Vai vispār jāpastāv zoodārziem?

Ņemot vērā 27. augusta Facebook ierakstu, ar ko dalījās kāds sociālā tīkla lietotājs, ir vērts aizdomāties par šādu iestāžu nepieciešamību vai arī to kontrolēšanu. Ziņā, kas aplidoja daudzus vietējos medijus, ir vēstīts, kā ģimenes izbrauciens uz Klaipēdas zooloģisko dārzu beidzies ar šoka stāvokli, jo pēc aculiecinieka vārdiem, dzīvnieki tajā tiek turēti kā koncentrācijas nometnē. Neskatoties uz to, ka ieejas biļete maksā 25 eiro, dzīvnieki izskatās nepabaroti, piekusuši un nekopti. Dzīvnieki slēpjas no nenormālā karstuma mazajos ēnu stūrīšos, ja viņu ierobežojumā tādi vispār ir… Zooloģiskā dārza teritorijā praktiski nav neviena zaļa krūma vai koka, un tas vairāk atgādina industriālo parku, nevis ģimenisku vietu, kur būtu vēlme pavadīt laiku.

Pirms runājam par zoodārziem, iedomājaties tādu situāciju – jūs iesēdina istabā, kur jums nāksies pavadīt visu atlikušo dzīvi. Atzīmēsim, ka šajā telpā jūs būsiet pasargāti no visa, kā arī jūs aprūpēs ar ēdienu un nepieciešamības gadījumos sniegs medicīnisko palīdzību, iespējams pat parūpēsies par higiēnu un sanitārām normām. Pamest šo istabu jūs vairs nevarēsiet nekad – pilnīgi izslēgts! Vai vēlētos tādu dzīvi? Noteikti, ka nē. Jūs ne tikai nepiekristu šādam dzīvesveidam, bet saskatītu tajā zināmu analoģiju ar cietuma ieslodzījumu. Cietumā, kā mēs zinām, rūpējas par to, lai ieslodzītie ir paēduši un izdzīvojuši.

Tāpat ir arī ar dzīvniekiem, kuriem, atrodoties ilgstošā ieslodzījumā, pamanāmi attīstās netipiska uzvedība – viņi krata ar galvu, kož paši sev, daži iekrīt depresijā un tamlīdzīgi.

Daudzi faktori neatbilst dzīvnieka dabai, piemēram, savvaļā viņi paši meklē sev barību, kamēr zoodārzos ir reglamentētas ēdienreizes. Bara dzīvnieki bieži vien tiek turēti vientulībā vai pāros, kas nevar netraumēt dzīvnieka emocionālo stāvokli.

Daudzi domā, ka zoodārzs māca bērniem mīlēt dzīvniekus, tomēr šīs iestādes nepilda izglītojošās funkcijas. Pirmkārt, apmeklējot zoodārzu, bērnus jau no agra vecuma māca, ka turēt dzīvniekus ieslodzījumā ir norma. Otrkārt, par kādu mīlestību var būt runa, kad viss, ko redz bērni, ir ieslodzīts dzīvnieks, kurš guļ pa pusei miris vai haotiski staigā pa ierobežoto teritoriju, kur pie žoga ir piesista zīmīte ar dzīvnieka nosaukumu un dzīvesvietu? Treškārt, lai rastos kaut kāds priekšstats par to, ka dzīvnieks ir jāmīl, nav obligāti jāredz dzīvais tīģeris, zilonis vai mērkaķis, jo īsta mīlestība – saskatīt katrā dzīvā būtnē kaut ko interesantu, iedvesmojošu, skaistu un galvenais cieņas vērtu. To bērnam var iemācīt, novērojot parastu balodi parkā vai suni sētā. Kā arī ceturtkārt, mūsdienās pavisam nav obligāti iet uz zoodārziem, lai apskatītu eksotisko dzīvnieku dabā, pietiek aŗ internetu vai arī ar virtuālās realitātes “brillēm”, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārākas un pieejamākas.

Rodas jautājums, vai tiešām zoodārzs ir tik nepieciešama un nekaitīga vieta, kā mums māca no bērnības vecāki un skolotāji?

Zoodārzu darbinieki uzskata, ka viņi glābj dzīvniekus no izmiršanas, tomēr tajos pārsvarā tiek turēti tikai eksotiskie nevis retie dzīvnieki, jo tieši viņus cilvēki vēlas redzēt biežāk.