Aina Poiša. Foto: Ekrānšāviņš/izgūts no Youtube @Dzīvīte brīvdienās 21.03.2021

“Mēs kā vecāki pārāk maz ieklausāmies savos bērnos un parāk maz paļaujamies uz to, ka viņiem varētu būt savs viedoklis. Vēl arī tā mūsu svētā pārliecība – es zinu labāk, es esmu pieaugušais,” pārliecināta ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

“Visbiežāk par kādiem iekšējiem “sastrēgumiem” jaunietī liecina ķermeņa valoda. Piemēram, viena meitene man stāstīja, ka zina atbildi uz skolotājas jautājumu, bet nevar pacelt roku – tā vietā nodur galvu. Pēcāk viņa mājās pati sev iekšēji pārmet, ka varēja un nevarēja vienlaikus. Ja skolotājs ir vērīgs, tā ir pietiekoši izteiksmīga ķermeņa valoda. Pieņemsim, ka tā ir brīnišķīga skolotāja un ir to pamanījusi. Viņa nespiež, bet paaicina meiteni uz sarunu. Aci pret aci, lai neuzbāzīgā veidā pajautātu – kā tev iet, kā tu jūties; es redzēju, ka ar tevi kaut kas notika, vai tu gribi man to pastāstīt? Individuāla pieeja vienmēr ir labs žests. Tad arī pusaudzim paliek mazliet drošāk, ir sajūta, ka pasaulei nav vienalga, kas ar tevi noteik,” stāsta Aina Poiša. Viņa arī iedrošina – varbūt skolotājs var iedot emocionālu atbalstu vai kādu ideju, ko ar to darīt, jo ne visi jaunieši meklē profesionālu palīdzību, ne visi jaunieši uzticas saviem vecākiem. Varbūt izsvērt nepieciešamību aprunāties ar vecākiem.

Ideālā variantā arī vecāki pamana, ka bērns skolas vidē uzvedas un jūtas citādi, nekā mājās. Ja ir labs savstarpējs kontakts ar bērnu, tad ir svarīgi arī bērnam savā veidā paprasīt atļauju.

“Piemēram, vaicājot – kā tu domā, vai tas tev kaut kādā veidā neliktos jocīgi, ja es piezvanītu un parunātu ar skolotāju? Varbūt mēs varam atrast kādu kopīgu risinājumu, varbūt ir kaut kas, ko tu nevari līdz galam pats saprast, vai tās ir kaut kādas neatrisinātas, konfliktējošas situācijas; varbūt tāda nepieņemšanas sajūta. Es gribētu ar tavu atļauju paprasīt skolotājai kā viņai tas liekas no malas. Skolotāja tomēr redz situāciju, bet mājās tu man vari tikai atstāstīt  – varbūt kopā spēsim atrast kādu labāku risinājumu,” iesaka ģimenes psihoterapeite.

Kā skaidro Aina Poiša, bērnam ir svarīgi sajust interesi no pieaugušo puses, bet lai tā nav uzbāzīga un lai neatņem iespēju pašam lemt kā viņam būtu labāk. Tas no pieaugušā daudz neprasa – pavaicāt, kā tev būtu labāk, vai tu piekristu, ka es darītu to un to.

“Mēs kā vecāki parāk maz ieklausāmies savos bērnos un parāk maz paļaujamies uz to, ka viņiem varētu būt savs viedoklis. Vēl arī tā mūsu svētā pārliecība – es zinu labāk, es esmu pieaugušais. Klāt vēl mūsu vismīļākā frāze – kad es augu, tas tā nebija. Bet bez tā mums jāmācās iztikt. Šāda pieeja izveido šausmīgu paaudžu aizu. Nu kā lai jaunietis tiek tur, kur saule bija spožāka un zāle zaļāka, ja ir jaunieties, kas džīvo šajā laikā, šajā situācijā un ar savām iekšējām problēmām,” retoriski vaicā psihoterapeite.

Viņa uzsver, lai nesabojātu kontaktu ar savu bērnu, ir jāturas šajā laikā. Ja tiek pazaudēta saikne ar šī brīža situāciju, tad pazaudēti tiek arī cilvēki, ko visvairāk mīlam – savi bērni, mazbērni.

Mēs gribam sajust, ka ģimenē ir spēks, ka tie nav tukši vārdi un ka ģimene bērnam ir labs skrejceļš, lai viņš aizietu dzīvē ar sajūtu, ka viņš ir mīlēts, saprast, uzklausīts. Viņš drīkst būt arī nepareizs, negatavs, viņam nav uzlikts pienākums 100% piepildīt visas pieaugušo cerības.

“Diemžēl nav nekāds noslēpums, ka reizēm ar pieaugušajiem ir grūtāk atrast kopīgu valodu nekā ar jauniešiem. Jaunieši mēdz “aizslēgties”, bet ja viņus izdodas atvērt, tad viņi ir ieinteresēti komunicēt. Savukārt pieaugušie kļūst paštaisni, dzīvo ar milzīgu agresiju sevī, nemitīgi meklē kādu vainīgo. Un, protams, šīs divas galvenās bērna atbalsta sistēmas – skola un vecāki, savā sadarbībā iestrēgst, ja kāds no šī trijsūtra dalībniekiem paliek ļoti agresīvs un meklē vainīgo. Un neviens negrib justies vainīgs, jo tāpat jau ir slikti. Līdz ar to, ja vecāki uzliek vainu skolai, vai skola viennozīmīgi tikai ģimenei, nav iespējama satikšanās,” pauž Aina Poiša.

Viņa uzsver, ka tā ir kopēja sociālā atbildība – katram no pieaugušajiem izprast situāciju un mēģināt kļūt labākiem cilvēkiem: “jo, ja mums ir arējas grūtības, mums vajadzētu tieši otrādi – vienam pie otra vairāk tverties, lai nosargātu to, kas ir, nevis baidītos par to, kas būs un vispār nedarītu neko. Mums ir jākļūst cilvēciskākiem. Tas nozīmē empātiskākiem, iejūtīgākiem, mums ir jāapslēpj savas subjektīvās izjūtas kopējās lietas labā. Mūsu pieredze kā tikt galā ar grūtībām ir lielāka nekā bērniem. Ja viņi pazaudē atbalstu pieaugušajos cilvēkos, jo pieaugušajiem ir jācīnās savā starpā, tad kur paliek tas jaunietis? Pie kā lai viņš griežas? Jo neviens no mums negrib vērsties pie cilvēka, kas ir agresīvi noskaņots.”

Aina Poiša aicina saprast, ka pirmā reakcija ir subjektīva: “Jāmācās paskatīties uz sevi no malas – vai manā reakcijā nav pārāk daudz negatīvisma. Varbūt saprotu, ka tas ir mani sargājošs attieksmes veids, bet tas kopējai idejai nepalīdz ne nieka. Gan vecākiem, gan skolotājiem jāiemācās šīs pirmās reakcijas apturēt un tā vietā spēt nevardarbīgi komunicēt, lai kopīgi uzlabotu situāciju, kurā vislabāko palīdzību bērnam varam sniegt tieši sadarbībā.”

Lasiet arī: Par godu Dziesmu un deju svētkiem radīs tautas izvēlētu biezpiena sieriņu

Skolas, vecāku un bērnu sadarbība ir viens no svarīgākajiem mehānismiem, kad runājam par to, kā bērns jūtas skolā. Ja kādā no šiem sadarbības posmiem nav pilnvērtīgas rīcības, pastāv risks, ka skolēns pirms laika pametīs mācības. Atbalsta projekts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai “Pumpurs” jau sesto gadu strādā ar skolēniem, kuriem identificēti priekšlaicīgi mācību pārtraukšanas riski, bet ne vienmēr ir iespēja riskus mazināt, jo to cēloņi sniedzas ārpus projekta un skolas. “Pumpurs” informatīvā kampaņa “Es Tevi it kā mīlu” aicina domāt – vai es tiešām esmu sava bērna atbalsts, vai tiešām zinu, kā mans bērns jūtas?