Var likties, ka savādākai dzīvības eksistēšanai uz citas planētas nevar būt nekā kopīga ar ticību Dievam, taču, kā raksta BBC Future žurnālists, daudzi ticīgie tomēr pieļauj domu par citplanētiešu esamību.

2014. gadā NASA piešķīra 1,1 miljonu dolāru Teoloģijas pētīšanas centram Ņūdžersijā astroloģijas sociālo aspektu pētīšanai, un daudzus tas sadusmoja. Fonds “Brīvība no reliģijas”, kas iestājas par baznīcas un valsts atdalīšanu, pieprasīja NASA atsaukt ziedojumu.

Fonda pārstāvji pamatoja šo lūgumu ar bažām par pārāk ciešām attiecībām starp valstiskām un reliģiozām attiecībām, kā arī lika saprast, ka uzskata šo naudas piešķiršanu par bezjēdzīgu un lieku tērēšanu.

“Zinātniekiem nevajadzētu rūpēties par to, kā zinātnes attīstība ietekmēs reliģijā balstītos uzskatus,” pauda viņi.

Taču visi fonda argumenti var sašķelties simts gabalos, ja cilvēcei nāksies kaut kādā veidā reaģēt uz ziņu, ka citplanētieši tomēr eksistē.

Šādi atklājumi radītu veselu jautājumu virkni, kuru atbildes atrodas tālu aiz zinātnes robežas.

Piemēram, aizdomājoties par to, kas tad īsti ir dzīve, mums ir darīšana ar zinātnisku vai teoloģisku jautājumu?

Šodien daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka dzīvības atklāšana aiz Zemes robežām ir tikai laika jautājums.

Tik pārliecinošiem paziņojumiem ir uzreiz divi iemesli: galvenais no tiem – ātrums, ar kādu sāka atklāt jaunas planētas ārpus Saules sistēmas.

2000. gadā astronomiem bija zināmas apmēram 50 šādas “eksoplanētas”. 2013. gadā to skaits pieauga jau līdz 850, bet planētu sistēmas – vairāk par 800.

Pēc Vanderbiltas Universitātes astronomijas katedras docenta Dāvida Vaintrauba viedokļa, līdz 2045. gadam šādu atklājumu skaits var pieaugt līdz miljonam.

“Ir pamats uzskatīt, ka drīzumā visu zināmo eksoplanētu skaits, tā pat kā zvaigžņu skaits, kļūs neskaitāms, “ saka viņš.

No šobrīd atklātām planētām vairāk par divdesmit no tām pēc izmēriem ir gandrīz līdzvērtīgas Zemei, un tās atrodas “dzīvībai atbilstošā” zvaigznes orbītas zonā.

Jo sīkāk mēs ieskatāmies kosmosā, jo stiprāka pieaug pārliecība, ka ne tikai mūsu planēta ir piemērota apdzīvošanai.

Izņemot retus gadījumus, runas par ārpuszemes intelektu parasti notiek zinātnes ietvaros. Taču šo darbību sekas sniedzas tālu aiz bioloģijas un fizikas jēdzieniem, tās attiecas arī uz humanitārām zinātnēm, filozofiju un pat teoloģiju.

Kā atzīmēja Karls Sagans sava grāmatā “The Cosmic Question”: “Kosmosa apgūšana ir cieši saistīta ar reliģioziem un filozofiskiem jautājumiem.”

Mums nāksies izlemt, vai mūsu pārliecību sistēmā ir vieta šīm jaunajām radībām, vai arī viņu eksistēšanas fakts ir spējīgs būtiski apšaubīt mūsu ticību.

Šādu jautājumu pētīšanu var nosaukt par “eksoteoloģiju” vai “astroteoloģiju” – šos jēdzienus izdomāja teologs Teds Pīters.

Pēc paša atzīšanas, Pīters nebija pirmais un vienīgais cilvēks, kurš izmantoja šos terminus – tie bija izdomāti minimums pirms 300 gadiem un ir sastopami 1714. gada traktātā “Astro-theology, or a Demonstration of the Being and Attributes of God From a Survey of the Heavens”.

Vai esam tik unikāli?

Tad ar kādiem jautājumiem mēs varētu saskarties gadījumā, ja atklāsim ārpuszemes intelektu?

Sāksim ar mūsu unikalitātes jautājumu, kas tik ļoti uztrauc mūsu teologus un zinātniekus.

Kā savā grāmatā “Are We Alone?” skaidro Pols Deivs, ārpuszemes intelekta meklējumu pamatā stāv trīs principi.

Pirmais – dabas vienveidības princips, kas balstās uz to, ka fiziskie procesi, kas norisinās uz Zemes, var būt sastopami visā Visumā. Tas nozīmē, ka procesi, kā rezultātā ir dzīvības izcelsme, visur darbojas analoģiski.

Otrais – pārpilnības princips – viss, kas ir iespējams,  noteikti kādreiz notiks.Tas nozīmē, ka jaunās dzīvības dzimšana būs, ja tā spēs to izdarīt.

Trešais – viduvējības princips vēsta, ka Zeme Visumā neieņem nekādu īpašu vietu. Tas var kļūt par galveno Ābrama reliģijas piekritēju šķērsli, kas māca, ka Dievs radījis cilvēkus speciāli, un tāpēc viņiem ir privilēģija pār pārējām būtnēm.

Zinātne balstās uz mūsu viduvējības atzīšanu – uzskata Vaintraubs.

“Kad 1543. gadā Koperniks paziņoja, ka zeme griežas ap Sauli, tā bija īsta revolūcija, kas atmeta Aristoteļa ģeocentrisko Visuma modeli.

Kopernika teorija, kas vēlāk bija atzīta par revolucionāru, uzsāka attīstīšanas procesu, kas vēlāk noveda zinātniekus pie secinājuma, ka Zeme tomēr ir tikai tipiska planēta, kas griežas ap tipisku zvaigzni tipiskā planētā.”

Taču, kā gan lai ticīgie ar saviem uzskatiem var piekrist tam, ka cilvēks nav Dieva radīta būtne?

Kā cilvēki var pieļaut domu, ka mūsu apdzīvotā Planēta ir tikai viena no miljardiem?

Saprātīga intelekta atklāšana citās planētās var izraisīt tādu pašu revolūciju arī cilvēka pašapziņā. Vai šāds atklājums varētu likt aizdomāties par paša nenozīmīgumu un apšaubīt savu ticību?

Kā uzskata Pīters, ja kaut kur vēl atklāsies dzīvība, tas nekādi nemazinās Dieva mīlestību pret Zemes iemītniekiem, “kā vecāku mīlestība nemazinās pret bērnu, ja viņam parādās brālis vai māsa”.

Ja tic Dievam, kāpēc jāuzskata, ka viņš dod priekšroku tikai dažiem no saviem bērniem?

Atklāsme

Vai ārpuszemes civilizācija tiek pieminēta reliģiskajos tekstos?

Pēc Vaintrauba domām, ar dzīvības meklēšanas grūtībām uz citām planētām varētu saskarties evaņģēlija baznīca, kam galvenais ticības avots ir evaņģēlijs.

Jau reformācijas laikā Mārtiņš Luters paziņoja, ka izprast Dieva pestīšanas plānu var  tikai Rakstos (Sola Sriptur). Mācītājs Billijs Grems 1976. gadā  žurnāla “National Enquirer” intervijā paziņoja, ka pēc viņa pārliecinošiem uzskatiem, tieši Dievs radīja dzīvību arī uz citām planētām “tālajā kosmosā”.

Tādi cilvēki uzskata, ka visi pārējie rakstītie avoti  vai izpaustas idejas ir jāvērtē un jāsalīdzina ar Bībeli.

Ja kādam no kristiešiem uzdot jautājumu, vai viņš tic citplanētiešiem, visticamāk, pirmkārt, viņš vērsīsies pie Bībeles avota. Neatrodot tur nekādus vērtīgus apstiprinājumus par citas dzīvības eksistēšanu ārpus Zemes, viņš nonāks pie secinājuma, ka mēs esam vienīgās saprātīgās būtnes Visumā.

Varbūt kristietis ir spējīgs pieņemt faktu par ārplanētas dzīvības esamību, ja tas būs apstiprināts, taču viņam būs nepieciešams pārskatīt savu sapratni par Dieva atklāsmi, atzīstot savu zināšanu nepilnību.

Turklāt viņam nāksies nopietni aizdomāties par Dieva iemiesojuma jēdzienu.

Kristieši tic, ka pestīšana ir iespējama tikai caur Kristu un ka visi ceļi pie Dieva ved tikai caur Viņu. Taču kādu nozīmi tas dod citām civilizācijām, kas dzīvo tālajos Visuma stūrīšos un neko nezina par Kristu?

Ja rīt no rīta mēs uzzināsim, ka cilvēce ir nonākusi kontaktā ar saprātīgām citplanētu būtnēm, kā uz to varētu reaģēt reliģija?

Daži uzskata, ka pēc šāda atklājuma mēs stāsimies uz apgaismības uz ceļa, kura mērķis ir reliģijas pāraugšana.

Kā tika secināts kādā liela mēroga pētījumā, cilvēku skaits, kuri uzskata, ka citu planētu dzīvības atklāšana var būt reliģijas beigu sākums, starp neticīgajiem ir divtik lielāks, nekā starp ticīgajiem (69% un 34%).

Taču uzskatīt, ka reliģija ir pārāk vāja, lai spētu izdzīvot vienā pasaulē ar atnācējiem, būtu visai nepamatoti no vēsturiskā skatpunkta.

Neskaitot dažas pamanāmas izmaiņas, starp kurām ir fundamentālisms un attieksme pret viendzimuma laulībām, reliģija bieži demonstrējusi spēju bez īpašiem trokšņiem pielāgoties  notiekošajām pārmaiņām.

Un noteikti attapība  un adaptēšanās liecina par to, ka reliģijā ir kaut kas tāds, kas atrod rezonansi cilvēka dvēseles pamatā. Iespējams, ka dažus reliģiskus aspektus nāksies koriģēt, taču nebūs jāatsakās no tiem pilnībā.

Daudzās reliģijās uzskata, ka Dievs ir devis vārdus arī zvaigznēm. Vai būtu absurdi pieļaut to, ka Viņš deva vārdus arī to iedzīvotājiem?

Un, iespējams, visi viņi savādāk dēvē arī pašu Dievu…

Foto: pexels