Karnegi Melona Universitātes  publiciste raksta par to, kā jaunais pētījums pierāda to, ka cilvēki labprātāk izvēlētos personīgo realitāti, izvairoties no nepatīkamas informācijas, kam viņi vienkārši nepiekrīt.

Mēs dzīvojam “informācijas gadsimtā”, taču ļoti maz izmantojam tās iespējas. Tie, kuri mēģina ieturēt diētu pārsvarā ignorē sava gardā deserta kaloriju rādītājus, cilvēki ar augstu saslimšanas risku izvairās no diagnostikas, bet interneta lietotāji izvēlas ziņu avotus, kas sakrīt ar viņu politisko ideoloģiju.

Balstoties uz ekonomikas, psiholoģijas un socioloģijas pētījumiem, Džordžs Lovenšteins no Karnegi Melona Universitātes, Rasels Golmans un Deivids Hagmans ilustrē, kā cilvēki izvēlas savu privāto realitāti, apzināti izvairoties no informācijas, kas apdraud viņu laimi un labklājību.

Rakstā, kas ir publicēts “Journal of Economic Literature” , viņi rāda, ka neskatoties uz to, ka vienkārša atteikšanās no informācijas iegūšanas ir vistiešākais “informācijas ierobežošanas” veids, cilvēkiem ir plašs citu stratēģiju spektrs, lai novirzītos no nepatīkamās informācijas iegūšanas.  Viņi lieliski prot izvēlēties tos datus, kas apstiprina to, kam viņi tic vai to, kas viņus labi ietekmē, aizmirstot, ka līdzīga veida informācija ne vienmēr sakrīt ar realitāti.

Cilvēkiem vajadzētu meklēt informāciju, kas palīdzētu viņiem pareizu lēmumu pieņemšanā, un neizvairīties no ziņām, kas neiederas viņu pasaules redzējumā.

Taču cilvēki izvairās no informācijas, kas varētu viņiem palīdzēt pieņemt lēmumu, ja uzskata, ka to uztvert ir nepatīkami un sāpīgi.

Pat tad, kad cilvēki nespēj atklāti ignorēt informāciju, viņi bieži vien izmanto plašas iespējas tās interpretēšanai. Strīdīgi pierādījumi bieži izpelnās uzticību tad, ja tie apstiprina to, kam kāds vēlas ticēt.

Piemēram, šaubīgs pētījums  par vakcīnām un autismu. Un pierādījumi, kas atbilst stingrām zinātnes prasībām, bieži netiek ņemti vērā, ja tie ir pretēji tam, kam cilvēki vēlas ticēt. Par to liecina, piemēram, klimata maiņas ignorēšana, neskatoties uz zinātniskiem pierādījumiem.

Novirzīšanās no informācijas var būt bīstama, piemēram, kad cilvēki palaiž garām iespēju izveseļoties no  nopietnas slimības, kad tā vēl ir sākuma stadijā. Vai arī nevar uzzināt pat finansiāliem ieguldījumiem, kas ļautu viņiem, iespējams, sagatavoties pensijai. Tam arī ir liels sociālais efekts.

“Izvairīšanās no informācijas ir saistīta ar to, ka mēs nespējam efektīvi mijiedarboties ar tiem, kuriem nepiekrītam,” saka Hagmans. “Bombardēt cilvēkus ar informāciju, kas izaicina viņu uzskatus – parasta stratēģija, ko izmanto mēģināšanā pārliecināt – visticamāk, novedīs līdz vēlmei norobežot informācijas saņemšanu, nekā līdz uztveramai to apstrādei. Ja mēs vēlamies samazināt politisko polarizāciju, mums ir jāatrod veids, kā paaugstināt cilvēku informācijas uztveramību, kas izaicina uz to, kam viņi atsakās ticēt.”

Neskatoties uz sekām, informatīva norobežošanās ne vienmēr ir kļūda vai slinkuma atspoguļošana.

“Cilvēki nedara to tāpat,” saka Golmans , sociālo zinātņu docents. “Tie, kuri atsakās no ģenētiskā testa, var baudīt savu dzīvi līdz brīdim, kad slimību vairs nevarēs ignorēt. Iespēju pārvērtēšana var palīdzēt mums jauno mērķu sasniegšanā, bet finansiālā stāvokļa ignorēšana palīdz nepadoties panikai finanšu tirgus lejupslīdē.”

Pētnieki uzskata, ka sapratne, kā un kāpēc cilvēki izvairās no informācijas, var palīdzēt valdībai, biznesam un organizācijām efektīvāk strādāt ar auditoriju, nepārslogojot to ar nepatīkamām ziņām.

Avots : CMU