Diemžēl Otrā pasaules kara stāsts aizvien vairāk nonāk popkultūras varā, šodien Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas pasākumā Salaspils memoriālā uzsvēra Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS).

Viņš norādīja, ka vēstures grāmatās ir ierakstīti precīzi Otrā pasaules kara sākuma un beigu datumi, tomēr nevienā grāmatā joprojām nevar ierakstīt datumu, kad šis karš beigsies cilvēku dvēselēs. “Daudzu cilvēku atmiņās un nakts murgos šis karš vēl joprojām turpinās. Viņi atceras savus nogalinātos tuviniekus, atceras kritušos kaujas biedrus. Viņi atceras paši sevi toreiz, pirms daudziem gadu desmitiem, atceras tos, kuri nodeva un tos kuri palīdzēja. Viņi atceras visu,” sacīja premjers.

“Laiks rit un šādu cilvēku paliek aizvien mazāk. Vai viņi paguva saviem bērniem un mazbērniem izstāstīt savu dzīves stāstu? Jā, noteikti bija tie, kas nebaidījās stāstīt un tāpēc viņu bērni spēj ienīst karu, lai gan paši to nav pieredzējuši. Tāpat bija daudzi, kas negribēja vai baidījās stāstīt. Nestāstīja, jo negribēja savus tuviniekus pakļaut saviem pārdzīvojumiem, varbūt baidījās stāstīt, jo atmiņas biedēja viņus pašus. Mums arvien mazāk paliek iespēju pajautāt pašiem kara dalībniekiem. Patiesās kara atmiņas un emocijas aiziet kopā ar notikumu aculieciniekiem. Kas paliek mums? Tas kas ir kara dalībnieku pierakstītajās atmiņās, nāvei nolemto meiteņu dienasgrāmatās, tas, kas nofilmēts hronikās vai sarakstīts akadēmiskos rakstos un grāmatās,” uzsvēra Kučinskis.

“Diemžēl Otrā pasaules kara stāsts aizvien vairāk nonāk popkultūras varā – datorspēles, komiksi, piedzīvojumu filmas, daudzas lietas, kuras aizrauj jauniešus un kurās vienmēr var sākt no sākuma jeb kā datorspēlē nospiest pogu “Restart” [sākt no jauna]. Vēsturē nav “Restart”. Vēsture mums pasaka priekšā, ka tepat līdzās var rasties totalitāra un populistiska ideja, kas var noliegt jebkuras personības unikālo vērtību. Var tapt ideoloģija, kuras pirmais solis ir sadalīt cilvēkus derīgajos un nederīgajos. Nākošais solis ir iznīcināt tos, kurus ideoloģija nosaukusi par nederīgajiem. Pēc tam sākas nāves konveijers, kurā indivīdam vairs nav jēgas. Tev jāmirst, ja tu esi ebrejs un tev nav iespējas pajautāt kāpēc. Tev jāmirst, ja esi roms. Tev jāmirst, ja uzdrīksties protestēt nacistu vai komunistu režīmam,” sacīja Ministru prezidents.

Pēc premjera teiktā, gan nacisms, gan komunisms bija ideoloģijas, kura gribēja iznīcināt sirdsapziņu. “Vai viņiem izdevās? Nē. Ir lietas, kas sakņojas daudz dziļāk nekā ideoloģija. Tās ir tās vērtības, kuras veidojušās gadu simtos un kuras nevar viegli sagraut. Šodien mēs pieminam tos, kurus nogalināja tikai tāpēc, ka viņi bija noteikta režīma pretinieki. Viņus vienkārši stulbi un truli nošāva – sievietes, bērnus, visus. Te nevar būt neviena attaisnojuma vārda. Tas ir noziegums bez noilguma,” uzsvēra Kučinskis.

Viņš piebilda, ka Salaspils nometne bija ciešanu vieta, jo šeit tika iznīcināti vairāki tūkstoši nevainīgu cilvēku – gan ebreji, gan latvieši, gan krievi, gan poļi, gan baltkrievu bērni un citi.

“Pieminam tos, kuri krita ar ieročiem rokās cīnoties pret nacismu, pieminam tos, kuri nepadevās un arī okupācijas laikā turēja svētu neatkarīgās Latvijas ideju. Pieminam visus, kuri cieta, klusēja, ienīda, baidījās, cerēja. Pieminam tos, kuri kā Žanis Lipke glāba tos, kuriem nebija cerību un nožēlojam, ka viņu bija tik maz. Par spīti vēstures grāmatām karš dažādās valstīs beidzas dažādos laikos. Latvijai tas beidzās 1991.gadā, tieši tāpat tas notika Igaunijā un Lietuvā. Mēs neko neesam aizmirsuši un mēs neko nedrīkstam aizmirst. Mēs dzīvojot miera apstākļos, bet atkal dzirdam kara balsi tepat līdzās. Būsim uzmanīgi, uzticēsimies sev un mūsu sabiedrotajiem. Bet šodien pieminēsim tos, kuriem netika dotas iespējas nodzīvot visu viņu dzīvi! Lai viņi mums piedod, ka nevarējām būt līdzās,” uzsvēra Ministru prezidents.