Zinātnieki jau sen ir pamanījuši, ka negatīvās ziņas cilvēki lasa ar lielāku “labprāt” nekā pozitīvās vai neitrālās. Izvarošana, slepkavības, korupcija – tas viss tiek uztverts ar lielāku interesi un iespaidu. Ne tik senā pētījumā zinātnieki no Kanādas Makgilas Universitātes nolēma tikt skaidrībā ar iemeslu, kas, neskatoties uz nacionālo dažādību, liek mums pievērst lielāku uzmanību negatīvākai informācijai.

Izrādās, ka tādā veidā zemapziņa mēģina paglābt mūs no iespējamām briesmām. Tas ir sava veida instinkts. Rullējot ziņu laika joslu vai šķirstot preses materiālus, mēs neapzinoties apstādinām acu skatienu uz kaut kādas traģiskas un nepatīkamas nots, tāpēc, ka smadzenes instinktīvi, redzot kaut ko sliktu, mēģina pasargāt un brīdināt mūs par potenciālām briesmām. Nav svarīgi – notiks tas ar tevi vai jau ir noticis ar kādu citu. Mēs atveram nepatīkamu avotu, lai būtu informēti. Cilvēki reaģē ātrāk un asāk uz vārdiem ar negatīvu nozīmi. Ieraugot vai izdzirdot kaut ko sliktu, piemēram, vārdu “karš” vai “slepkavība”, jūs uzreiz pārņems nepatīkama sajūta, zemapziņa ieņems aizstāvēšanās pozīciju, savukārt, izdzirdot vārdu “bērns” vai “smaids”, jūsu reakcija būs mierīga, iespējams, pat vienaldzīga. Sliktās ziņas mēs uztveram kā kaut ko negaidītu, šokējošu un neaptveramu.

Vēl viena hipotēze pauž viedokli, ka cilvēks pēc savas būtības ir optimists – mums ir nosliece idealizēt pasauli. Mēs uzskatām, ka galu galā viss vienalga beigsies labi un svētku noskaņās. Tāpēc ieraugot kaut ko nepatīkamu, mūs pārņem bailes.

Kā uzskata daudzi pētnieki, jo mierīgāka, var teikt pat garlaicīgāka dzīve ir cilvēkam, jo biežāk viņš pievērsīs savu uzmanību negatīvai informācijai. Kā izrādās, sliktās ziņas var pakļaut cilvēku ne tikai depresīvākam garastāvoklim, bet arī atkarībai. Saskaroties ar negatīvās nokrāsas ziņām pastāvīgi, cilvēks vienkārši pārstāj to pamanīt, tas kļūst par daļu no viņa ikdienas. Par normālu, ierastu lietu.

Galu galā prāts ir pārpildīs ar traģiskumu, naidu un ļaunumu, kā rezultātā tas nevar neatstāt iespaidu uz attiecībām ģimenē, darbā un draugu lokā. No negatīvā tikt vaļā ir daudz grūtāk. Cilvēkam arī principā nav viegli abstrahēties no nepatīkamās informācijas, kas mūsu progresīvajā pasaulē ir sastopama it visur. Internets, avīzes, televizors, radio, pat sociālās reklāmas nav ar to pozitīvāko nokrāsu. Milzīgi reklāmu plakāti, miniatūri bezmaksas flaijeri, kas ir sastopami praktiski uz katra stūra un pielīmēti uz katras ēkas.

Taču, kāpēc no divām pilnīgi kontrastējošām ziņām mēs pievērsīsim uzmanību tai, kas vēlas pastāstīt kaut ko sliktu? Labi – pat, ja atvērsim savu Facebook laika joslu un rullēsim lejā visus “garlaicīgos” jaunumus, kāpēc tieši “ŠOKS! NOSKATIES!” (izsaukuma zīmes ir ļoti svarīgas) liks apstāties rokai un neapzinoties uzspiest konkrēti uz šī jaunuma? Starp visu to labo, kam jūs tikko pagājāt garām? Melnie pleķi ir labāk pamanāmi uz gaišā fona.

Katrs aktīvs sociālo tīklu lietotājs apstiprinās faktu, ka negatīvās ziņas savāks vairāk laikus un skatījumus. Kriminālziņas – iespējams, lasītākā tēma no visa ziņu sortimenta.  Reti kuram būs interesanti atstāt komentāru pie jaunumiem par kādu neitrālu, bet ļoti interesantu vēsturisku atklājumu – tur jau nav ko rakstīt, nav ko izteikt, nav kur izpaust visu sevī uzkrāto agresiju. Cita lieta pierakstīt kādu naidīgu teikumu pie vardarbīgas ziņas. Izkratīt sirdi vai pažēloties par dzīvi – svēta lieta. Ja nav neviena, kurš uzklausīs, tad noteikti atradīsies tādi, kuri izlasīs un, ja paveiksies, pat atbildēs.

Dažreiz šķiet, ka mediji apzināti piesārņo cilvēku apziņu ar traģiskiem un bēdīgiem notikumiem. Taču katrs dara savu darbu, ja šādas ziņas eksistē, tas nozīmē, ka tās ir pieprasītas. Lasītāji ietekmē un pat veido ziņu vēstītāju saturu.  Cilvēki žēlojas, ka apkārt ir viens negatīvisms. Viņi saka, ka labprāt lasītu pozitīvas ziņas. Taču vai tiešām tā ir? Paskaties, cik daudz “neinteresantu” ziņu tu šodien noignorēji tikai tāpēc, ka tās nav gana skaļas, bīstamas, īsas.

Vēl viena problēma – apjoms.  Ārprāts! Mēs esam kļuvuši tik slinki, ka raksti, kas satur vairāk par trīs rindkopām automātiski tiek uzskatīti par garlaicīgiem. “Saimnieks nosit savu suni,” tādam rakstam daudz ko neuzrakstīsi – kur, kad un kā. Super, nav jāiegrimst domās. Nav jāfokusē uzmanība un nav jāseko līdzi – nav jau kam sekot. Pāris desmiti teikumu, ar to pilnīgi pietiks. Cilvēks dabūja savu informācijas devu, var iet dalīties ar to un diskutēt ar draugiem, cik tā ir šausmīga situācija.

Kāpēc ziņu portāliem patīk viegls saturs – skandāli, anekdotes, slavenību dzīve, bildes? 1) Cilvēkiem nepatīk iedziļināties un tērēt laiku lasīšanai. 2) Šādu saturu ir lētāk ražot. Un runa nav tikai par finansiālo sastāvdaļu, bet arī par laiku.  Lai veidotu kvalitatīvu, unikālu un interesantu ziņu, kas liek sev pievērst ne tikai uzmanību un bailes, bet arī pakutināt domas, ir nepieciešams kāds periods. Tēmas meklēšana, izpēte, formulēšana. Ja cilvēks nevēlas tērēt laiku lasīšanai, kāpēc jātērē laiks vielas ražošanai? Īsi un konkrēti – lūk, veiksmes formula.

Mediji zog informāciju viens no otra, pārfrāzē tā, lai viņu variants ir saprotamāks – uztveramāks. Profesors Michael Merzenich uzskata, ka mēs paši pieradinām mūsu smadzenes pievērst uzmanību bezjēdzīgai informācijai. Kad jūs pastāvīgi lasāt īsas un mazsvarīgas ziņas, smadzeņu struktūra mainās. Mainās jūsu domāšanas veids. Zūd spēja koncentrēties. Jūs pierodat pie īsa satura, tāpēc pēc kaut kāda laika kļūst gandrīz neiespējami veltīt laiku garam rakstam vai grāmatai. Zūd pacietība, paliek garlaicīgi. Tas šķiet bezjēdzīgi, jo ar to pašu laiku jums pietiktu izlasīt kādus septiņus sliktus, taču īsus ziņu rakstus.

Ja esat gatavi attīrīt prātu no nejēdzībām – lasiet grāmatas un respektablus žurnālus, zinātnisku informāciju – jebko, kas liek domāt, attīstīt un paplašināt prātu.

Jūs baidāties, ka palaidīsiet garām kaut ko interesantu? Esiet droši – visu to, ko nepieciešams zināt, jūs noteikti uzzināsiet – par to paziņos draugi, ģimene, paziņas. Jūs vienmēr būsiet lietas kursā par svarīgākajām pasaules ziņām un nekad neuzzināsiet, ka kaut kāda nezināma ome no Ziepniekkalna noslīcināja savu kaķi vai saindējās ar Latvijā ražotu sieru.

Lūk, ko domā Šveices rakstnieks  Rolfs Dobeli (Rolf Dobelli ) par visu informatīvo mediju NE nepieciešamību: “Mēs esam tik labi informēti, taču zinām tik maz. Kāpēc? Tāpēc, ka pirms 200 gadiem mēs izdomājām indīgu zināšanu formulu, tā saucamās ziņas. Ir nācis laiks atzīt postošu efektu no ziņām un rīkoties, lai abstrahētu sevi no briesmām.

Pēc būtības mēs esam alu cilvēki ādas kostīmos un kleitās. Mūsu smadzenes optimizējas medībām un kolaborācijai, izdzīvošanai nelielās grupās no 25 līdz 100 cilvēkiem.  Šodien mūsu smadzenes un ķermenis dzīvo pasaulē, kurai nav pielāgoti. Tas noved līdz milzīgiem riskiem un bīstamai uzvedībai.

Pēdējo desmitu gadu laikā veiksmīgākie no mums saprata dzīves briesmas ar ēdienu pārpildītā pasaulē (aptaukošanās, diabēts) un sāka mainīt, uzlabot savu diētu. Taču lielākā daļa no mums nesaprot, ka ziņas smadzenēm – kā cukurs mūsu ķermenim. Ziņas ir viegli norīt. Mūs baro ar parastās informācijas nelieliem gabaliņiem, kas nekādi neskar mūsu dzīvi un kam nav nepieciešama domāšanas piepūle. Tāpēc mēs gandrīz nejūtam sāta sajūtu. Atšķirībā no grāmatu un garu rakstu lasīšanas, kas prasa domāt līdzi, mēs bezgala ilgi varam uzņemt raibas ziņas, tikpat raibas kā mazas konfektes mūsu smadzenēm.

Šodien mēs esam sasnieguši informācijas pārslodzes punktu tāpat, kā sasniedzām pārtikas pārslogošanās punktu pirms 20 gadiem. Mēs sākam saprast, cik ļoti toksiskas var būt ziņas. Un mēs speram pirmos soļus informācijas diētā.

Šis ir mans mēģinājums izskaidrot briesmas, ko izsūta ziņas. Es jau gadu dzīvoju bez ziņām, tāpēc varu redzēt un aprakstīt šīs brīvības rezultātu: mazāk traucēkļu, vairāk laika, mazāka nervu slodze, dziļākas domas, vairāk atklājumu. Tas nav viegli, taču tas ir tā vērts.”