Foto izgūts no ss.com

Kāds cēsinieks portālā ss.com tirgo 1988.gada izlaiduma Audi 80, salīdzinot šo automašīnu ar Gauju, Viktoru Lapčenoku un Dainu skapi, kā arī piebilstot, ka uzturēšanās izmaksas ir tik smieklīgas, kā Gobzema video.

“Vienalga, cik inteliģents, radošs un dzīvesgudrs esi, nav nozīmes, kāda ir tava izglītība, maka biezums vai ietekme – ja sēžot uz poda kāds netīšām tev izslēgs gaismu, vienīgais, ko spēsi pateikt, ir truls “EU”. Kad neparedzamas situācijas, pārgudras teorijas, kompjūteri un smalki mehānismi pieviļ, ir jāatgriežas pie pamatiem – naturālajiem instinktiem, homo habilis vienkāršības un īsta zaptsūdeņa, nevis krāsvielām piepildītas ledus žļurgas, kas izskatās un garšo pēc nolietota bremžu šķidruma, un, kuru tirgos un festivālos par bargu naudu svelmes nomocītiem ļaudīm cenšas iesmērēt vieglas peļņas tīkotāji,” teikts garā sludinājuma teksta ievadā.

Auto pārdevējs sludinājumā raksta: “Brīvajā tirgū nonācis auto, kurš par sevi paskaidrot neprasa neviena lieka vārda. Pat ne vārdam aizsāktas ieelpas. Jebkurā dzīves līklocī, gan priekos, gan sēru brīdī, mīlas sānsolī un pie altāra, gan sējas laikā, gan pie apkūlībām – katrs ar labu vārdu pieminēs un ikvienam būs zināms kāds stāsts par Audi 80.

Šis auto ir kā Gauja, kura Latvijas folklorā ieurbusies uz mūžu; kā tās senleja 452 kilometru garumā ar ainavu, kas patīkami glauda sirdi un liek nobirdināt lepnuma asaru par tēvu zemi.

Tā ir nebeidzama atmiņu vasara ar gulēšanu siena pantī, sajūsminošiem izbraucieniem ar vectēva motociklu un bezrūpīgu dauzīšanos košajās rudens lapās. Un visbeidzot – tā ir mammas šūpļa dziesma, kura atmiņā paliek uz mūžu.

Šis modelis par sevi liekus komentārus neprasa un tas paģēr saimnieku, kuram sevi nevienam nav jāpierāda. Pārmērīgi lielie, nesamērīgi ātrie vai ultramodernie un tehnoloģiskie lai paliek tiem, kuriem k-kmm kaut kas ir jākompensē. Šis auto šodien nekļūdīgi parāda pilsētas vālodzēm, kuram ir visvaronīgākā zicele.

Tas ir kā Viktors Lapčenoks – dzīva leģenda, pēc kuras vēl pāris gadus atpakaļ alka un pavedinoši ar aci miedza katrs ciema skuķis. Tagad jau pakaļskrējēju modes pēc palicis mazāk, tomēr palikušās oiiiii, kā gribētu pavizināties. Čaļi, turpretī, nāk uz ielas klāt, apvaicājas vai ar šķidruma saturēšanu vēl viss kārtībā un lūdz pēc kopīga foto.

Par vācu kvalitāti šaubu nav – šis eksemplārs savā mūžā piedzīvojis Piedņestras, Horvātijas, Dienvidslāvijas, Bosnijas, Gruzijas, Abhāzijas, Kosovas, Čečenijas, Dagestānas un Ukrainas karus, Maķedonijas sacelšanos, nemierus Ziemeļkaukāzā, Albānijā un Kosovā, Ingušijas pilsoņu karu, Augusta puču, Barikādes, Nord-Ost ķīlnieku krīzi, 13.janvāra nemierus Vecrīgā un visas 90-to gadu reketieru “razborkas”, taču, par spīti redzamām lietojuma pazīmēm, joprojām izskatās un brauc itin labi.

Spēkrata tehnoloģiskais spartiskums šodienas acīm to padara tikpat unikālu kā Dainu skapis. Sākumskolu skolnieki šitādus brauc apskatīties klases eksursijās, no kurām, protams, paliekošākas atmiņas sagādā spējais desmaižu smārds salonā un pa grīdu aizslīdējusi vēmekļu tūte, tomēr arī mērķa objekts ir atzinības cienīgs. Nekādu borta kompjūteru, kruīza, spiediena sensoru, elektrisko logu pacēlāju, klimatkontroles, stūres pastiprinātāju, ABS, vai citu absolūti lieku izdomājumu. Centrālā atslēga? Arī tā ir tikai mīkstajiem.

Gluži kā sūrs jūrnieks, kurš kailām rokām ar laivu airē apkārt pasaulei, audzē bārdu, dzer rumu un sievietes mīlē bez Ķīnā ražotām spēļmantiņām. Friču cinkotais dzelzis, stūre un 4 riteņi. Tieši tik un ne vairāk.

Bet neba nu importa vāģis būs atstāts pavisam bez ekstrām. Zelta virsbūves krāsa ir ekskluzīvs, gaumīgs un vienlaikus praktisks luksuss. Reta kā hokejistu priekšzobi. Iespējams, ka tieši krāsojuma dēļ uz to atskatās bieži un uzkrītoši. Zinu, kā jūtas dāmas ar efektīgiem dekoltē. Patīkami.

Automātiskā pārnesumkārba braucienus padara par bezrūpīgu un priekpilnu spriņģošanu caur ziedošu pļavu pavasarī. Pagriez stūri, atlaid bremzi – lai tik iet. Tā kā vairs nebūs jāštepselē pa robiem, atbrīvosies viena roka, ar kuru smaidot pamāt skaudīgajiem kājāmgājējiem. Ja noskaņojums draiskāks – roku uzlikt mīļotajai uz ciskas, samtaini piezemētā tonī pastāstīt, ka šeit ir vien trīs pārnesumi, taču ļoti, ļoooti spēcīgi, gari un dāsni jo dāsni lubricēti; pavisam svaiga eļļa ātrumkārbā, akurāta pārslēgšanās, un neviļus stilbi kļūs brīvāki un pēc viegla ieskrējiena stingri un pārliecinoši iespraudīsies nākamajā robā

Klīrenss ļauj arī pabraukt nostāk no lielceļa kādā klusā pļaviņā un iekāpt aizmugurējā sēdeklī. Gan kopā ar mīļoto, gan vienam, ja ceļā iznāk domstarpības par politisko piederību. Rūmes daudzums nav šokējošs, tomēr patīkami pārsteigs – kā Valsts atbalsts apkures sadārdzinājumam ar atpakaļejošu datumu.

Lai arī šī draiskā lielceļa bulta piekabi ir redzējusi vien caur kaimiņa sētu, tā ir aprīkota ar piekabes āķi, kas, pat, ja nevilks piekabi, būs uzticams parkošanās sensors. Piekabe šī auto saimniekam nudien nebūs vajadzīga, jo bagāžnieka tilpums ir iespaidīgāks kā Nikijas Mināžas dibens. Tajā var ietilpināt 2 brangus āžus, 15 sivēnus, sēklas kartupeļus 15 hektāriem, cepameļļas kontrabandu, Airbus A220 šasiju, Pēckara laika mopēdu, neiedomājamu daudzumu gatavās KNAUF špakteļmasas, magnētiskās rezonanses aparātu, Ulmaņlaiku aužamās stelles, Fortshritt siena presi un citas saimniecībā noderīgas lietas.

Uzturēšanas izmaksas ir tikpat uzjautrinošas kā Alda Gobzema video soctīklos.

Draugu dzimšanas dienās un radu viesībās, kad aktuāls sarunu temats jau pēc pāris glāzītēm ir ne vien mūžsenais jautājums, cik smalki jāsagriež rasols, bet, tagad, arī jaunā mācību gada sākums, un strauji augošā dzīves dārdzība. Šādā brīdī varēsi atgāzties krēslā, pēc brangām pusdienām pataisīt siksnu par vienu caurumu vaļīgāk un atkārt Rīgas māsīcu žokļus, lepni apliecinot, ka Tavi gada izdevumi uz visu mašīnu ir ievērojami mazāki kā viņu fancy elektroauto mēneša kredītmaksājums.

Ja par sausiem faktiem, tad auto 20 gadus bijis vienā ģimenē kā rezerves spēkrats tām reizēm, kad jaunie un tehnoloģiski pārākie pieviļ. Braukts maz, vienmēr turēts pitstopā (apsildītā garažā) pilnā kaujas gatavībā. Nesapuvis, stingrs. Nesen mainītas zob- un ķīļ- siksnas, bremžu kluči, filtri, eļļas motorā un ātrumkārbā.

Gadījuma pēc jāpiemin arī pilnīgi svaiga techniskā apskate uz gadu. Pat Siguldas CSDD inspektoriem ļoti iepatikās šis auto un to sajūsmā ļoti atzinīgi novērtēja. Teica, ka tik ļoti patīk, ka, lai atbrauc pēc drīza laiciņa vēlreiz parādīt. Tā arī tika izdarīts. Inspekcija gavilēja.

Auto visādā ziņā saņēmis cieņpilnu attieksmi un tā kopējais vizuāli-tehniskais stāvoklis ir ļoti solīds, tomēr tā pienākums nekad nav bijis būt par skatloga eksponātu, un jāsaprot, ka spēkratam, kurš ir vecāks par Rīgas Motormuzeju, neiztikt bez kādai laika rētai un zināma nolietojuma.

Ja potenciālais pircējs nebūs punktuāls kā airBaltic klientu serviss, bonusā varēs sarunāt papildus riepu komplektu un pa kādai laika gaitā iekrātai rezerves daļai.

Runā, ka ģēniji savai ikdienai izvēlas vienkāršas un askētiskas lietas. Šis tam ir lielisks piemērs – godīgs auto bez liekām ambīcijām un šķūninga, praktisks un uzticams. Dzīvo Gaujas Nacionālajā parkā netālu no Vidzemes šosejas, nesteidzīgi baudījis svaigāko gaisu, burvīgas ainavas un ir vienkārši laimīgs.”