Prezidenta Raimonda Vējoņa paspārnē top plāni jaunām subsīdijām elektrības ražošanai jeb likumprojekts “obligātā iepirkuma komponente (OIK) 2”, šodien vēsta žurnāls “Ir”.

Žurnāls atgādina, ka jau vairākas nedēļas Latviju tricina “OIK skandāls” – ar valsts uzņēmuma “Sadales tīkli” palīdzību vairāki fiktīvi “zaļās” elektrības ražotāji nodrošinājuši sev iespēju nākotnē saņemt subsīdijas no elektrības tarifā iestrādātās OIK. “Sadales tīklu” vadītājs Andis Pinkulis, vēl viens valdes loceklis un vairāki uzņēmuma darbinieki zaudējuši amatus, un varētu tikt ierosināta krimināllieta par krāpšanos.

Skandāls tikai saasinājis uzmanību uz OIK lielo lomu elektrības cenā, pret kuru jau gadiem protestē Latvijas lielie rūpnieki un kuras mazināšanai no nākamā gada mainīs tarifu aprēķināšanas kārtību dažādām patērētāju grupām.

Taču, kamēr cīnāmies ar sekām, kuras radījuši pagātnes neveiksmīgie lēmumi par atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem, Vējoņa paspārnē top priekšlikumi jaunai subsīdiju programmai “zaļajai” enerģētikai, norāda žurnāls, atzīmējot, ka tā rīcībā nonācis Elektroenerģijas ražošanas no atjaunojamiem energoresursiem veicināšanas likuma projekts un to pavadoša prezentācija, par kuru līdz šim bijis zināms tikai ierobežotās ekspertu aprindās.

Žurnāls norāda, ka jaunais likumprojekts vērsts uz vietējo elektroenerģijas ražošanas jaudu vērienīgu pieaugumu – “līdz 2030.gadam nodrošināt vismaz papildus divas terravatstundas no vietējiem atjaunojamiem resursiem saražotu papildu elektroenerģijas pieejamību tirgū”.

Atbilstoši jaunākajam “Sadales tīkla” sagatavotajam pārskata ziņojumam par 2016.gadu Latvija šobrīd patērē 7,26 teravatstundas elektrības (neņemot vērā zudumus), un, pēc ziņojumā iekļautā bāzes scenārija, šis apjoms līdz 2027. gadam pieaugs par 0,68 teravatstundām. “Tātad jaunajā likumprojektā paredzētās papildu jaudas ir ļoti nozīmīgas, salīdzinot ar esošo patēriņu, un krietni pārsniedz arī nākotnē prognozēto pieprasījuma pieaugumu. Taču tas nav nejauši, jo nedaudz tālāk projekta tekstā izvirzīts mērķis “līdz 2050.gadam nodrošināt tikai no vietējiem atjaunojamiem resursiem saražotu elektroenerģijas pieejamību tirgū”,” norāda “Ir.

Ja šādus mērķus varētu sasniegt vienkārši tirgus mehānismu darbības rezultātā, droši vien likumprojekts nebūtu nepieciešams. Taču prezidenta 2016.gadā izveidotā Enerģētikas drošības komisija pērnā gada beigās nāca klajā ar ziņojumu par enerģētikas politiku, kurā konstatēja: “Ir gandrīz pilnībā zudusi [elektrības] cenu starpība Somijā, Baltijā un Zviedrijas dienvidu daļā. Rezultātā samazinājusies iespēja tikai ar tirgus mehānismiem (bez publiskās iejaukšanās) saprātīgi investēt jaunās ražošanas jaudās vai dažos gadījumos nodrošināt ieguldītā kapitāla un aktīvu atdevi esošās iekārtās.” Tāpēc nav pārsteigums, ka likumprojektā paredzētas subsīdijas, kuras, tāpat kā OIK, tiktu iestrādātas elektrības tarifā. Tām noteikts arī maksimālais apmērs – 35 eiro par megavatstundu (MWh).

Salīdzinājumam – lai ierobežotu ar OIK saistīto elektrības tarifa palielināšanos, 2012.gadā maksimālo tarifā iekļaujamo OIK līmeni noteca 26,79 eiro/MWh. Virs šī līmeņa nepieciešamie maksājumi OIK saņēmējiem tiek ņemti no valsts budžeta – pērn kopā ar šo valsts subsīdiju OIK sasniedza 38,63 eiro/MWh.

2012. gadā valdība arī noteica moratoriju jaunām licencēm OIK saņemšanai. Rezultātā piemaksa virs tirgus cenas elektrības ražotājiem, kas pērn sasniedza 237 miljonus eiro, OIK reformas ietvaros pēc 2020.gada sāks manāmi samazināties. Savukārt jaunais likumprojekts paredz, ka izsoles par tiesībām saņemt atbalstu jāsāk rīkot ne vēlāk kā 2020.gada beigās, un prezentācijā teikts, ka 2030.gadā izmaksājamais atbalsts virs tirgus cenas varētu sasniegt 45 miljonus eiro, vēsta “Ir”.

Likumprojekta izstrādātāji gan noliedz, ka tiek plānots “OIK 2”. Par likumprojektu atbildīgais prezidenta ekonomikas padomnieks Andis Jēkabsons un viņa pieaicinātie eksperti – Enerģētikas drošības komisijas vadītājs Juris Ozoliņš un Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas valdes loceklis Kristaps Stepanovs – “Ir” norādīja uz likumprojektā iestrādātajiem elementiem, kuriem būtu jānovērš iepriekšējās nelaimīgās pieredzes atkārtošanās.

Pretstatā OIK maksājumiem, kurā tika iekļauts obligātais iepirkums no ražotājiem un “jaudas” maksājums “Latvenergo” par TEC-1 un TEC-2, jaunajā mehānismā atbalstu maksātu tikai par faktiski tirgū pārdoto elektrību. Savukārt 35 eiro noteikti kā griesti — uz atbalstu pretendējošie piedalītos izsolē, un maksājumus saņemtu tas, kurš pieprasa mazāko atbalsta līmeni. “Varbūt mums būs kāds, kas gatavs to darīt bez piemaksas,” saka Stepanovs. Vācijā šogad licencei būvēt vēja parku jūrā pieteicies ražotājs, kurš nepretendēja uz valsts atbalstu. “Tad kāpēc mums jāparedz subsīdijas, ja Vācijā jau gatavi ražot bez tām? Tur valsts nodrošinot savienojumus un citu infrastruktūru,” jautā Stepanovs.

Eksperti norāda, ka vēl viena likumprojekta priekšrocība esot tas, ka tajā iekļautas ne tikai subsīdijas lielajiem ražotājiem, bet arī atbalsts “aktīvajam patērētājam” – mājsaimniecībai vai mazam uzņēmumam, kas uzstāda, piemēram, saules baterijas, lai pats sevi apgādātu ar elektrību, bet lieko strāvu pārdod kopējai elektrosistēmai.

Pēc izstrādātāju aprēķiniem, likumprojektā paredzētais atbalsts elektrības cenu paaugstinātu tikai par dažiem procentiem.

Taču uz jautājumu, kāpēc jāatbalsta šādu jaudu celšana, ja lētāk var iegādāties elektrību no kaimiņiem, atbildes ir visai nekonkrētas. Tas ir drošības jautājums, saka Ozoliņš – “tu nevari būvēt savu nākotni, domādams, ka tur [ārpus Latvijas] ir kaut kas bezgalīgs”. Taču tieši no kādiem draudu scenārijiem mums jācenšas sevi pasargāt, skaidru atbildi žurnāls nesaņem. Stepanovs gan piebilst, ka labāk maksāt pašmāju ražotājiem par elektrību nekā atdot naudu citām valstīm. Ozoliņš uzskata, mērķis divas teravatstundas izvēlēts tāpēc, ka tas ir tik, cik Latvijā spēj uzcelt.

Ar likumprojekta izstrādāšanu nesaistīti cilvēki par to gan izsakās krietni atturīgāk. Par enerģētikas politiku atbildīgais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V) norāda, ka nav oficiāli iepazīstināts ar likumprojektu, taču uzskata, ka nevar upurēt panākto OIK pakāpenisko samazināšanos. Tas būtu ļoti smagi un bīstami. Viņaprāt, vēja tehnoloģijas strauji iet uz priekšu, tās varēs uzstādīt ar ļoti mazu vai pilnīgi bez atbalsta. “”OIK 2″ mēs nevaram atļauties,” teica ministrs.

Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents Uldis Biķis, kurš vada vienu no Latvijas nozīmīgākajiem eksporta uzņēmumiem “Latvijas Finieris”, norāda, ka ražotāju konkurētspēja ir apdraudēta, jo Latvijā elektrība ir par 20% dārgāka nekā Igaunijā, par 30% dārgāka nekā Polijā un par 45-50% dārgāka nekā Skandināvijā. Viņaprāt, vajadzīga stratēģija visam enerģētikas, nevis tikai elektrības sektoram. Atjaunojamo resursu attīstība var būt daļa no šīs stratēģijas, tomēr sabiedrībai ir jāvienojas par redzējumu, kad elektrības cenas varētu izlīdzināties ar Baltijas valstīm un tad ar plašāko reģionu.

Arī Ziemeļu investīciju bankas vecākais ekonomists Igors Kasjanovs, kurš gada sākumā, kad vēl strādāja Latvijas Bankā, analīzē par Latvijas elektrības sistēmu norādīja, ka “ekonomiskās politikas veidotāju vidū trūkst diskusijas par to, kāds ir pieļaujamais attīstības izdevumu īpatsvars”. Dzirdot, ka likumprojektā ierakstīts atbalsts līdz pat 35 eiro/MWh, viņš atzina, ka tas ir ļoti dāsni. Viņaprāt, vajadzīgās jaudas tomēr būtu ekonomiski izdevīgāk nodrošināt ar importu.

Žurnāls norāda, ka par prezidenta iecerēto likumprojektu gaidāmas karstas debates. Viņa padomnieks Jēkabsons norāda, ka mērķis ir likumu pieņemt vēl šīs Saeimas laikā.