VIDEO | Bokseris Zutis: Arī gangsteri iet pie terapeita

Kristaps Zutis. Foto: Ekrānšāviņš

Nebaidoties ne no kā, bokseris Kristaps Zutis dara un saka, ko grib, tomēr vien retais zina, ka viņam ir arī cita šķautne – arī Kristapa dzīvē ir bailes, sāpes un pārdzīvojumi. Un, jā, arī stiprie raud, atzīst bokseris.

Kristaps ikdienā saskaras ar gūzmu negatīvu komentāru, tomēr vīrietis atzīst, ka sabiedrības attieksme un komentāri viņu vispār neuztrauc. Par lūzuma punktu viņa dzīvē kļuva sabiedrībai mazāk zināmā Kristapa dzīves puse – personīgās traģēdijas un smagi iekšējie pārdzīvojumi.

Tomēr Kristapam bija nepieciešams laiks, lai vērstos pēc palīdzības. “Jutos kā ievainots, stūrī iedzīts dzīvnieks, kam jācīnās. Kad tu slīksti, tu nekontrolē sevi, un iestājas panika – tāds es biju visu laiku,” stāsta bokseris un atzīst, ka mentālās veselības un nerisināto iekšējo problēmu dēļ pasliktinājās arī viņa attiecības ar apkārtējiem. “Biju sabojājis attiecības ar gandrīz visiem. Man bija palikuši tikai pāris tuvākie draugi. Kad tu nevari atrast zaru, pie kā pieķerties, lai nenoslīktu savā vājprātā, tu nevienam neesi vajadzīgs,” atklāj Kristaps.

Neskatoties uz sākotnēju nespēju lūgt palīdzību kādam no malas, Kristaps tomēr saņēmās to izdarīt: “Sāku skatīties seriālu “Soprano” un sapratu, ka arī gangsteri iet pie terapeita, jā – tas mani mentāli sagatavoja. Pieņemt lēmumu par vizīti pie terapeita bija ļoti grūti, taču es saņēmos un sāku to darīt. Par sevi varu teikt “stiprs kā klints”, taču, lai šī klints nesabruktu, man vajadzēja atbalstu.” Tāpat bokseris atzīst, ka sākt darbu ar terapeitu nav viegli: “Jā, es, Kristaps Zutis, pirmos seansus raudāju. Raudāju un puņķojos, bet tad sāka palikt vieglāk. Pēc cītīga darba ar terapeiti atgriezos pie hobijiem un pievērsos darbam.”

Par saviem pārdzīvojumiem un sāpēm Kristaps apzināti nerunā ar apkārtējiem – arī pašiem tuvākajiem: “Man vienkārši negribas. Man neinteresē citu cilvēku dzīves, un man gribētos, lai citiem neinteresē mana dzīve tādā pašā aspektā.”

Viņš uzskata, ka, ja savas dzīves izvēles izdara bez apkārtējo palīdzības, tad arī savas izjūtas nebūtu jāuzkrauj kādam citam – turklāt visiem pietiek savu problēmu.

Domājot par laimi, Kristaps teic, ka pašlaik ir ceļā uz to: “Es neteiktu, ka esmu pilnībā vesels, un, lai runātu par laimi, man ir ļoti daudz jāstrādā. Laimīgs cilvēks ir tas, kurš kaut ko dara, un es cenšos izglītot sevi un piepildīt savas dienas ar darbiem.” Nepadoties Kristapam palīdz arī mazie prieki un uzvaras, kā arī abi suņi, kas palīdzēja rast motivāciju nepadoties arī vissmagākajā laikā. Šobrīd Kristaps turpina terapiju un pēc terapeites ieteikuma ir nospraudis mērķi – vēlas nopelnīt pietiekami, lai varētu uzbūvēt māju ar vīna pagrabu un pagalmu abiem suņiem. Kristaps apzinās, ka terapija nepalīdzēs aizmirst smagos brīžus un sāpīgos notikumus, taču tā var palīdzēt iemācīties sadzīvot ar tiem.