Meklējot sevi… Caur dzīves līkločiem, caur saules pielietām dienām un lietū piemirkušām kurpēm. Katram pienāk tāds brīdis, īsāks vai garāks, bet pienāk. Ziemassvētku noskaņās Rīta kafijas žurnāliste Gunta Kūla sarunājās ar sporta entuziastu, īpašo bērnu asistentu Helmutu Rasu, kura pasaule uzmirdzējusi citās nokrāsās. Viņš ir pierādījums tam, ka no tumsas ir izeja, tieši tāpat kā šajā tumšajā laikā – gaisma atnāk vienmēr.

Brīnums. Šis ir liels vārds, un brīnumus mēs piedzīvojam bieži un daudz, tikai reizēm mēs tos vienkārši neredzam. Arī Helmuta stāsts ir brīnums. Viņš pērnā gada ziemā piedzīvoja dzīves zemāko punktu, bet spēja pārdzimt kā fēnikss no pelniem, atrodot savu sirds darbu – būt par asistentu īpašajiem bērniem.

Narkotikas, alkohols…

Helmuts piedzīvojis sevis meklējumus vairāku gadu garumā, aizraujoties ar alkoholu un narkotiskajām vielām, nesakopoto domu dēļ arī savulaik pametis augstskolu. Tam visam pa vidu dzīve griezās kā liela ballīte, kā viņš pats saka, neredzot skaidrus mērķus vai vīziju par turpmāko dzīvi… “Es neslēpšu, kādreiz pārmērību bija daudz. Lai gan es gāju uz darbu, veicu ikdienas pienākumus, mans prāts nebija tīrs. Un reizēm nespēju aptvert, ka tā bija pat mēnesi no vietas. To laiku man neviens atpakaļ neiedos, es tikai dalos ar to, ko nenovēlu nevienam. Grūti salīdzināt sevi toreiz un tagad – mainījusies dzīve, vērtības, uzskati, domas.”

Jautājot, kā izskatās Helmuta pasaule tagad, viņš saka: “Mana pasaule ir krāsaina. Protams, ka arī man ir labākas dienas, kurās viss izdodas un tiešām eju dienai pretī ar neviltotu smaidu, un ir arī sliktākas dienas, bet tās es mēģinu vienkārši izdzīvot. Vienkārši pieņemu, ka ir arī tādas dienas. 

Esmu daudz ar sevi strādājis, lai sliktam garastāvoklim vai negaidītiem apstākļiem neļautu tik ļoti ietekmēt manas dienas gaitas. Esmu radis sevī mieru, kas man ir brīnums.”

Es biju tukšs

Mēdz teikt, ka narkotikas cilvēki pamēģina aiz ziņkārības vai garlaicības, tāpēc, ka draugi tās lieto vai lai aizmirstos. Iemesli ir daudz un dažādi. Kāpēc to darīja Helmuts? “Kāpēc lietoju… Es, godīgi sakot, nezinu, manī bija tukšums, es pat nezinu, ko gribēju panākt ar narkotiku palīdzību. Ja jāsāk domāt, tad tam pat iemesla nebija, tas kļuva par ballīšu veidu. Ir cilvēki, kuri realitātē velk teju pēdējo dzīvību, bet, esot “ceļojumā”, narkotiku varā vai kā citādi to nosaucot, viņi piedzīvo citu pasauli, aizmirstas. Tas, kas ar cilvēka zemapziņu notiek narkotisko vielu reibumā, ir grūti izstāstāms, šis būtu jautājums speciālistiem. Katram tas ir pavisam citādāk, bet skaidrs ir viens, tas ne pie kā laba nenoved. Sāk jukt šīs divas pasaules…” teic Helmuts.

“Jāsaka, ka zīmes jau bija pietiekami daudz, tikai es tās negribēju ieraudzīt.”

Pēdējais “ceļojums”

Pagājušā gada nogale Helmutam ir ļoti zīmīgs laiks. Dzīve vienlaikus beidzās un sākās no jauna.

Atgriežoties no darba Šveicē pagājušā gada novembrī, Helmuts nolēma Latvijā uztaisīt pēdējo “ceļojumu” ar narkotiskajām vielām. Tā to sauc tautas valodā, jo šīs vielas aizved tālu prom no realitātes.

Tas vakars bija pēdējais punkts uz “i” manam tā brīža dzīves posmam. Es piedzīvoju elli. Narkotiskas ar manu zemapziņu izstrādāja ļaunu joku. To ir ļoti grūti izstāstīt, bet viss piedzīvotais man lika saprast, ka es slīkstu.

Paskaidrojot varu teikt, ka pastāv transcendents stāvokļi, kuros cilvēks var nonākt, gan lietojot narkotikas, gan pie speciālistiem, kuri pēta transcendentu apziņas stāvokļus, gan meditācijā, gan ejot dažādas prakses utml.”

Es šajā “ceļojumā” piedzīvoju visļaunāko, ko cilvēks var piedzīvot, taču tas viss notika manā prātā. Es jutos tik slikti, ka to nav iespējams izstāstīt. Es apzinos, ka biju viszemākajā savas dzīves punktā. Es nesapratu, kas es esmu, ko es gribu, un ko vispār es šeit daru.

Es vienā dienā sapratu, ka esmu pilnīgi tukšs. Bet tomēr manī bija palikusi vēl maza vēlme sākt sevi pildīt no jauna.

Lai izprastu savu zemapziņu, meklētu atbildes, izprastu sevi, atrastu vietu šai pasaulē, Helmutu uzrunāja alternatīvās transformācijas terapeites darba lauks, kas ir transformācijas programma ilgtermiņa darbs cilvēkam pašam ar sevi dziļumā. “Kad pieņēmumu lēmumu tiešām strādāt ar sevi, pamazām viss sāka mainīties. Esmu guvis daudz jaunas atklāsmes par sevi, esmu atradis vietu šai pasaulē.

Lasiet arī: Transformācijas koučs: Prāts ir dzīves noteicējs

Aiz tetovētajām, lielajām Helmuta rokām, vīrišķīgās ārienes ir joprojām mazais Helmis, kurš savā ziņā atgriezies bērnībā, vērojot saullēktus un saulrietus, to, kā sniegpārsliņas griežas skaistā dejā, kā saules stari spraucas laukā aiz koku zariem – tā ir tā pasaule, kādu viņš redz šobrīd.

Helmuts – īpašo bērnu asistents

Viņš ir ne tikai kaislīgs sporta fans, kura enerģijas lādiņš ir basketbola klubs “Saldus”, viņš pats aktīvi sporto, ziemā peld, bet svarīgi ir tas, ka Helmuts atradis savu aicinājumu – viņš ir īpašo bērnu asistents. 

“Tas notika pavisam nejauši. Sociālajos tīklos redzēju aicinājumu palīdzēt bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem izbaudīt ziemas priekus. Toreiz es nodomāju: kāpēc ne?! Šī diena man nesa pozitīvas emocijas, arī citi brīvprātīgie no palīdzēsim.lv bija ļoti atsaucīgi. Mani uzaicināja vēlāk uz nometni. Šajā nometnē es redzēju tikai mīlestību, ne reizi nebija dzirdams, ka kāds tiek žēlots. Es redzēju, ka cilvēki dzīvo un prot priecāties par tādu dzīvi, kāda ir dota, un es šajā visā tikai palīdzu, un es sapratu, ka to varu.”

“Es neslēpšu, ka esmu emocionāls cilvēks. Bet to es sapratu tikai nesen sarunā ar psiholoģi. Lasot par to, kā palīdzēt jūtīgākiem bērniem, es sapratu, ka tāds esmu arī es. Lai gan esmu pieaudzis, manī vēl sēž mazais, jūtīgais bērns. Iespējams, tāpēc mēs varam tik labi saprasties,” atklāts ir Helmuts.

Kā Ričiņu nesu kalnā

“Man ir gandarījums, reizēm arī asaras, bet tās ir prieka asaras, kad varu palīdzēt piepildīt mazu sapni, redzēt to neizmērojamo bērnu prieku. Helmuts dalās kādā īpašā atmiņā: “Kad nesu kalnā Ričiņu… Es nespēju aprakstīt to sajūtu, ka viņa kājas sitās pret manējām, man bija sajūta, ka viņš pats ietu kalnā, viņš visu šo ceļu smējās. Šādos brīžos esmu svētlaimē.”

Helmutam bieži jautā, vai viņu, skatoties uz bērniem, nepārņem žēlums. “Nē, bērns uz šo pasauli ir atnācis tāds, kāds viņš ir. Šie bērni izbauda dzīvi vairāk, nekā to dara pieaugušie. Es to redzu. Bērni ir tik tīri, un darbošanās ar viņiem dara mani laimīgu.”

Helmuts pastāsta arī to, ka ar bērniem atradis kopīgu valodu, bērni viņu ciena. Lai gan pašam bērnu vēl nav, viņš ļoti nākotnē tos vēlētos. “Vēl gaidu īsto sievieti; kā liktenis lems, tā būs.”

Sociālā uzņēmuma “Brāļi un māsas” vadītāja Kristīne Lepnāne pastāsta, ka jēdziens “asistents” nespēj atspoguļot šo cilvēku veikumu – tas ir daudz vairāk. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ asistentu skaits ir tik ierobežots. Ņemot vērā, ka atalgojums nav liels, daļai asistentu tas ir aicinājums, ko viņi savieno vēl ar kādu darbu.

Helmuts pēc asistenta darba skolā “iekāpj citās kurpēs” un dienas atlikušo darbu turpina kā velokurjers. Viņš arī pastāsta, ka reizēm ir dienas, kad kāds bērniņš ir jāpieskata arī pēc skolas, tāpat vismaz reizi mēnesī ir meistarklases vecākiem, un tā laikā brīvprātīgie īpašos bērniņus pieskata. “Jā, dienas ir raibas, bet es cenšos neko garām nelaist. Man tiešām patīk asistenta darbs.”

Asistents būtībā ir cilvēks – orķestris, kurš sevī apvieno daudzas un dažādas profesijas. Brīžiem asistents pilda medicīnas māsas pienākumus, jau nākamajā brīdī – skolotāja palīga, aukles, psihologa (īpaši kritiskos saasinājuma mirkļos, lai bērns rastu mieru un netraucētu pārējiem grupas dalībniekiem) u.tml. Tam nepieciešamas dažādas, plašas un profesionālas zināšanas. Lai cik izcils būtu pedagogs, bez asistenta bieži vien nav iespējams tikt galā,” par asistenta darba specifiku pastāsta K. Lepnāne.

Jā, lai gan asistenta darbs nav labi apmaksāts, Helmuts to dara sirds aicinājuma dēļ. Jautājot, kā mainījusies viņa vērtību sistēma, viņš atbild, ka arī attiecības ar naudu ir mainījušās. “Protams, ka nauda ir nepieciešama, taču šobrīd tai mainījusies nozīme manā dzīvē. Ja kādreiz nauda man bija nepieciešama, lai iegādātos lietas, drēbes, tad tagad es tiecos uz finansiālu neatkarību, lai brīvajos brīžos darītu to, kas man patiešām patīk, piemēram, strādājot par asistentu.”

Kas ir tavas vērtības?

Arī pagājušajā ziemā, viena no pirmajām lietām, ko izdarīju, es izšķiroju skapi un domāju: “Vecīt, ko tu vispār esi pircis?” Es toreiz sapakoju visas liekās drēbes un nodevu tiem, kuriem tās patiesi bija nepieciešamas. Un to daru arī joprojām. Patiesībā mums cilvēkiem neko daudz jau nemaz nevajag.”

Domājot par Ziemassvētku dāvanām, cik daudz iztērēts, cik daudz vēl tērēsim, Helmuts dalās ar gūto atziņu, kas, iespējams, kādam liks aizdomāties… “Naudai patiesi ir otršķirīga loma. Par naudu mēs nekad nevarēsim nopirkt laiku, ko otram veltīt vai patiesus smaidus, ko saņemt. Es tiešām aicinu dalīties stāstos ne tikai vienam ar otru, bet arī sociālajā vidē, jo tas liek citiem ieraudzīt, sadzirdēt – un tas pasauli dara gaišāku, kādam šie stāsti var palīdzēt nonākt pie kādas atziņas vai novērtēt to, kas mums jau ir.”

Labestība – vienīgais ietērps, kas nekad nenonēsājas. /Toro/

Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Šajā laikā skats uz pasauli šķiet gaišāks, tā tas notiek nemainīgi – gadu no gada. Ir tik jauki apstāties kaut uz mirkli un saskatīt, cik ļoti šajā laikā cilvēki novērtē gaismu tumsā. Lai arī aiz loga ātri paliek tumšs, gaišāku pasauli padarām mēs paši, vai ne? 

Nobeigumā jautājām Helmutam, kur, viņaprāt, rodas labestība. “Es teikšu īsi – sirsniņā. Protams, ka tas rodas arī no vides, kurā audz, no cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Radīt labestību ir liels kopdarbs, jo, manuprāt, viens cilvēks nevar visu, tāpēc mazajiem, labajiem darbiem ir liela nozīme – kaut vai pacelt zemē nomestu papīru. Tas varbūt skan klišejiski, bet tā nu tas ir. Mums katram ir sirds, kas pukst, tāpēc es zinu, ceru un ticu, ka labais tikai vairosies.”

Sirsnīgus Ziemassvētkus vēl Helmuts un Rīta kafija komanda.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube