Mūsu olimpiskās komandas fenomenālākais sportists ir astoņpadsmit gadus jauniņais daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs. Jaunietis burtiski apbur ar savu aizrautību un pozitīvo vienkāršību. Vasiļjeva milzīgā harizma gan komunicējot intervijas laikā, gan esot uz ledus arēnas, rosina vēlmi viņu salīdzināt ar diviem populāriem bērnu pasaku tēliem-  Sent-Ekziperī “Mazais princis” un Pīteru Penu un ledus arēna ir viņa “Nekurzeme”, kurā viņš var lidot un nekad nepieaugt. Portālam ritakafija.lv bija iespēja nointervēt puisi īsi pirms viņa došanās uz olimpiskajām spēlēm un uzzināt, ko viņš ir izlēmis darīt ar četrkāršo Tulupu.

Latviju pēc 24 gadu pārtraukuma Olimpiskajās spēlēs beidzot kāds pārstāvēs daiļslidošanā. Par mūsu daiļslidotāju meiteni Diānu portāls ritakafija.lv jau rakstīja, taču šajā rīta stunda visa uzmanība tiek Denisam. Tas ir mērķtiecīgs un smaidīgais zēns no Daugavpils, kurš sapņo par mammas lazanju, vienmēr ir atvērts jauniem piedzīvojumiem un sportā tēmē tik augstu, ka, ja viņš būtu parasts cilvēks, viņš jau sen būtu sabrucis un sportam metis mieru. Taču mūsu Deniss smaida, pieceļas un turpina lidot. Viņa talantam ir noticējis viens no slavenākajiem pasaules daiļslidošanas lielmeistariem šveicietis Stefans Lambjēls. Un tūkstošiem fanu Japānā dievina mūsu fenomenālo puisēnu un pat savāca nepieciešamo naudas summu, lai jaunietis atkoptos pēc traumas un varētu nonākt olimpiādē. Beidzot jauneklis ir pamanīts arī šeit dzimtenē un šorīt  par viņu īkšķus turēja Latvijā.

Vai dodoties uz sacensībām tu sev ņem līdzi kādu veiksmes talismanu?

• Patiesībā nē. Man nav vajadzīga ticība talismaniem vai veiksmes amuletiem. Es pats sev nesu veiksmi. Es jau ilgstoši trenējos un uzturu sevi formā, esmu ieguldījis šajā sporta veidā savu darbu un dvēseli un nekādi amuleti nevar būt spēcīgāki par paša ieguldīto darbu. Es jau ilgāku laiku nopietni gatavojos šim braucienam uz Ziemas olimpiskajām spēlēm.

Pastāsti, kā tieši tu sevi mēdz noskaņot sacensībām?

• Lielākoties es pirms sacensībām mēģinu izvēdināt galvu. Tā pilnībā atslēgties no visām domām par konkurenci. Man slidošana pati par sevi ir milzīgs pozitīvisma lādiņš. Es tiešām gūstu prieku no būšanas uz ledus. Un tas ir galvenais uzdevums uzkāpt uz ledus priecīgam un izbaudīt visas tās emocijas, kas strāvo no manis paša un no publikas. To ir grūti izskaidrot, bet cilvēku aplausi un ovācijas pilnībā ļauj izjust prieku. Un tanī brīdī es pilnībā kontrolēju savu priekšnesumu, jo esmu vienkārši patiešām laimīgs būt uz ledus. Man nekad nav šī sajūta iet piedalīties sacensībās. Nē, man vienmēr ir svarīgi uz ledus iznākt, kā uz šovu. Es nāku ar savu priekšnesumu. Man tomēr svarīgāk ir parādīt šo māksliniecisko pusi. Es gribu, lai cilvēki runā par manu priekšnesumu kopumā, nevis atsevišķiem labi izpildītiem lēcieniem. Iespējams, tāpēc man nav stresa vai uztraukuma, kuru vietu es saņemšu. Man ir svarīgi izdzīvot konkrēto priekšnesumu un izdarīt to tādām emocijām, ka cilvēki priekšnesumu izdzīvo kopā ar mani.

Olimpiskās spēles tomēr tev ir vēl nebijis notikums, vai izdosies saglabāt šo pieeju – domāt tikai par šovu?

• Jā, nenoliedzami, olimpiskās spēles ir milzīgs notikums. Pat vēl īsti neesot tur, es izjūtu lielu gandarījumu un arī azartu. Taču nav svarīgi norises vieta vai sacensību prestižs. Es uzskatu, ka visur tev ir jāizliek no sevis pats labākais un jāsavaldzina publika. Man patīk to visu uztvert kā skatuvi. Un es esmu šeit ieradies, lai uzstātos. Man vienmēr ir svarīgi iet uz maksimālo un visus pārsteigt. Protams, uz olimpiskajām spēlēm es gatavoju arī izmaiņas savā programmā. Strādāju ar daudziem elementiem. Varbūt noņemu nost kaut kādas spilgtās figūras, bet pašu priekšnesumu padaru tīrāku un profesionālāku. Mēs laužam ierasto programmu un ienesam jaunus elementus. Kā sportists nedrīkstu atkārtot vienu un to pašu. Tā tomēr nav rutīna, bet māksla iziet uz ledus un uzrunāt cilvēkus. Un, lai cik arī tu labs nebūtu, pilnīgi vienādu priekšnesumu neviens nekad negribēs redzēt.

Teici, ka katru dienu trenē ko jaunu, vai tas nozīmē olimpiādē mēs redzēsim tevi veicam četrkāršo tulupu?

• Es, protams, strādāju un trenēju to, bet šobrīd četrkāršie lēcieni man īsti nesanāk. Es nezinu vai ir vērts parādīt vienu labu četrkāršo lēcienu zaudējot punktus uz visu programmu kopumā. Es mēģināšu darīt maksimālo, taču šoreiz ar medaļu par augstāku vietu es neriskēšu.

Šajā kontekstā nevaru nepajautāt par Maskavu. Tu biji stabili trešajā vietā un varēji cīnīties par sudrabu. Tieši kritiens tevi arī šķīra no medaļas. Taču, tu nokriti tik viegli, gluži, kā bērni spēlējoties. Piecēlies un slidoji tālāk, tu tiešām nemaz nepārdzīvo?

• Protams, pārdzīvoju. Taču, man nav tik svarīgi tur vieta vai punkti. Es nokritu un tur neko vairs nevar darīt, tāpēc vienkārši jāturpina priekšnesums un jāizbauda mirklis uz ledus. Būtu vēl stulbāk no malas kādam skatīties uz mani slidojam ar nelaimes pilnu seju. Man patīk tas, ko es daru un tā varbūt ir lielākā atšķirība starp mani un citiem sportistiem. Es netēloju, ka mīlu daiļslidošanu. Es mīlu šo sporta veidu. Un es tiešām priecājos par katru mirkli, ko pavadu uz ledus.

Treneris reizēm neliek forsēt?

• Drīzāk mēs kopā forsējam. Man ir tā vēlme iet uz ledus trenēties, atstrādāt kustības un sarežģītus elementus. Un reizēm, šķiet, treneris kaut ko parāda, bet ar domu, ka es varbūt nemaz tik ātri to nespēšu paveikt. Un tad mēs forsējam uz maksimālo jaudu. Un beigās ir interese atrast to labāko veidu, ko darīt sacensībās.

Mums Ziemas olimpisko spēļu norises vieta ir diezgan nezināma, kā tu gatavojies ceļam uz Koreju?

• Tas ir liels gods aizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm. Manuprāt olimpiskā kustība ir kaut kas vairāk par plikām sacensībām. Es esmu lepns, ka es braucu tik tālu ceļu un esmu viens no tiem sportistiem, kas nes pasaulē savas valsts vārdu. Es esmu atlēts no savās dzimtenes Latvijas. Un tas man ir ļoti svarīgs pavērsiens karjerā no emocionālās puses. Es nedodos uz kārtējām daiļslidošanas sacensībām, bet es esmu daļiņa no kaut kā lielāka. Tas vien jau man rada nenormālu prieku. Savukārt, runājot par pašu Koreju, man tā nebūt nav nezināma vieta. Patiesībā es ļoti labi esmu izzinājis korejiešu kultūru. Nerunāsim par to Korejas daļu, kas ir uz kara robežas un nemitīgi rada saspīlējumus. Taču, principā korejiešiem ir ļoti bagātā un savdabīga kultūra. Un arī viņu vēsture ar dažādām tradīcijām man šķiet ļoti aizraujoša. Man aizrauj neparasti austrumu eposi. Un kaut kā, pētot Japāņu kultūru, es sapratu, ka viņa ļoti savijas ar korejiešu tradīcijām un senajām zināšanām. Es patiesībā esmu ļoti zinātkārs un degu nepacietībā nokļūt pēc iespējas ātrāk Korejā un izzināt pēc iespējas vairāk. Kā no tik attīstītas valsts ar tik plašu kultūru viņa izveidojās par divām pilnīgi atšķirīgam valstīm. Es domāju, ka jau atgriežoties no olimpiskajām spēlēm, es būšu spējīgs izstāstīt teju visu Korejas vēsturi. Man patīk izzināt jaunas lietas, ceļot un arī austrumu kultūras vēsture.

Tu savos priekšnesumos pārsteidz ar spēju burtiski iedzīvoties sava priekšnesuma mūzikā, kā notiek mūzikas atlase?

• Man patīk visa veida mūzika. Es klausos pilnīgu visu. Un mans mērķis ir spēt izslidot pilnīgi visos mūzikas žanros. Un bieži ir tā, ka es dzirdu kaut kādu dziesmas fragmentu un domāju, ka, jā, tā ir īstā dziesma. Tad kopā ar treneri meklējam, kur to mūziku atrast. Klausāmies un domājam, ko un kā tur varētu izpildīt. Man ir mans kaut kāds skatījums – trenerim savs. Un tad mēs sēžam kopā, skatāmies un domājam, kā labāk to visu salikt, lai būtu interesanti. Un galvenais, lai būtu interesanti gan man pašam to izslidot, gan skatītājiem to vērot. Bieži šī mūzikas atlase ir spontāna, taču es rūpīgi atstrādāju katru kustību. Un, jā, protams, es klausos mūziku un mēģinu būt vienkārši šo skaņu vizuālā puse. Tāpēc arī es vienmēr esmu savos priekšnesumos pilnībā iekšā mūzikā. Un nekas cits mani tanī brīdī neuztrauc un varbūt arī kritienu es savā veidā pārvēršu par daļu no šī priekšnesuma.

Atgriežoties pie sacensībām. Man ļoti pārsteidz cik strauji tu spēj priekšnesuma laikā pārslēgties no klasiskās mūzikas sākumā, uz nebēdnīgu disko priekšnesuma beigās. Tas nāk no tevis vai tomēr šeit ir trenera Lambjēla piesitiens?

• Abiem… Mums ir līdzīgs domu gājiens. Man gribās pēc iespējas dažādāku mūziku izslidot. Man ļoti patīk pilnīgi atšķirīgi žanri. Un mūzika pilnībā maina vienu vai otru kustību uz ledus. Un mēs labprāt eksperimentējam. Pirmā daļa, kad ir visas smalkas atstrādātas kustības. Pēc iespējas tīrākas pozas un slidojums. Un, kad jau ir parādīts maksimālais, ko no tevis sagaida, tu visu apgriez kājām gaiša. Efektīga ātra mūzika. Dinamisks slidojums un arī emocijas ļoti dinamiskas. Tu vienkārši priecājies un ļaujies lidojumam kopā ar skatītājiem.

Šonakt savā pirmajā lidojumā uz Olimpiskā ledus mūsu Deniss īsās programmas izpildījumā piedzīvoja kritienu, kas viņam liedz būt starp divdesmit labākajiem, 18 gadus vecajam sportistam ieņemot 21.pozīciju, kas ļaus izpildīt arī izvēles programmu. Vasiļjevs neveiksmīgi izpildīja trīskāršā aksela lēcienu, piezemējoties uz ledus, bet pārējo programmu veica “tīri”, saņemot 79,52 punktus. Tehniskajos elementos Vasiļjevs lielāko punktu skaitu (11,40) saņēma par precīzu trīskāršā luca un trīskāršā tulupa kaskādi. Atliek vien ar nepacietību gaidīt viņa sniegumu izvēles programmā un turēt īkšķus.

Foto: Jānis Ogle un facebook.com