Foto: Pexels

Vai esi aizdomājusies, kāpēc citas sievietes, kļūstot par mātēm, izjūt emocionālu uzplaukumu un pacilājumu, ar prieku un labsajūtu aprūpē savu bērniņu, ne mirkli nevēlas attālināties no viņa un pat negulētas naktis un spēku izsīkumu uztver ar gandarījumu, ka ir kādam tik ļoti vajadzīgas? Turpretī citas jau pirmajās dienās vai nedēļās pēc mazuļa piedzimšanas iestieg bezpalīdzīgā izmisumā un grūtsirdībā?

Turklāt tādu sieviešu ir ne mazums – vairākums no viņām ir ilgi plānojušas un gaidījušas bēbīti, briedušas šim solim, laikus lasījušas visu pieejamo literatūru par gaidīšanas laiku un bērnu aprūpi. Tomēr, kad mazulis ir piedzimis, iekšēja gandarījuma nav, tikai pārgurums, emocionāla iztukšotība un pat vainas apziņa, ka prātā nelūgtas iezogas domas “ja zinātu, ka būs tik smagi, labāk dzīvotu bez bērniem, neesmu piemērota mātes lomai, bērns no manis paņem pārāk daudz, neesmu gatava dot, upurēt savu laiku, uzmanību, veselību, rūpes”. Nereti jaunās māmiņas aptver, ka mazuļa barošana ar krūti nesniedz nedz gandarījumu, nedz baudu, kā apgalvots “gudrās” grāmatās, ka kolikas un bezmiega naktis atņem spēkus un dzen izmisumā, ka pārāk bieži gribas mazuli atstāt kādam citam un vienkārši aizbēgt un pazust. Ka tik ļoti gribas pagriezt laiku atpakaļ un visu mainīt, lai šī mazuļa nebūtu… Sirdssāpes un izmisums mijas ar sirdsapziņas ēdām par to, ka šādas domas vispār tiek ielaistas prātā, un tomēr ļoti, ļoti grūti tām pretoties un tās pārvarēt, atrast spēku celties, iet un darīt, galu galā, vienkārši mīlēt un lolot savu mazuli.

Izrādās, var būt tā, ka “esot kopā ar tikko dzimušu mazuli, parādās neizskaidrojamas skumjas, varbūt pat dziļas dvēseliskas sāpes, nenosakāmi, dīvaini ķermeniski simptomi, kas bieži parāda ķermeņa neapzinātās saglabātās atmiņas par laiku, kad pati sieviete bija bēbītis”. Tā savā grāmatā “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē” apgalvo tās autore psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa.

Lielākajam vairumam cilvēku atmiņu par laika posmu līdz triju gadu vecumam praktiski nav vai ir ļoti maz, turklāt nereti tās balstās uz apkārtējo cilvēku, vecvecāku un vecāku stāstīto, kas, protams, tiek interpretēts no viņu skatpunkta un redzesloka.

Tomēr ķermenis un zemapziņa atceras daudz vairāk nekā mums šķiet vai pat gribētos – tādēļ arī tik būtisks brīdis kā piedzimšana par mammu sievietē var atmodināt sajūtas un emocijas, kas iepriekš bijušas dziļi, dziļi noraktas vai piemirstas. Emocijas un izjūtas, ko sieviete savulaik pati izdzīvoja kā bēbītis, nu laužas uz āru pašas izjūtās attiecībā pret savu mazuli. “Ja mazulīša klātbūtne dīvainā veidā sāp, ja šķiet, ka gribētos no viņa attālināties, ja meklējam ticamus iemeslus, kāpēc labāk iedot viņu aprūpē citam un pašai doties prom, ja šķiet, ka, pat jau tikai paskatoties uz viņu, varētu sākt raudāt, ļoti iespējams, ka bērns mums ir atgādinājis to sāpju, vientulības un pamestības izjūtu no savas ļoti agrās bērnības, par kuru apzināti mums nebija ne jausmas,” norāda psiholoģe. Pēc viņas domām, “diezgan skaidrs ir, ja sievietes pašreizējā dzīves situācija ir pietiekami droša, taču dzīve ar jaundzimušo viņai kļūst par smagām mocībām, ja šķiet grūti par viņu rūpēties vai arī tas prasa pārcilvēciskas pūles, visticamāk, viņa pati kā mazs bērniņš pārdzīvojusi ciešanas, nesaņemot vajadzīgās rūpes no savas mammas. Lai es viegli un nepiespiesti dotu savam bērnam, man pašai jābūt saņēmušai no savas mammas vai cita nozīmīga aprūpētāja”.

Lasiet arī: Olgai Kambalai jauna pikantā fotosesija pie Sokolova

Vienlaikus psihoterapeite uzsver, ka ir bezjēdzīgi sev vai vecākiem pārmest par notikušo un izjūtām, ko tas radījis – skaidrs, ka viņi rīkojušies atbilstoši vislabākajiem nodomiem un tā laika uzskatiem, padomiem bērnkopībā. Tomēr pievērt acis uz notikušo un izlikties to neredzam un nejūtam arī nav prātīgi – atceries, ka tavas attiecības ar nupat dzimušo mazuli ir pirmās attiecības viņa mūžā! To dēļ vien jau ir vērts strādāt ar sevi, meklēt profesionāla speciālista palīdzību, dziedināt savu dvēseli, lai neatkārtotu savu vecāku pieļautās kļūdas vai pat pārtrauktu šādu kļūdu virkni, kas, iespējams, turpinājusies jau labu laiku – no paaudzes paaudzē. Lieti noderēt un būtiski palīdzēt pašai sievietei pēc dzemdībām var citas pieredzējušas sievietes atbalsts, kurai viņa uzticas, kuras klātbūtnē jūtas labi un emocionāli var izdzīvot no jauna savu “piedzimšanu”. Būtiski sevi nenorakstīt pirms laika, bet saprast, ka par spīti tam, ka neesi saņēmusi pietiekami daudz uzmanības un rūpju, esot bēbītim, tu tik un tā vari sniegt ļoti daudz savam bērniņam, tikai ir jāstrādā ar sevi, savām pagātnes traumām un ietekmi, jāļaujas dziedināšanai. “Lai mazuli mīlētu, jāspēj rast pieeju savai pieredzei, kā tas ir saņemt šādu mammas mīlestību,” tā Vita Kalniņa.