Par pašiem atklātāko kino žanra pionieriem ir uzskatāmas kinolentes “Marija atgriežas pie miega”, “Skūpsts”, “ Bezmaksas brauciens” un citi.

Ideja filmēt seksa ainas radās filmēšanas pirmsākumos. 1896. gadā brāļi Limjēri dāvāja pasaulei kino, iemūžinot vilciena pienākšanu. Tajā pašā laikā tik uzņemta pirmā porno filma.

Pirmatklājēji

Par pirmo mēmā porno kino dzimteni kļuva Francija. Ieraksts “Le oucher de la Mariée“, kur aktrise izģērbās kameras priekšā, tika uzņemts 1896. gadā, un tā autors bija Alberts Kirhners. Viss, kas saglabājies no 7 minūšu gara video – ir pusotras minūtes garš ieraksts, kur mēs  varam novērot tikai intīmu attiecību priekšspēli:

Vienlaikus ar pirmo  1896. gada pirmo erotiku bija uzņemta īsfilma “Skūpsts”, kurā aktieri Džons Raiss un Meja Irvina skūpstās veselas 18 sekundes. Filmu pirmo reizi translēja Otavā 1896. gada 21. jūlijā – kā daļu no muzikālās komēdijas “Džonsa atraitne”. Tad kritiķi nosauca īsfilmu par “ dzīvnieciskās iekāres demonstrāciju” – ak, ja viņi zinātu, ar ko nodarbojas mūsdienu porno aktieri! Tomēr, neskatoties uz publikas reakciju, laika gaitā ( pēc 100 gadiem) filma tik atzīta par kultūras mantojumu. Opā!

XX gadsimts piedāvā

Jau pēc 1900. gada sāka filmēt pilnvērtīgas filmas ar dzimumakta demonstrēšanu. Apmēram 1910. gadā  Vācijā parādījās pirmā skarbā porno filma “Am Abend“. Pēc kino vēsturnieces Lindas Viljamsas vārdiem, līdzīgām filmām bija daudz kopīga ar mūsdienu šedevriem – tajos varēja redzēt ģenitālijas tuvplānā, bet pašu dzimumaktu – vidējā plānā.

Filmēšana un materiāla apstrāde aizņēma daudz laika un spēka, kā arī nodarbe bija nelegāla. Mēmās pornofilmas  izplatīja no rokas rokā – kā kontrabandu. Dažreiz tās rādīja bordeļos un  privātos vīriešu klubos. 20. gadsimta 40. gados gados seksa tēmu izmantoja zaldātu  kaujas gara paaugstināšanai, tomēr biežāk to varēja sastapt drukas formātā, jo filmas bija pārāk dārgas.

Industrijas uzplaukums

Pēc Otrā pasaules kara kameras kļuva lētākas, tas atvēra durvis masveida porno industrijas attīstībai.  Tagad to filmēja arī profesionāli režisori.

20. gadsimta 60. gados striptīza klubu īpašnieki saprata, ka viņiem daudz lētāk ir rādīt filmas, nekā maksāt dejotajām, un klubi sāka izvietot reklāmas avīzēs, tādējādi piesaistot jaunus klientus.

1972. gads kļuva par porno industrijas zelta gadsimta sākumu – amerikāņu režisors Džerards Damiano uzņēma filmu “Dziļā rīkle”. Pēc seksuālās revolūcijas 20. gadsimta 70. gados, portatīvās kameras un interneta izgudrošanas, pornogrāfiska rakstura materiāli sāka izplatīties aktīvāk, bet ierobežojums kļuva minimālāks.

Tā nu, lūk, dzīvojam.