Foto: Gunta Kūla, kolāža: Rīta kafija

Turpinām apceļot Latviju! Šoreiz dodamies apskatīt Dundagu – Eksotisko dzīvnieku parku Dundagā un dabas brīnumu jeb Liepniekvalka krastos Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu – Peldangas alas.

Sarunai laipni ar Rīta kafiju piekrita “Eksotiskā dzīvnieku parka Dundagā” saimniece Evita Laukšteine, lai pastāstītu vairāk par parka dzīvniekiem, kādus tur var sastapt, kā viņi tur nonākuši, būs arī interesants stāsts par parka mīluli zebru Mārtiju, kā arī kamieļiem, kuriem var pieiet ļoti tuvu, kā arī par citiem parka iemītniekiem.

Parks šogad ir devis startu piektajai sezonai tūristu apmeklējumam. Parkā ir dažādu šķirņu kamieļi, lamas, alpakas, zebras, spotu ēzeļi, kas ir pasaulē lielākie ēzeļi. Šeit var sastapt arī parasto cūku, pundurcūkas, Latvijas zilo govi, Hailaindes šķirnas govi, sumbru dzimtas govis, dzeloņcūkas, ziemeļamerikas jenotus, arī vistas, pīles, zosis, trušus, strausus, zirgus, pundurzirgus, pāvus un  vēl.

Latvijas zilajai govij parkā ir īpaša loma – par godu Latvijai, kā arī tamdēļ, ka Kurzeme saistās ar lībiešu govi, tā stāsta parka saimniece.

Jautājot, kā dzīvnieki nonākt pie Evitas, viņa skaidro, ka pārsvarā no ārzemēm – dzīvnieki tiek iepirkti.

Zebra esot atceļojusi no Igaunijas. “Zebra mums ir ļoti populāra ar savu uzvedību un raksturu,” viņa smejas.

“Nu, kā kuram dzīvniekam tas dzīves ceļš. Kāds atceļojis no Beļģijas, Polijas, Nīderlandes, Lietuvas, cits atkal no Čehijas. Vietas ir dažādas.”

Evita jau no bērnības ir liela dzīvnieku mīļotāja, un, kā izrādās, sapnis par savu parku bijis jau bērnībā: “Es kopš bērnības sapņoju par to, ka man pašai kādreiz būs savs dzīvnieku parks, un svarīgākais, ka dzīvnieki atradīsies nevis krātiņos, bet brīvi pārvietosies plašā teritorijā, kur vien acis rāda.”

Dzīvnieki dzīvo brīvestībā. Evita smejas: “Ne jau dzīvnieki staigā pa visu Dundagu, teritorija ir ierobežota, bet tajā dzīvnieki staigā, kur nu kuram tīk.”

Jāsaka, ka Evita sapnis solīti pa solītim piepildījies, “šajā parkā āzim Vilim šovasar jūnijā paliks 22 gadi”.

Tūristiem parks atvērts vien piekto sezonu: “Kādreiz jau mums pārmeta, kāpēc jūs to skaistumu nerādāt citiem, tad nu nolēmām atvērties tūrismam, un šobrīd aizrit piektā sezona.”

Sarunā jautājām parka saimniecei, vai atmiņā palicis kāds īpašs stāsts par kādu dzīvnieka nonākšanu parkā. Evita stāsta: “Man ļoti iespiedies atmiņā stāsts par dzeloņcūku – puisi, kuru mums atveda pirmo. Dzeloņcūkas meiteni mēs meklējām ļoti ilgi un nevarējām atrast. Pie mums atbrauca Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāve, un viņa toreiz stāstīja, ka dzeloņcūkas Latvijā ļoti slikti pārojas, lai mēs neliekam lielas cerības, meklējot meiteni, lai mēs meklējam puisi.”

Turpinot stāstu, Evita teic: “Es nepaklausīju un neatlaidīgi dzeloņcūkas meiteni tomēr sameklēju, un pēc četriem mēnešiem mums piedzima bērni.”

Ņemot vērā, ka parkā ir daudz un dažādu dzīvnieku, jautājām, kā dzīvnieki satiek savā starpā – vai nesanāk risināt konfliktus dzīvnieku starpā? “Tāpēc jau mēs pērkam dzīvniekus maziņus, tad, kad atdalās no mammas, tad arī pieradinām pie jaunajiem apstākļiem. Tas ir process, kam lēnām ejam cauri. Ar tiem dzīvniekiem, kuri piedzimst uz vietas, ir vienkāršāk.”

Vēl Evita stāsta, ka dzīvnieku raksturs arī ļoti atkarīgs no tā, kādā audzētavā dzīvnieks audzis: “Ja dzīvnieks audzināts ar mīlestību, tad jau pieradis pie pieskārieniem un glāstiem, bet ir gadījumi, kad ir jāradina, lai dzīvniekam vispār varētu pieskarties, nedabonot spērienu.”

Īpašs stāsts esot bijis ar zebru: “Tad, kad mums viņu atveda, tas vispār bija kaut kas traģisks. Atceros, ka zebrai bija ielikts briesmīgs vārds, kāds tieši, vairs nepateikšu, bet pasē šāds vārds ir, teicu, ka nāksies iemācīties. Bet tad, kad viņu atveda – man acu priekšā pēc uzvedības bija zebra no multfilmas “Madagaskara”. Un es teicu, nē, viņš būs Mārtijs, un man ir vienalga kāds viņam ir vārds pasē,” aizraujoši, ar platu smaidu stāsta Evita.

“Tad, kad zebru atveda, roku piedurt klāt viņam nevarēja, viņš teju pa sienu leca augšā, parādot savu nostāju un raksturu, bet pamazām, pamazām atradām kopīgu valodu. Process bija ļoti lēns, līdz dzīvnieks saprata, ka viņam pāri neviens nedarīs. Tagad jau viņš ir parka mīlulis.”

Izmantojām iespēju un pajautājām arī par kamieļiem, tas ir apbrīnojami, ka tepat Latvijā ir iespēja būt kamielim tik tuvu, bez nožogojuma. “Viens kamielis ir tepat no Cēsīm, no “Rakšiem”. Kamieļu mammu iegādājāmies, kad viņa bija gaidībās, viņai ir bijis ļoti garš ceļš, līdz viņa nonāca pie mums. Vispār no Ukrainas audzētavas, bet viņa ir ceļojusi no vairākām valstīm, līdz nonāca pie mums, un trešais ir mazais “boskiks”, kurš pie mums piedzima – mūsu izaudzināts luteklis.”

Ņemot vērā, ka šis ir eksotisko dzīvnieku parks, būtiski bija arī noskaidrot, kā dzīvnieki sadzīvo ar Latvijas klimatu. Evita nosaka: “Viņi pielāgojas. Es biju satraukusies par zebru, ņemot vērā, ka šogad mums bija auksta ziema, bet viņš, ja negrib, ārā neiet, tāpat dzīvniekiem uzaug spalva jeb kažoks, kas aizsargā no aukstuma.”

Kamēr aizvien Latvijā pandēmijas ietekme ir spēcīgi jūtama, izklaides iespējas ir ierobežotas, un cilvēki meklē iespējas izklaidēties, tāpēc eksotisko dzīvnieku parka apmeklējums ir īpaši iecienīts galamērķis, cilvēku apmeklētība patiesi esot liela.

Kas būtu jāzina apmeklētājiem pirms došanās uz parku?

“Pats svarīgākais, ko es gribētu atkārtoti atgādināt, – nekaitināt dzīvniekus. Ir gadījumi, kad apmeklētājs grib izaicināt kamieli, lai viņš spļautu,” Evita stāsta, ka tādā gadījumā var saņemt ne vien aizrādījumu, bet apmeklētājs var tikt lūgts pamest parku. “Ja mēs pieļausim šādu visatļautību, tad dzīvnieks, redzot kādu žestu, kas atsaucis atmiņā kaitinātāju, var sākt spļaudīties uz visiem, dzīvnieks taču nešķiros.”

Un kā ir ar dzīvnieku barošanu? “Var paši ņemt līdzi, var arī iegādāties uz vietas. Es ļauju pašiem ņemt līdzi burkānus, kāpostus un ābolus, bet gribu vien piebilst, ka neko nevajag griezt, citi ļoti centīgi sagriež mazos gabaliņos, bet nevajag, tāpat nevajag arī mazgāt. Dzīvnieki novērtēs!”

Liepniekvalka (Peldangas) alas

Tas tik ir kaut kas! Tepat Latvijā ir fantastiska daba – Liepniekvalka krastos ir izveidojies smilšakmens atsegums, kurā avoti izskalojuši Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu. Labirints ir valsts aizsargājama dabas teritorija.