Tetovēšana ir sena māksla, kas zināma jau vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Taču jāteic, ka šī māksla aizvien ir ļoti aizspriedumaina – galu galā, tetovējums ir uz mūžu. Rīta kafija šajā nedēļā sarunājās ar tetovēšanas meistari Anastasiju Poršņovu, kura pastāstīs par tetovējumu simboliku, par to, kā cilvēki izvēlas tetovējumus, kā arī kādu amizantu gadījumu.

Pirms sarunas ieskicēsim tetovēšanas mākslas vēstures svarīgākos pieturpunktus, kas, jāteic, ir ļoti interesanti.

Tetovēšanas tradīcija, t.i., zīmējumu un ornamentu veidošana uz cilvēka ķermeņa, caurdurot ādu un ievadot krāsu tajā, radās ilgi pirms arhitektūras, mūzikas un vēl jo vairāk – modes.

Tetovēšanas pirmsākumi meklējami ilgi vēl pirms mūsu ēras

Tetovēšanas pirmsākumi ir meklējami jau tālajā paleolīta laikmetā. 3300.gadus p.m.ē datētas cilvēku mirstīgās atliekas ar tetovējumiem. Uz šīm atliekām tika saskatītas dažādas paralēlas līnijas un zem kreisās kājas – krusts.

Cilvēki tetovējumos saskatīja dziļu jēgu – tie bija dzīvības un nāves simboli, zīmes, kas aizsargāja no ļaunajiem gariem. Dažādas tetovēšanas paliekas ir redzamas arī pirmajām mūmijām, kā arī cilvēkiem no Dienvidamerikas, Eiropas, Āfrikas, Āzijas. Pats vecākais līdz mūsdienām saglabājies cilvēka līķis rotāts ar 15 tetovējumiem. Tas tika atrasts ledājā uz Itālijas un Austrijas robežas 1991.gadā. Zinātnieki uzskata, ka tam ir 5 300 gadu un viņš ir miris 40 gadu vecumā. Šis vīrs, kas pārstāv bronzas laikmetu, ir vislabāk saglabājies salīdzinājuma ar Vācijā un Skandināvijā vai Anglijā līdz šim atrastajām mūmijām. Šos tetovējumus zinātnieki skaidro kā vienkāršu rotāšanās tieksmi, tos, iespējams, izmantoja maģiskos rituālos vai arī, lai apliecinātu sociālo stāvokli.

Pirmās tetovēšanas tehnikas balstījās uz ādas skrāpēšanu ar asu priekšmetu, pēc tam līdz asinīm saskrāpētajā ādā iepildīja krāsvielu. Sadzīšanas procesā šajās rētās krāsa palika uz mūžu, radot noturīgu zīmējumu. Šo seno paņēmienu izmantoja indiāņu ciltis. Vēl kādā citā tetovēšanas tehnikā izmantoja adatas un diegus. Šos diegus iekrāsoja melnā krāsā. Diegs ar adatas palīdzību palika ķermenī, tā veidojot zīmējuma kontūras. Šajā tehnikā radītie darbi parasti bija primitīvi zīmējumi.

Pirmā elektriskā tetovēšanas mašīna tika oficiāli patentēta 1891.gada 8.decembrī ar Ņujorkas tetovējierīces nosaukumu “Samuel O’Reilly”. O’Reilijs ir pirmais, kurš atzina, ka viņa izgudrojums tiešām bijis Tomasa Edisona izgudrotā mašīnu adaptācija – automātiskās drukas pildspalva.

Vēstures lekcija ir noslēgusies un nu Rīta kafija piedāvā sarunu.

Par interesi pateicas vectēvam

Interesei par tetovēšanas mākslu jaunā māksliniece Anastasija ir pateicīga savam vectēvam, kurš arī ir mākslinieks. Viņš mēdzis ilgi stāstīt par jaunības piedzīvojumiem, bet viens stāsts jaunajai māksliniecei īpaši palicis atmiņā – stāsts par tetovējumiem.

Vectēvs stāstījis, ka armijā kolēģi lūguši, lai viņš uzzīmē kaut ko uz ķermeņa, tolaik gan ar adatām, jo viņa jaunībā nebija tik brīvi pieejams tetovēšanas aprīkojums.

“Balta lapa nav man”

Mani kaut kā ļoti aizķēra tas, ka zīmēt var ne tikai uz papīra, bet arī uz cilvēka ķermeņa. Man pašai ir dots talants zīmēt, un sapratu, ka balta lapa nav man. Mani vairāk saista atstāt pēc sevis dziļākas dvēseles pēdas un piemiņu cilvēkiem; tā nu es sāku interesēties par tetovējumiem, un nu jau interese pāraugusi par manu profesiju.

Anastasija ir jauna meistare, viņai ir tikai 19 gadu, un viņa no sirds teic, ka ir piepildījusi sapni, kļūstot par tetovētāju.

Anastasijas veikums:

“Strādāju salonā “Tattoo Mosquito” Rīgā. Ceļš līdz profesionālam tetovētajam ir gana interesants, jo sākumā jau neviens nav gluži ar mieru nepieredzējušam meistaram “atstāt pēdas” uz cilvēka ādas,” smīnot saka māksliniece.

Sākumā mācījos zīmēt uz banāniem

Sākotnēji meistara kursos māca zīmēt uz banāniem, vēlāk uz cūkas ādas. “Tikai pēc pāris mēnešiem es sāku jau pierunāt dažas paziņas nākt uz izmēģinājumiem,” par pirmajiem soļiem ceļā uz savu sapņu profesiju pastāsta Anastasija.

Jautājām, kāds ir stāsts par pirmo tetovējumu: “Uztraukums bija milzīgs. Pirmais tetovējums tapa uz kolēģa ķermeņa. Man bija jāzīmē sirds. Tas uztraukums nav izstāstāms, jo it kā es apzinos, ka es taču protu skaisti zīmēt, bet tā ir milzīga atbildība. Rokas nevar trīcēt un uztraukumu ir jāmāk nolikt malā.”

Zīmējums tapa un mēs abi bijām apmierināti. Tā nu pirmais tetovējums sidrs formā arī palika manā sirdī kā skaista piemiņa un iedvesma turpināt.

Ko cilvēki tetovē?

Kāds ir Anastasijas novērojums, vai cilvēki izvēlas tetovējumu ar īpašu domu vai tetovējumu, kurš cilvēkam vienkārši vizuāli patīk?

“Cilvēki ļoti iedalās, ja tā var teikt, – kategorijās. Lielākoties novēroju, ka ir divas grupas – tie, kuri skaidri zina, ko vēlas, un tie, kuri atnāk un saka, ka vēlas kaut ko skaistu. Tad mēs kopā šķirstām grāmatu paraugus un mēģinām atrast piemērotāko, kas cilvēka dvēseli uzrunā tai mirklī. Tās var būt arī pavisam spontānas idejas, ko tai mirklī kopā esam izdomājuši.

Jāsaka, ka cilvēki, kas zina, ko grib, parasti izvēlas ko simbolisku – kas saistās ar viņiem vai kādu ļoti tuvu cilvēku,” pastāsta tetovētāja.

Runājot par tetovējumu simboliku, tās ietekmi uz cilvēka dzīvi, tad Anastasija stāsta, ka tai netic. “Manuprāt, mēs paši esam sava ķermeņa noteicēji.”

Visizplatītākais tetovējums ir kāds uzraksts, un gandrīz katram ir īpaša nozīme.

Arī omītes tetovējas

“Manai kolēģei ir omīte, kurai ir 65 gadi, viņa taisa tetovējums pie mazmeitas. Vai tas nav kolosāli? Cilvēka ķermenis ir kaut kas tik ļoti skaists, un tie brīzī, kad mēs kā meistari varam izrotāt ķermeni, ir fantastiski! Galu galā, mums ar izvēlēto tetovējumu nevienam nekas nav jāpierāda. Nav nevienam jāskaidro sava izvēle un jāizjūt negācijas par kāda cita viedokli. Galvenais, ka pašam patīk un ķermeņa rota rada sirdsmieru.”

Kas ar tetovējumiem notiek laika gaitā? Anastasija stāsta: “Gadu gaitā tetovējums izbalē, tas vairs nav tik spilgts un dzīvs. Ja pienācīgi par ķermeņa rotu rūpējas un atjaunina to ik pēc pieciem gadiem, tad zīmējums izskatīsies lieliski. Es neiesaku tetovēt pirkstus. Krāsas pigments izplūst ļoti ātri. Neiesaku arī tās vietas, kur tas var kaitēt veselībai (dzimumzīmes, svaigas rētas, varikozas vēnas un acu baltumi).”

Jautājot, kuras ir sāpīgākās vietas tetovēšanai, māksliniece teic, ka tās ir ribas, elkoņi, paduses, ceļgali, lāpstiņas, vieta aiz ausīm. “Bet… jāsaka, šis nav viennozīmīgi, jo katram ir savs sāpju slieksnis.”

Tetovējums kā jaunības “kļūda”

Anastasija atzīst, ka nereti cilvēki uz salonu dodas, lai labotu savas “jaunības kļūdas” jeb, lai pārtaisītu tetovējumus. Gaume mainās, cilvēki aug, vērtības mainās.”

Māksliniecei ir arī kāds amizants stāsts: “Smieklīgākais un negaidītākais tetovējums bija dienā, kad trīs puiši ieradās uztaisīt tetovējumu, bet nezināja ko. Mēs jokojot piedāvājām bez maksas izgatavot mūsu salona logotipu, un viņi piekrita. Mēs arī nofotografējāmies atmiņai.”

Kad vislabāk tetovējumu taisīt?

Izrādās, ka ne visi gadalaiki ir paredzēti tam, lai taisītu tetovējumu. Meistare iesaka vislabāk to darīt rudenī vai ziemā. Nav gluži tā, ka vasarā to nevar darīt, taču tad tas rūpīgi jāaizsargā no saules.

Vasara ir nevēlama tetovēšanas sezona – kamēr tās ir svaigs, tas ir ļoti jutīgs pret ultravioleto starojumu un citiem ārējiem faktoriem. Tā rezultātā krāsa ātri izbalē, attēls var ātri vien kļūt neizteiksmīgs, paskaidro tetovētāja.

Nav noslēpums, ka kopš seniem laikiem pret tetovēšanas mākslu joprojām ir daudz aizspriedumu. Tāpat tiek runāts par etiķeti, jo nereti tetovējumu dēļ pat nepieņem darbā.

Meistare teic, ka, lai kā arī nebūtu, pasaule mainās, tāpat arī uzskati. “Manuprāt, tetovēšana ir pašizpausmes māksla. Turklāt, pēc manām domām, tetovējumi bagātina un ļauj justies pārliecinātākam. Cilvēkam tas ir prāta stāvoklis, bet meistaram – radošums.”