“Tev ir savs vārds, tev ir savs zieds, tev sava zvaigzne debesīs, tev ir savs rīts un saules riets, un sirds, kas tevi sapratīs.” Tik skaisti Normunda Beļska vārdi. Šo publikāciju šķita pareizi sākt ar šiem vārdiem, godinot visas mātes Māmiņdienā. Aicinot apdomāt attiecības ar mūsu mammām, Rīta kafija sarunājās ar Annu Lieckalniņu, kura dalīsies savā mātes pieredzē, pastāstīs savu skatījumu par dažādām ar māti saistītām tēmām no profesionālā skatījuma, par šķirtām ģimenēm, kā arī dos vērtīgus padomus ikvienai mammai.

Anna Lieckalniņa ir geštalta terapeite, teoloģe, viņai ir tuva ezotērika un filozofija. Viņa ir divu meitu – Annijas un Olīvijas mamma. Anna pēc horoskopa zīmes ir Vēzis, tāpat kā viņas jaunākā meitiņa, mēdz teikt, ka šīs horoskopa zīmes pārstāvēm piemīt spēcīga emocionālā saikne ar bērnu, un viņa piekrīt, ka tas tā bijis gan 19 gados, kad sagaidīja Anniju šai pasaulē, gan tagad, kad audzina Olīviju.

Vārdu “mamma” nav iespējams precīzi definēt, piekritīsiet? Taču svarīgākais, par ko mums ikvienam vajadzētu  pateikt paldies savai mammai, ir dzīve, ko viņas mums devušas.

Annas mammas artava viņas dzīvē

Jautājot, kādas attiecības Annai ir ar pašas mammu, viņa atbild filozofiski: “Mana mamma ir māksliniece, un māksliniekiem ir sava pasaule. Jāteic, ka viņa man ir daudz devusi filozofiskas ievirzes un plašāku skatījumu dzīvē domāt ārpus rāmjiem, domāt drosmīgāk un nedomāt klišejiski. Tā es varētu komentēt mammas artavu manā dzīvē.”

Vienlaikus Anna atklāj, ka tomēr sirdsmīļākas un tuvākas attiecības gan viņai bijis ar vecmāmiņām. “Viena no viņām ir aizsaulē, kura man bija ļoti mīļa un tuva, bet otrai vecmāmiņai šobrīd ir 94 gadi, un drīzāk mammas mīlestību es smeļos pie viņas.”

Tāpat viņa atklāj, ka esot tēta meita.

Jautājām arī, vai Anna Mātes dienai piedēvē īpašu lomu? “Es šo dienu īpaši neizceļu, bet es to uztveru līdzīgi kā Valentīndienu, kad cilvēki varbūt vairāk padomā par mīlestību, bet ne lētā un klišejiskā nozīmē – es domāju par sevi kā mammu, par to, ka man ir mamma, ko mamma ir devusi, ko es savām meitenēm esmu devusi un varu dot. Tādā filozofiskā nozīmē.”

Anna stāsta, ka vecākā meita Annija ik gadu mammu sveic Māmiņdienā: “Protams, tas ir mīļi, ja meita uzdāvina ziedus, par kaut ko pasaka paldies, bet šie svētki mūsu ģimenē nav ar īpašām tradīcijām.”

Mātes, kuras mīl  par daudz, un mātes, kuras nemīl

Mamma – vārds ar sešiem burtiem, katram noteikti ideja par šī vārda patieso jēgu ir atšķirīga. Ņemot vērā, ka Anna ir arī terapeite, viņa stāsta, ka mamma ne vienmēr nes tikai skaisto, jo cilvēki, situācijas, dzīves piespēlētās likstas, gājums, bagāža – tas mūs katru padara citādu. “Diemžēl, bet fakts, ka nevar teikt, ka visas mammas ir mīlošas un gādīgas, mammas ir toksiskas, sociopātes, alkoholiķes, narkomānes, garīgi slimas, tāpēc būtu nepareizi teikt, ka mamma ir mīlestība.”

“Pasakās pamātes tēls lielākoties patiesībā ir mammas tēls – mammas, kuras nemīl savus bērnus, ir greizsirdīgas, viņām skauž bērnu jaunība un veiksme. Gribētos jau domāt, ka, nākot Māmiņdienai, visas mammas ir eņģeļi, taču tā nav. Tāpat slavina, ka mammas mīlestība ir kaut kas brīnišķīgs, taču arī tā reizēm var neizrādīties taisnība.”

Jā, tā tas patiešām ir, mīlestību veidi ir dažādi, izpratne par to, kas ir mīlestība, arī ir ļoti dažāda. “Reizēm mātes, kuras mīl par daudz, nodara bērnam pāri.”

Vai ir kāda recepte, lai mīlētu savu bērnu pareizi? “Te nu mēs esam divos grāvjos – vai nu nemīl nemaz, vai mīl par daudz, vidusceļš ir tad, kad mīl veselīgi, no pieauguša cilvēka skatpunkta. Tas ir ļoti svarīgi, ka veselīgi mīlēt var cilvēks, kuram ir sakārtota iekšējā pasaule, kuri ir izauguši veselīgā vidē. Diemžēl mīlestība joprojām tiek greizi nodota no paaudzes paaudzē, tāda ir realitāte. Mātes tēma vispār ir viena no vislielākajām tēmām cilvēka dzīvē.”

Kāda ir laba mamma?

Kas vispār ir laba mamma, kādai jābūt labai mammai? Domājam, ka šādi filozofiski jautājumi ienākuši prātā lielākajai daļai mammu. Jautājām Annai viņas viedokli.

“Būtu jēgpilni paskatīties uz mammu no bērna skatpunkta. Es domāju, ka ļoti svarīgi apzināties un pieņemt savu mammu tādu, kāda viņa ir. Mēs bieži vien uzliekam fantāziju dažādās dzīves jomās, bet, ja šodien runājam par mammu, tad mēs uzliekam fantāziju, ka mammai ir jābūt tādai un tādai, un tad mēs ciešam no ilūzijām.”

Mēs ciešam no tā, ka iekšējās vēlmes un fantāzijas neatbilst patiesībai.

“Kā būt labai mammai, skatoties uz bērniem no mammas pozīcijas? Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka mamma ir apmierināta ar sevi, laimīga, priecīga, kā arī svarīgi ir dalīties ar bērniem realitātē. Tāpat dažreiz ir jāprot paskaidrot, ka mamma var būt arī skumīga, bēdīga vai dusmīga, un iemācīt saviem bērniem to, ka ir normāli kādreiz kaut ko nezināt, kļūdīties, jo tikai tā var iemācīties veselīgu attieksmi pret dzīvi. Bet visvissvarīgākais ir mammai būt laimīgai, lai arī dzīve reizēm apgriežas otrādāk, mamma ir drosmīga, mamma dzīvo, un tad arī bērni paņem šo skatījumu.”

Īpaši jaunām mammām novērojams “es būšu perfekta mamma, es darīšu citādāk u.tml.” sindroms, šīs ekspektācijas uzliek slogu ikdienas dzīvei, jo – kas gan vispār šajā dzīvē ir perfekts? “Patiesībā eksistē tikai katram pašam sava dzīve, sava esība, savi resursi un piedzīvojums, savs ceļš. Ko vispār nozīmē perfekti? Vairāk būtu jāpadomā par to, ka mēs katra esam unikāla ar to, kāda mēs esam šodien, šeit un tagad.”

“Man šķiet, ka šī dzīve vispār ir ceļojums, kura laikā mums ir uzdevums būt par labāku sevis versiju katru dienu.”

Mammai ir jāatpūšas, lai būtu vēl labāka mamma

Katra mamma piekritīs, ka audzināt bērnu ir grūts darbs, tāpēc mammai arī noteikti vajag atpūsties, bet mammas bieži vien to aizmirst, uzņemas par daudz, un kas notiek?

Anna stāsta par savu pieredzi: “Ir mammas, kurām tā saikne ir tik cieša, ka, ja saņemas aiziet uz kino, tad nepārtraukti skatās telefonā, bet tikpat labi zinu arī tādas mammas, kuras trīs mēnešu vecumā nodeva bērniņu auklītes gādīgajās rokās un iet strādāt, un arī tas ir okey. Redziet, arī šeit iezīmējas, cik mammām un bērniem ir dažādas attiecības, cik mēs pašas esam dažādas, un cik atšķirīga ir saikne ar bērnu.”

“Es esmu no tām mammām, kuras saņēmās aiziet uz kino, bet beigās nemaz neaizgāja, jo tas bija pārāk sāpīgi dvēselei. Tieši tāpat man bija arī ar vecāko meitu.”

Runājot par atpūtu, Anna norāda, ka nav svarīgi, cik bērns ir vecs – vai viņam ir divi, trīs vai padsmit gadu, atpūsties vajag! Ir jāprot atrast laiku sev. “Ir mammas, kuras domā, ka viņām ir jābūt tajā mokpilnajā ceļojumā, kurā viņa visu laiku uzupurējas un izvēlas cietējas lomu, kura visu laiku ir nervoza, visu laiku strādā. Bet te jau ir tas, par ko mēs runājam, mammai ir jābūt laimīgai, laimīga viņa ir arī tad, kad atpūšas, un tad izaug arī laimīgi bērni.”

“Ja man būtu jāizraksta visām mammām viena recepte, es teiktu: “Mīļās meitenes, lūdzu, lūdzu, atpūtieties, lūdzu, atrodiet laiku sev, savam priekam, hobijam, kaut kam, kas patīk tikai jums. Caur šo bērns iemācīsies atrast laiku sev.”

Laimes formulā viens no segmentiem ir – tu vari būt laimīgs tad, ja tev ir hobiji. Anna paskaidro, kas ir hobijs – tas ir kaut kas, kas dara tevi priecīgu. Kaut kas, kam nav pilnīgi nekāda cita jēga kā vien labsajūta un prieks.

Vientuļā māte

Nav noslēpums, ka pietiekami daudz sieviešu bērnus audzina vienas. Tāpēc aizrunājāmies arī par terminu – vientuļā māte. Annas viedoklis par šo vārdu saliku mūsu sabiedrībā.

“Ļoti labs jautājums. Tādi vārdi kā vientuļā mamma, pamāte, patēvs, audžumamma, ir cita gadsimta terminoloģija.”

“Vientuļā māte ir tad, kad tu patiešām esi pilnīgi viens ar bērnu. Vārds vientulība ienes negatīvu noskaņojumu – tu jūties slikti. Vientuļā māte ir tāds termins, kas palicis vēl no pagājušā gadsimta, cilvēki ar šo vārdu saprot, tu esi bēdīga, pamesta, skumja, bet 2021.gadā tomēr ir nedaudz citādāk, mēs varam šķirties un precēties, cik reižu dzīvē gribam, un mums ir ar likumu noteikta alimentu sistēma, meitenes var iet strādāt.”

Manuprāt, vajadzētu izdomāt pilnīgi citu vārdu, jo, piemēram, es nekad neesmu tā jutusies, es nekad vārdu salikumu “vientuļā māte” nevarētu attiecināt uz sevi. Vientuļš it ļoti bēdīgs vārds, vienpatība ir patīkamāks vārds, kurā nav jūtama bēda.

Anna meitenes audzinājusi viena. Ar Annijas tēti (Aigars Vītols) Anna izšķīrusies, kad Annijai bija četri gadi, bet ar Olīvijas tēti (Rafaels Krimels), kad meitiņai bija vien divas nedēļas.

“Manām meitām ir tēti”

“Es gan neesmu izjutusi otra artavu, kas mums pietrūktu. Manām abām meitām ir tēti, kā toreiz, tā tagad – mēs abi rūpējamies par mazo meitiņu.”

Bieži vien vecāku nesakārtoto attiecību dēļ cieš bērni, tāpēc lūdzām Annai pastāstīt par savu pieredzi, kā panākt cieņpilnas attiecības ar  meiteņu tētiem.

Ar Annijas tēti mēs izšķīrāmies, kad viņai bija četri gadiņi, tolaik es biju jauna, un nevarēju saprast, kā turpmāk būs – bet vienu dienu es sapratu, ka šis nav tikai mans stāsts. Šis stāsts ir gan mans, gan mana bērna, gan viņas tēta. Bērns nāca pasaulē un izvēlējās mammu un tēti.

“Annijas tētis ir kolosāls cilvēks, bet arī man toreiz bija jaunības maksimālisms, kad domāju, ka viss jādara tā, kā to daru es, bet es vienā dienā atslābu un sapratu, ka manai Annijai ir viņas tētis, un tā ir viņas pieredze un tas ir okey.”

“Ja mēs skatāmies no ezotērikas, tad katrs mēs šajā pasaulē nākam iegūt pieredzi, un ir sabirušas milzum daudz dvēseles, kuras acīmredzot negrib, lai mamma un tētis dzīvo kopā, es gribu šķirtās ģimenes pieredzi. Mēs varam iztēloties, ka šāda vēlme ir tamdēļ, ka iepriekšējās 150 šīs dvēseles dzīves ir dzīvotas, kur mamma ar tēti ir dzīvojuši kopā. Dvēsele vēlas jaunu pieredzi.”

Mums ir jāļauj piedzīvot šo pieredzi tāda, kāda tā ir.

Skaidrs, ka mūsu pieredzes un dzīves ir ļoti atšķirīgas, bet mums ir jātiek galā ar šiem uzdevumiem. Man ir tāds uzskats, ka man jāpieņem, ka manam bērnam ir šāds tētis. Viņiem pienākas būt kopā, un viņiem ir svarīgi būt kopā.

Tas, ka ir daudz šķirtu ģimeņu, ir fakts. Anna piekrīt, ka mūsdienu sabiedrība ir augusi, sakot, ka tas ir brīvības un uzvaras gājiens, “ka nav vairs šie pagājušā gadsimta laiki, ka cilvēki iznieko savu dzīvi, dzīvojot nelaimīgās attiecībās”.

“Esmu tikai priecīga par tām sievietēm, kuras aiziet no nelaimīgām, toksiskām un pat reizēm varmācīgām attiecībām, jo tikai tā sieviete atkal var būt laimīga, lai laimīgs būtu arī viņas bērns. Ir daudz nepareizāk dzīvot toksiskās attiecībās un tēlot ģimeni. Tāpēc es drīzāk apsveicu tās meitenes, kuras aiziet un izvēlas nebūt iznīcinošās attiecībās.”

Vai bērniem ir jāzina patiesība jeb šķiršanās iemesli?

Anna stāsta: “Es domāju, ka ar bērniem ir jārunā noteikti par šķiršanās iemesliem, taču atbilstoši viņu vecuma posmam. Tāpat svarīgi ir mammai atrast savu veselīgo pozīciju šajā situācijā – ka nevis es esmu cietusi, aizvainota un izmisusi, ne tā dot informāciju mazajam, bet sadzirdēt sevi un saprast, ka tā ir bijusi pašas dzīves izvēle, pieredze, un ar to iemācīties sadzīvot mierā ar sevi.”

Pieņemt

Vairākkārt sarunā Anna piemin vārdu “pieņemt”, un šis patiesi ir ļoti svarīgs vārds, ko katram lasītājam būtu vērts likt aiz auss. Pieņemt sevi, pieņemt savus vecākus, pieņemt savus bērnus, pieņemt savu bijušo sievu, vīru, un tā mēs varētu turpināt mūžību… Anna teic, ka ļoti svarīgi ir sevi iepazīt, izprast, veltīt laiku savai dzīvei.

“Katram cilvēkam vajadzētu nonākt pie sevis apzināšanās, jo bieži vien tad, kad nāk apzināšanās, tad nāk arī pieņemšana par procesiem. Tik bieži ir šī fantāziju migla priekšā, no kuras mēs paši ciešam.”

Jautājot, vai Annai nav nācies skumt par to, ka bērns neaug pilnā ģimenē, viņa nedomājot atbild: “Nē, manām meitenēm ir tēti. Es apzinos savas izvēles un ar tām esmu apmierināta.”

Jāsaka, ka nevar nepamanīt, cik ekrāna otrā pusē sēž skaista, ar sevi apmierināta sieviete – Anna. Cik viņa vienkārši runā par sarežģītām dzīves  jomām, bet skaidrs ir viens – kad sieviete ir mierā ar sevi, lietas visapkārt nostājas savās vietās.

“Es jūtos ļoti, ļoti labi šajā dzīvē – šeit un tagad. Esmu apzinājusies savas izvēles kā pieaudzis cilvēks, un esmu ar tām ļoti apmierināta.”

Sarunas nobeigumā vaicājām Annai ieteikumu, kā vecākiem uzlabot savas attiecības ar bērniem, un viņa norāda, ka šeit atkal iederētos vārds pieņemt un saprast, tāpat būtu vērtīgi izzināt katram vecuma posmam atbilstošās īpatnības un vajadzības, saprast, kāds ir bērna rakstura kodols. Un noteikti pievērst uzmanību un apzināties, kādi mēs paši kā vecāki esam, un kāds ir mūsu bērns.

Publikācijas nobeigumā piedāvājam pašizaugsmes treneres Gunas Indriksones dotu uzdevumu :

Rīta kafija vēl sirdssiltu, mīlestības pilnu Māmiņdienu!