Foto no privātā arhīva
Māra Ruva ir vājdzirdīga kopš zīdaiņa vecuma, taču apveltīta ar īpašām spējām – citu teikto viņa māk nolasīt no lūpām, turklāt arī pati labi runā un ikdienā iztiek bez zīmju valodas. Mārai dzīvē prieku sniedz ne vien sapņu darbs Nacionālajā bibliotēkā, bet arī mīlošs vīrs Andris un dēls Kaspars.
Aizdomas attiecībā uz Māras dzirdi viņas mātei Dzintrai radušās neilgi pēc meitiņas piedzimšanas. Mamma mazulīti saukusi vārdā, stāvot aiz muguras, bet Māra nav reaģējusi. „Mani toreiz izmeklēja LORs, kurš pārbaudīja degunu un kaklu, nevis ausis! Viss bija kārtībā. Gada vecumā izslimoju angīnu, saņēmu penicilīna un streptomicīna potes, par ko tobrīd vēl nezināja, ka tās ir kaitīgas dzirdei. Gada un astoņu mēnešu vecumā nokļuvu Bērnu slimnīcā, kur pirmo reizi pārbaudīja arī ausis un konstatēja ieilgušu vidusauss iekaisumu,” stāsta Māra, piebilstot, ka viņai diagnosticēta „abpusēja sensoneirāla vājdzirdība”, kas ir traucējums iekšējā ausī vai nervu ceļos no iekšējās auss uz smadzenēm, un ko nevar izārstēt.
Pagājuši divi mēneši, kopš Mārai konstatēta vājdzirdība. Tētim jāpierod. Foto no privātā arhīva
Bērnu slimnīcā sākās intensīva ārstēšana, kas turpinājās vairākus gadus. „Biežas saaukstēšanās, angīnas, iesnas mani vajāja ilgi, un katrā no tādām reizēm mana dzirde pasliktinājās,” atklāj Māra, piemetinot, ka, mācoties pirmajās klasītēs, arī ārstējusies sanatorijās Anapā un Eipatorijā, saņemot gan dūņu procedūras un fizioterapiju, gan ārstnieciskas vingrošanas un skābekļa kokteiļus.
Simts treniņi dienā
Divarpus gadu vecumā viņa nokļuva 5.bērnu poliklīnikā pie logopēdes Janīnas Cinovskas, kura trīs reizes nedēļā individuālās nodarbībās mazo meiteni mācīja runāt un lasīt vārdus no lūpām. „Nezinu, kāpēc daktere izlēma, ka iespējams man iemācīt runāt, jo ar tādām dzirdes paliekām tiku uzskatīta par kurlmēmu,” teic Māra. Pirmos vārdus logopēde Mārai mācīja, ar lūpām pūšot plaukstā savirpinātu vates piciņu un tādējādi radot skaņas „pu-pu”, „pa-pa”.
Daktere strādāja arī ar meitenes vecākiem, stāstot, kā jārunā ar bērnu, un katra apmeklējuma reizē apgūstot pa vienam balsienam, kam ar laiku sekoja arī vārdi un teikumi. „Pēc tam mājās simts reizes dienā mamma man mācīja katru balsienu. Šis skaitlis nav pārspīlēts, kaut gan savulaik mammas rakstītajā vēstulē par manu gadījumu „Padomju Jaunatnes” redakcijā, neticēdami šim ciparam, to izlaboja uz „divām trīs reizēm dienā”. Pēc tam, kad logopēdes darba kabinets tika pārcelts no centra uz Maskavas priekšpilsētu, nodarbības ieilga līdz pat vienpadsmitiem vakarā, un Māra, mājās braucot, trolejbusā jau gulēja. Viņa apmeklēja bērnudārzu Mežaparkā, savukārt vecāki strādāja atbildīgos amatos astoņas līdz desmit stundas dienā, mamma – Lauksaimniecības ministrijā, bet tētis Vilnis – par izmeklētāju.
Vecāki meitu veduši arī pie Maskavas un Sanktpēterburgas speciālistiem, kuri ieteikuši toreizējā Padomju Savienībā slavenu profesoru dzirdes jautājumos Ernestu Gaudiņu Rīgā. Ārsti, visi kā viens, uzskatīja, ka Mārai jātrenē atlikusī dzirde, tāpēc, lai to vēl vairāk nepasliktinātu, neļāva izmantot dzirdes aparātu.
Dakteri arī pierunāja meitenes vecākus iegādāties televizoru, kas palīdzētu mācīties lasīt vārdus no svešu cilvēku lūpām. Piecu gadu vecumā Māra jau lasīja, bet vēl pēc gada rakstīja pirmās vēstules no slimnīcas.
„Kad sāku iet skolā, tētis man uzdāvināja ļoti, ļoti skaļu modinātājpulksteni. Tas stāvēja uz galda līdzās gultas galvgalim un būtībā kalpoja par manas dzirdes līmeņa rādītāju. Kad modinātājzvanu nedzirdēju, ārstējām dzirdi. Tas bija bieži. Ap 30 gadu vecumu modinātājpulkstenis man vairs nespēja kalpot, jo to bez dzirdes aparāta vairs nedzirdēju. Tagad man nepieciešams pulkstenis ar vibrozvanu,” atklāj raksta varone.
No lūpām nolasītas zinības
Māra mācījās Rīgas specializētajā pagarinātās dienas skolā bērniem ar valodas traucējumiem. „Atceros, cik grūti bija iemācīties pareizi izrunāt skaņas „r”, „dz” un „c”! Turklāt – kaut mūziku nedzirdēju – dejoju skolas tautisko deju grupā. Vēl šobrīd jūtos pārsteigta, kā man tas izdevās. Mana pirmā skolotāja Aija Sēja bija stingra, atlaides nedeva,” teic Māra, piemetinot, ka, iespējams, tieši tobrīd arī apjauta savu veiksmi – spēju staigāt, darboties ar rokām, runāt un redzēt. Ceturtajā klasē viņa atsevišķās stundās sāka lietot kabatas dzirdes aparātiņu.
No 5.līdz 11.klasei Māra mācījusies parastā Rīgas vidusskolā, 7.klasē saņemot pirmo aizauss dzirdes aparātu. Savulaik Māras vecākiem pārmests par pieņemto lēmumu meitu sūtīt mācīties uz parasto skolu, nevis, piemēram, Valmieras internātskolu vājdzirdīgiem bērniem. Lai arī vēlāk, smagākajā dzīves posmā, Māra klusībā domās, ka taisnība vien bija pārmetējiem, viņa, pateicoties vecāku milzīgajām pūlēm, atšķirībā no nesagatavotajiem bērniem Valmieras skolā, jau mācēja runāt, lasīt un saprast apkārtējos.
„Izrādījās, ka esmu izteikti humanitārs cilvēks, grūti gāja ar algebru, eksaktajiem mācību priekšmetiem. Kad 11.klasē ar Dievu uz pusēm nokārtoju algebras eksāmenu, visas matemātikas burtnīcas un grāmatas izmetu konteinerā. Likteņa ironija – tieši ar cipariem tagad strādāju,” smaida Māra.
Vidusskolai sekoja studijas toreizējās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē bibliotēkzinību specialitātē. „Man patika literatūra, izlēmu, ka man derētu darbs bibliotēkā. Orientējos uz bibliogrāfa darbu, kas neprasa kontaktu ar lasītājiem. Jau tobrīd zināju, ka vēlos strādāt Nacionālajā bibliotēkā,” saka Māra, neslēpjot, ka studēt nav bijis viegli. Tā kā pasniedzēju teiktā nolasīšanu no lūpām un tā pierakstīšanu praktiski nevarēja apvienot, daudz palīdzēja kursa biedrenes. Ļoti daudz pūļu prasīja lasīšana no lūpām līdz pat astoņām stundām dienā, turklāt bija pasniedzēji, kuru teikto nevarēja nolasīt. „Līdzskaņus nesaklausu. Bieži vārdu „uzminu” vai nu tāpat, vai kontekstā. Kad piemin „jūliju” vai „jūniju”, jāpārprasa, par kuru mēnesi tiek runāts. Problemātiski ir saprast tādu runu, kurā daudz nedzirdētu svešvārdu un nezināmu personvārdu, vietvārdu. Grūti izsekot teiktajam, ja runa ir ļoti kompakta un piesātināta ar konkrētu informāciju, kuru nedrīkst pārprast, piemēram, datormācības kursos. Labi saprotu cilvēku, kad viņš pats runā, bet, līdzko viņš lasa tekstu, tā ausīm „vāks virsū” un vārdi plūst nesaprasti. Problēmas sagādā lielas, plašas telpas,” tā par dzirdes īpatnībām Latvijas Nedzirdīgo savienības izdotajam laikrakstam „Kopsolī” savulaik rakstījusi Māra.
Kopā ar vecākiem, 1987.gadā absolvējot augstskolu. Foto no privātā arhīva
Viņa mācījusies arī zīmju valodu, kas ir obligāta prasība Latvijas Nedzirdīgo savienības biedriem. „Tomēr esmu izvēlējusies dzirdīgo vidi, tajā dzīvoju, strādāju, draudzējos, iespēju robežās komunicēju. Draugus nedzirdīgo vidē neesmu ieguvusi, jo mums ir ļoti atšķirīga dzīves pieredze un vairāk vai mazāk atšķirīgas intereses, vajadzības,” viņa atzīst.
17 gadus pēc studiju beigām Māra izmantoja iespēju, ko piedāvāja Latvijas Universitāte sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku – septiņos mēnešos papildināt un pilnveidot padomju laikā iegūto bibliotekāro izglītību. „Gribējās šo programmu apgūt un vienlaicīgi šaubījos, vai spēšu atkal izsekot visam, ko stāstīs pasniedzēji. Iedrošināja vīrs Andris, un viņš arī bija tas, kurš faktiski pēdējā brīdī piezvanīja mācību programmas vadītājai un sarunāja, ka mani iekļauj mācību grupā,” teic Māra. „Tā viņš pa telefonu manā vārdā kārto daudzas lietas – runā ar banku, komunālo pakalpojumu sniedzējiem un tamlīdzīgi. Ar poliklīniku, slimnīcu reģistratūrām un ģimenes ārstu pa telefonu joprojām lūdzu runāt mammu. Ar īsziņām un e-pastu līdz šim esmu sazinājusies tikai ar divām dakterītēm.”
Tikai izejot „lielajā dzīvē”, Māra apjauta, kādas sekas uz viņu atstājusi skolotāju nepareizā pieeja vidusskolā. Tā kā viņa reti kad tika izsaukta klases priekšā atbildēt uzdoto un atzīmes pamatā veidoja rakstiskie mājasdarbi, Mārai neizveidojās prasme uzstāties publikas priekšā, kam līdzi māca arī zems pašvērtējums un nepārliecinātība par sevi. Viņa arī šobrīd sevi vairāk izjūt kā intravertu vērotāju no malas, saistot to ar skolas gados gūto ne visai augsto pašvērtējumu un neticību, ka viņas līdzdalība varētu kaut ko ietekmēt. „Atceros, vidusskolā iesaistījos dekoratīvo sveču liešanas pulciņā, bet sveču liešana un dekorēšana man labāk padevās mājās, jo patika darboties vienatnē. Pulciņā man neveicās, parafīna ziedlapiņas sanāca greizas, lūza, nelipa klāt, tāpēc sveces dekorēju mājās un pēc tam rādīju meistarei,” atminas Māra.
„Šo negatīvo īpašību apzināšanos ar gadiem esmu transformējusi lielā iecietībā pati pret sevi un dzīves piespēlētām situācijām. Ja agrāk ļoti pārdzīvoju, ka kaut ko nesaprotu un nespēju kontrolēt situāciju, tad tagad sevi pieņemu tādu, kāda esmu. Jāpriecājas par to, kas man dots. Galu galā, tā nav mana problēma, ja kādam ir aizspriedumi vai nevēlēšanās risināt komunikācijas grūtības ar vājdzirdīgu cilvēku,” atzīstas Māra.
Mūža darbs
Tā kā uz Nacionālo bibliotēku Māra „prasījusies” jau no 1.kursa, padomju gados pastāvošā jauno speciālistu valsts sadales komisija viņu arī turp nosūtīja, piedāvājot strādāt Komplektēšanas nodaļā Anglikāņu ielā, Vecrīgā. „Tā nebija bibliogrāfija, ko biju vēlējusies, bet gan darbs ar matemātiku, ko tik ļoti negribēju! Taču nākamās kolēģes izskatījās ļoti jaukas, arī darba telpa bija liela, gaiša, ar skatu uz Daugavu! Tā šis darbs kļuva par manējo līdz pat šodienai, mainījies vien nodaļas nosaukums, jaunās grāmatas ar svītrkodiem tagad ievada elektroniskā kataloga sistēmā un esam pārcēlušies otrpus Daugavai uz Gaismas pili,” stāsta Māra, piebilstot, ka viņas darbs nav saistīts ar jauno grāmatu komplektēšanu, kur amata pienākumos ietilpst kontaktēšanās ar grāmatu piegādātājiem. „Kolēģi pieņēma, ka sarunāties ar svešiem cilvēkiem pa telefonu man neizdodas. Laika gaitā par savu vājdzirdību informēju katru kolēģi, ar kuru bija darīšana. Kad parādījās datori un e-pasti, sazināšanās darbā kļuva ļoti ērta,” norāda Māra.
Turklāt aptuveni desmit gadus viņa ieņēmusi Krājumu uzskaites nodaļas vadītājas amatu. „Kad man piedāvāja šo amatu, uzreiz nepiekritu, uzskatot, ka ir aplami vājdzirdīgam cilvēkam uzticēt nodaļas vadīšanu.
Tomēr kolēģi bija citās domās, viņu atbalsts man ir ļoti, ļoti palīdzējis. Novērtēju toreizējās departamenta vadītājas uzmanību, kad nodaļu vadītāju sanāksmēs pie apaļā galda viņa vienmēr painteresējās, vai man ir ērti visus saprast,” teic Māra.
Runājot ar vājdzirdīgu cilvēku, viņa aicina vispirms piesaistīt uzmanību un tikai tad sākt runāt par tēmu. „Jā, es labāk uztveru otru, ja viņš drusku skaļāk runā, taču „aizveros”, ja cilvēks pārlieku paceļ balsi un vēl to visu papildina ar žestikulēšanu. Man svarīga ir runātāja skaidra dikcija, saruna ar seju pret seju, nolasīšana no lūpām,” skaidro Māra, atzīstot, ka joprojām, neskatoties uz dzirdes aparāta pieejamību, citu teikto turpina nolasīt no lūpām. Pēc viņas sacītā, dzirdes aparāts reizēm vairāk traucē nekā palīdz, jo uztver ne vien citu cilvēku teikto, bet arī citas skaņas, radot nepārtrauktus trokšņus, kam dzirdīgs cilvēks ikdienā pat nepievērš uzmanību.
„Lietojot dzirdes aparātu, pasliktinājās mana atlikusī dzirde, ko izdevās saglābt bērnībā. Turklāt pēc 16 gadu vecuma vairs nesaņēmu regulāras procedūras ausīm – arī tas bija viens no dzirdes pavājināšanās iemesliem,” uzsver Māra.
Liktenīgais klupiens
Māra ar vīru Andri iepazinās drīz pēc tam, kad sāka strādāt bibliotēkā, Anglikāņu ielā. „Tas bija mans „skaistais” paklupiens uz bibliotēkas ēkas augstajiem pakāpieniem! Jauns puisis gāja garām un palīdzēja piecelties.
Viņš tikai pajautāja, vai šeit strādāju. Jā, un viss. Tas bija no rīta. Vakarpusē, darbu beidzot, puisis mani turpat sagaidīja ar skaistu dāliju pušķi. Joprojām katru gadu šajā datumā saņemu dālijas,” smaida Māra.
Pirmīt bijušas iepazīšanās un iepazīstināšanas ar puišiem, taču ne visi pieņēma viņas vājdzirdību. „Sākumā kavalieriem neko neteicu par dzirdes problēmām, vēlāk jau uzreiz stāstīju, kā ir. Arī Andrim teicu uzreiz. Nenobijās!” tā Māra. Viņa atklāj, ka nolasīt teikto no vīriešu lūpām ir grūtāk, jo nereti traucē ūsas, bārda, arī lūpu kustības stiprā dzimuma pārstāvjiem nemēdz būt tik izteiktas. Arī ar Andri sākumā nav bijis viegli komunicēt, un lielākoties saziņa notikusi rakstiskā veidā. „Ar laiku parādījās daži tikai mums abiem saprotami žesti, kas apzīmēja kādu darbību, vietu. Šos žestus izmantojam ļaužu pilnās vietās, kur nav ērta skaļa runāšana. Drīz jau „piešāvos” pie Andra runasveida, izteikti vīrišķīgās balss. Arī viņš mācījās pieņemt vājdzirdīga cilvēka īpatnības – savādāku izrunu, ciešo acu skatienu uz savām lūpām, vēlmi noņemt dzirdes aparātu un pabūt klusumā, nespēju sarunāties tumsā, jo nevar redzēt lūpu kustības, vai kafejnīcā, kur ir pārāk daudz trokšņu,” uzsver Māra.
„Kad precējāmies, teicu – ja būs grūti, nevajag turēties pie manis pienākuma pēc, jo biju lasījusi, ka dzirdīgu un nedzirdīgu cilvēku kopdzīve parasti nav ilga. Protams, laulībā neesam iztikuši bez krīzēm. Galvenais, kas man pašai bija jāsaprot – vīrs nav mana mamma ar bezgalīgu pacietību,” atzīstas Māra. „No attiecībām nav jābaidās. Kad pienāk laiks, katra dzīvē parādās kāds īpašs cilvēks, un abi viens otru māca. Es ticu, ka Debesīs kārto cilvēku likteņus. Kas zina, varbūt Andrim ir iekritusi kārts būt par manu sargu un mācīties pacietību, bet mans uzdevums ir mācīties dzirdēt ar sirdi.”
Ar vīru Alpos. Foto no privātā arhīva
Abu dēls Kaspars, kurš šobrīd strādā par vecāko programmētāju finanšu jomā, savulaik regulāri ģimenei organizējis mājas kino vakarus, speciāli mammai piemeklējot subtitrus filmām. Māra, tāpat kā bērnībā un pusaudzes gados, joprojām daudz lasa, prieku sniedz pastaigas gar jūru, pa priežu mežu, fotografēšana. Pāra kopīgā kaislība ir ceļojumi – apceļoti gan Latvijas pilskalni un muižas, gan Eiropa.
Atbilžu meklējumi noslēgušies
Māra neslēpj, ka pārpratumu bijis un ir diezgan daudz, atceroties arī kādu gadījumu, kas labi raksturo situāciju kritiskos brīžos: „Toreiz bērns bija vēl maziņš, vīrs strādāja arī naktsmaiņās. Un tā kādu nakti, kad viņš bija darbā, bet es gulēju, kā parasti uz nakti noņēmusi dzirdes aparātu, applūda mūsu dzīvoklis. Pēc pusnakts pamodos, gāju uz virtuvi un sajutu, ka kājas slapjas. No augšējā stāva vannas istabā un gaitenī lija ūdens, ko metos savākt ar lupatu, kad pēc brīža ārdurvis nobijies atslēdza mans tētis, aiz kura stāvēja mana apakšējā stāva kaimiņiene. Viņa ilgāku laiku zvanījusi pie durvīm, bet vēlāk skrējusi pie maniem vecākiem, kuri dzīvoja pāris kvartālus tālāk. Tētis pa telefonu mani arī nevarēja sazvanīt, bet bērns cieši gulēja….”
Ar stereotipiem attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Māra gan nav saskārusies, drīzāk sajutusi apkārtējo pārsteigumu par savu plašo vārdu krājumu un pozitīvismu. „Aicinu arī citus vājdzirdīgo un nedzirdīgo bērnu vecākus – lieciet savām atvasēm daudz lasīt, lai viņu vārdu krājums būtu bagātīgs! Lieciet rakstīt, lai bērns spētu izteikt un konkretizēt savas domas, veidot sakarīgu stāstījumu!”
Mārai ir prieks par 2014.gada rudenī nodibināto sabiedriskā labuma organizāciju, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju „Sadzirdi.lv”, kuras rīkotajos pasākumos satikti arī tie, kuri mācījušies tajā pašā logopēdiskajā skolā, kur savulaik Māra. „Ir daudz vecāku ar vājdzirdīgiem bērniņiem, par asociāciju interesi izrāda arī jaunieši. Mums, pieaugušajiem, trūkst sava dzirdes centra atlikušās dzirdes uzturēšanai, rehabilitācijai, maksimāli kvalitatīvu un daudzveidīgu dzirdes tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumam. Šoreiz man ir ticība, ka šī organizācija attīstīsies un spēs pārstāvēt tieši vājdzirdīgu cilvēku intereses,” cerīgi saka Māra.
Viņa neslēpj: „Esmu uzdevusi sev jautājumu, kāpēc ar mani tā noticis? Ko esmu tādu nodarījusi, ka nevaru normāli sarunāties ar cilvēkiem, ar vīru, dēlu, nevaru uztvert pilnīgu runāto informāciju, nevaru dzirdēt varžu kurkstēšanu, saklausīt tekošu ūdens krānu vannas istabā, varu dzirdēt mūziku, bet nesaprotu dziesmu vārdus… Šķiet, atbilžu meklējumi noslēgušies, tāpēc, ka es par to vairs īpaši nedomāju. Jo nav iespējams ietekmēt to, ko nevari mainīt.”
Pēc Māras domām, šis ir arī viņas mammas stiprais stāsts, kura meitas labā atteicās no sabiedriski aktīvas dzīves un ļoti daudz laika veltīja tam, lai Māra spētu nākotnē pati veidot savu dzīvi.
„Mamma runājusi ar pagalma bērniem, aicinot mani pieņemt savā pulkā, pirmo reizi ejot iepirkties, mani iepazīstināja ar vietējā veikaliņa pārdevējām, bet pirms pāriešanas uz „parasto” skolu skolotājiem skaidrojusi manas dzirdes īpatnības,” par mammas nenovērtējamo lomu savā dzīvē stāsta Māra. Lai arī cik ļoti grūti Mārai brīžiem neklājās gan mācībās, gan studijās, itin bieži vēloties visam atmest ar roku un padoties, viņa ir pārliecināta, ka vecāki rīkojušies tā, kā uzskatījuši par pareizāku. „Ja viss būtu citādi un es, piemēram, mācītos Valmieras internātskolā vājdzirdīgajiem bērniem, nezinu, vai būtu ieguvusi augstāko izglītību, strādājusi pašreizējo darbu un satikusi Andri,” piebilst Māra.
Lasiet arī: Rīta kafija sarunājas | Līga Ķikute – ar skatu uz dzīvi pa atslēgas caurumu
