tādā vai citādā formā Baltijas valstīs vienmēr pastāvēs. Vai NATO spēj darīt vairāk? Protams, atbilde ir nepārprotams “jā”, mēs spējam darīt vairāk. Bet tieši ko? Domāju, ka tagad mums ir vairāk jāstrādā pie plānošanas, pie sadarbības starp Baltijas valstīs un Polijā izvietotajām NATO vienībām un ASV spēkiem, kas ierodas uz divpusējo vienošanos pamata. Izvietot spēkus ir viena lieta, pavisam cita ir tas, kā tos ikdienā izmantot apmācībās, reģionālās sadarbības attīstīšanā, arī sadarbībā ar Ziemeļvalstīm. Vienmēr esmu bažījies par to, kā šīs vienības spētu saskaņoti darboties, ja kaut kas šeit notiktu, kāds ir kopējais plāns un kā mēs trenējamies, lai spētu to izpildīt. Mums priekšā ir daudz darba, lai pārliecinātos, ka NATO spēki spēj lieliski sadarboties, komandstruktūra un kontroles mehānismi darbojas raiti, un šie spēki spēj viegli sadarboties arī ar ASV spēkiem, kas šeit atrodas, tāpat kā ar nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, piemēram, ar Latvijas spēkiem, kuri ir ļoti labā līmenī. Mums ir vēl daudz darāmā, bet tas nebūt nenozīmē, ka šeit būtu jāizvieto vairāk spēku, drīzāk mums ir jānodrošina, ka spējam visefektīvākajā veidā izmantot to, kas mums šeit jau ir.
Vai varam paļauties uz ASV prezidenta Donalda Trampa reakciju kritiskas situācijas apstākļos?
Protams, viņš ir citādāks nekā jebkurš cits prezidents vai politiķis, kāds mums ir bijis pagātnē. Par to šaubu nav. Tomēr, manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, ka ap viņu ir cilvēki, kuri spēj kontrolēt situāciju. Nav gluži tā, ka ASV prezidents saka: “Tagad darīsim tā”, un tas notiek. Ap viņu šobrīd atrodas vairāki ļoti spēcīgi cilvēki, kurus pats personīgi pazīstu. Ja mēs nonāktu kritiskā situācijā, kad būtu jāpieņem svarīgi lēmumi un jāveic svarīgas darbības, tas viss būtu ļoti pārdomāts un izsvērts. Esmu pārliecināts, ka ap prezidentu esošie cilvēki nodrošinātu, ka tā notiek. Es nedomāju, ka viņi prezidentam šādā situācijā ļautu tvītot visu, kas ienāk prātā. Šie cilvēki nodrošinātu, ka visas iespējas tiek piedāvātas, apsvērtas un izdiskutētas, ka prezidents saprot dažādu darbības scenāriju sekas utt. Kad lēmums būtu pieņemts, tas noteikti nebūtu prezidenta emociju vadīts, tas būtu izsvērts lēmums, kas pieņemts pēc diskusijām ar labiem padomniekiem un visu iespēju apsvēršanas. Manuprāt, tieši šādā virzienā attīstās situācija Baltajā namā.
Nav šaubu, ka ASV spēj vienlaikus pievērst uzmanību vairākām lietām, bet vai baltiešiem tomēr nav jāuztraucas, ka Ziemeļkoreja varētu novērst to no Baltijas?
Ziemeļkorejas krīze ir svarīga ikvienam starptautiskajā sabiedrībā, jo tā ir saistīta ar kodolieročiem un teorētiski var izraisīt ļoti vardarbīgu militāru reakciju. Domāju, ka par to mums visiem ir jāuztraucas, arī Baltijas valstīm. Arī šīs krīzes risinājumam jābūt starptautiskam, vai Apvienotajām Nācijām, vai kādai valstu grupai izdarot spiedienu uz Ķīnu, lai tā dara kaut ko attiecībā uz Ziemeļkoreju, lai vai kas tas arī varētu būt. Starptautiskajai kopienai ir jābūt risinājuma sastāvdaļai. Ja runājam par ASV uzmanības novēršanu, atraujot to no Baltijas valstīm vai situācijas Eiropā, tad šī krīze, bez jebkādām šaubām, uzmanību novērš. Bet no tā nav jābaidās. Uzmanību tas novērš, taču tas padara jūsu vēstniecības Vašingtonā vēl svarīgākas, lai lēmumu pieņēmējiem jūsu bažas vienmēr būtu zināmas. Un arī mūsu vēstniecībām šeit ir jāsūta uz Valsts departamentu un Pentagonu informācija par šīm jūsu bažām. Domāju, ka šis ir arī atgādinājums, ka ASV nespēj izdarīt visu. Jūsu bažas skaidri parāda, ka mums ir jānodrošina risinājumi, kas nav atkarīgi tikai no Savienotajām Valstīm, bet arī no mūsu draugiem un sabiedrotajiem Eiropā un no tādām institūcijām kā NATO. Tas tikai atgādina, ka, lai tā būtu Ziemeļkoreja, Ķīna vai Tuvie Austrumi, Vašingtonas lēmumu pieņēmējus var nodarbināt tik daudzas un dažādas lietas, ka Baltijas un Eiropas bažām ir pamats. Mēs varam palīdzēt caur savām vēstniecībām, kuru uzdevums ir nodrošināt, lai mēs par jūsu problēmām nepiemirstam. Tāpat ir jāņem vērā arī šo draugu un sabiedroto NATO un Eiropas Savienības lomas. Viņiem šīs lomas ir jāspēlē. Nevar paļauties tikai uz Savienotajām Valstīm, jo mēs nespējam paveikt it visu. Mēs agrāk spējām paveikt visu, bet tagad vairs nespējam. (Smejas)
Un cik daudz vienlaikus spēj paveikt Krievija?
Jā, jums taisnība, Krievija ir tādā pašā situācijā. Mēs esam elastīgāki un spējam risināt plašāku jautājumu loku nekā Krievija. Arī Krievijas spējas ir ierobežotas. Šobrīd gan redzam, ka tā ir palielinājusi savas iespējas un spēj paveikt vairāk nekā agrāk. Domāju, ka Putins ir ļoti uzmanīgs, izvēloties, ko darīt. Bija Krima, tad sekoja Ukraina, pēc tam Sīrija. Iespējams, tas viņa resursus ir ievērojami paplucinājis. Līdz ar to viņš vienkārši nevar atļauties uzsākt vēl kaut ko citu. Tā domāju es, nezinu, ko domā Putins, bet viņam nākas darboties rezervētāk, jo viņa rīcībā nav tik daudz spēku, cik bija iepriekš. Viņam nav resursu, ne finansiālu, ne cilvēkresursu, ne bruņoto spēku. Tas ir tā kā karojot reizē divās frontēs. Šobrīd Putins demonstrē militāro spēju pieaugumu, bet tas joprojām ir tikai reģionālā līmenī. Tas nepadara priecīgākas Baltijas valstis, jo tās ir Krievijai blakus. Tomēr ir skaidrs, ka, īstenojot tādas operācijas kā Sīrijā, viņa iespējas kaut ko pasākt Baltijā samazinās.
Vai mūsu rīcībā ir palikuši kādi instrumenti Krievijas ietekmēšanai?
Domāju, ka vēl ir iespējamas daudzas un dažādas sankcijas. Tomēr jautājums ir par to, ko jūs gribat ar šīm sankcijām panākt – tikai sodīt, vai arī motivēt Krieviju veikt konkrētas darbības – un kā tas saskan ar diplomātiju, ar Eiropas un ASV centieniem likt Putinam kaut ko darīt, piemēram, izvest spēkus no Ukrainas. Abi pasākumi jāveic kopā, nedrīkst būt vienas pašas sankcijas. Viņš neko nemainīs tikai sankciju dēļ, tām jāstrādā kombinācijā ar diplomātiju, mums tās jāizmanto, lai izdarītu spiedienu tādos jautājumos kā Minskas vienošanās, Normandijas process un citos. Varbūt tas ir tieši tas, kur mums spiediens ir jāpastiprina un jāvienojas par kaut ko tādu, ar ko mēs visi spējam sadzīvot. Šobrīd tas nenotiek. Ar šīm sankcijām vien mēs uz priekšu netiekam. Tagad pavērosim, ko ASV īpašais pārstāvis Ukrainā Kurts Volkers spēs paveikt kopā ar vāciešiem un francūžiem. Tomēr, ja mums būs nepieciešamas jaunas sankcijas mūsu diplomātijas mērķu sasniegšanai, tad to darīt ir svarīgi. Noteikt sankcijas sankciju dēļ ir tikai vienādojuma viena puse, ir vajadzīga arī otra puse.
Daudz runājam par Rietumu vienotību. Vai mums ar to tiešām ir problēmas, vai arī daži spēki tikai izmanto tādas lietas kā viedokļu dažādība demokrātiskā sabiedrībā šaubu vairošanai?
Domāju, ka drīzāk tas, ko nupat minējāt. Reizēm Rietumu vienotība izskatās dezorganizēta un haotiska, jo demokrātija tāda mēdz būt. Pēc vēlēšanām ASV, Vācijā vai Francijā, vai populisma pieauguma rodas iespaids, ka vienotības nav – viss izskatās drīzāk pēc haosa, nevis vienotības. Tomēr, manuprāt, mēs esam vienoti, un tas daudzkārt ir kļuvis skaidri redzams tad, kad notiek kaut kas slikts – tad Rietumi sanāk kopā. Ceru, ka mums nenāksies to atkal drīzumā pārbaudīt. Tikai tas vien, ka viss liekas haotisks, nenozīmē, ka vienotības nav. Reizēm tā ir paslēpusies aiz politikas dūmakas, bet, tiklīdz kaut kas notiek, mēs visi esam kopā. Esmu to regulāri novērojis. Kaut arī šobrīd ejam cauri īpaši haotiskam laika periodam, es domāju, ka ir acīmredzams, ka tieši šī vienotība ir bijis dzinulis mūsu attīstībai jau kopš 1945.gada.
