Foto no personīgā arhīva

Latvijā sāk ierasties pirmie kara bēgļi no Ukrainas. Kamēr kāds vēl domā, vai aizpildīt anketu, vēstot gatavību uzņem Ukrainas pilsoņus savās mājās, Rīta kafijas žurnāliste Gunta Kūla sazinājās ar šova “Lauku sētas” dalībnieci un saimniecības “Zēģelnieki” īpašnieci Anitu Konteni, kura dalījās pārdomās par savu nešaubīgo lēmumu – atvērt mājas durvis un sirdi Ukrainas cilvēkiem.

Kopš 24.februāra rīta, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēstīja, ka Krievija ir sākusi “militāru operāciju” Ukrainā, Anitai uzreiz bijusi pilnīgi skaidra nostāja, ka nepieciešamības gadījumā viņa pie sevis saimniecībā uzņems Ukrainas iedzīvotājus, palīdzēs, kā vien var.

Anita ir sieviete ar plašu sirdi, kura uzaudzinājusi, savās mājās un sirdī ielaidusi ne vienu vien svešu bērnu – gan audžubērnus, gan bāreņus. “Mans prāts citādi nemaz nedomā. Un nostāja man bija pilnīgi skaidra – darīšu, ko varēšu.”

Anitu mēs iepazinām televīzijas raidījumā “Lauku sēta”. Viņai pieder plaša saimniecība Saldus novada Ezerē, un Anita to apsaimnieko viena. “Es nedomājot pieteicos, ka arī es savā lauku saimniecībā varu uzņemt cilvēkus uz laiku, līdz viņi nostāsies uz kājām.” Šobrīd gan viņa jaunos mājiniekus tikai gaida, bet cilvēki var ierasties kuru katru brīdi. Anita telefonu tur blakus, ja nu saņems zvanu, ka kāds ir ieradies.

“Esmu salikusi segas, guļammaisus, sagatavojusi silto ziemas apģērbu katram gadījumam. Tiek sildītas telpas, lai ir silts. Esmu sagatavojusi arī produktus, lai varu atbraukušos pabarot.

Es vakar biju iepirkties uz Mažeiķiem (Lietuvā), lai sagatavotos uzņemšanai, jo paies ilgs laiks, līdz cilvēki nonāks līdz šejienei,” tā Anita.

Es neesmu miljonāre, esmu vienkārša lauku sieva, bet es daru, ko varu, lai arī pensija ir tik, cik ir. Dzīvoju kā jau visi, bet, redzot notiekošo, nespēju saprast, kā var citādi domāt, redzot tās šausmas, kas jāpiedzīvo cilvēkiem. Ja varu palīdzēt šādā veidā, es to darīšu. Arī mani draugi ir pieteikušies.

“Pie manis ir vienkāršs strādnieku hostelis, man nav viesnīcas, taču šeit ir mājīgi, un būs gan siltas segas, gan silts ēdiens, gan siltas telpas. Taču pie manis ir arī svaigs gaiss un miers, kas šiem cilvēkiem šobrīd ir vajadzīgs,” stāsta saimniece.

Vienlaikus viņa teic: “Es uzņemšu cilvēkus kā savus ģimenes locekļus. Viņi būs tieši tādi paši ģimenes locekļi kā mani bērni un mazbērni.”

Jautājot, vai ir zināms, ar kādu laiku ir jārēķinās, izmitinot Ukrainas pilsoņus, Anita atbild, ka apmēram trīs mēneši. “Tiem, kuri šaubās, vai piedāvāt savas mājas jumtu, es gribu teikt, ka, protams, tie var būt vairāk nekā trīs mēneši, bet cilvēki jau nedzīvos jūsmājās mūžīgi. Posms, kurā uzņemsim cilvēkus, ir svarīgs, lai pēcāk viņi paši nostātos uz kājām, saprastu turpmākās rīcības.”

“Un manā gadījumā, lai jau viņi dzīvo. Vai tad mums cilvēkiem nav mājās vietas?! Nu, ir taču!”

Nevar noliegt, ka palīdzības sniegšanā dažādos veidos iesaistās daudzi – nesavtīgi un no visas sirds, bet ir vēl kāds, kurš šaubās un nespēj aptvert realitāti. Anita teic: “Mēs nevaram aizmirst to, ka nekas nav baltos diegos šūts, arī mūs var piemeklēt nelaime, tāpēc mums visiem ir jāiesaistās. Putins nav vesels, viņa rīcību prognozēt gandrīz nav iespējams, tāpēc katram ir jāsaprot, ka karš ir tepat blakus.”

Lasiet arī: Informācija tiem, kuriem ir iespēja palīdzēt un kuri ir gatavi iesaistīties ziedošanas akcijā Ukrainai

Anitai jautājām arī par to, vai viņu neuztrauc finanses, jo tomēr papildu cilvēki ģimenē nozīmē arī papildu izmaksas, to nevar noliegt. “Es nepaļaujos ne uz ziedojumiem, ne uz ko. Esmu pateicīga, ka mums tik tuvu ir Lietuvas bāze, kurā var nopirkt visu nepieciešamo par zemu cenu. Arī savulaik, kad pieņēmu vienu no saviem audžubērniem, mums bija grūti laiki, mēs dzīvojām nabadzīgi, un es teicu, ka starpības jau vairs nav, ka es zupas katlam pieleju papildu litru ūdens. Esmu pateicīga, ka toreiz, neskatoties uz grūtumu, mēs viņu pieņēmām savā ģimenē, un arī šobrīd par finansiālo pusi es pat nedomāju.”

Taču es zinu un redzu, ka mūsu cilvēkiem ir sirds krūtīs, viņi nesavtīgi iesaistās, nedomājot par to, ka, uzņemot ukraiņu cilvēkus, kāds no mums paliks bez skaistas kleitas vai kā cita mazsvarīga, šobrīd mums ir jādara, ko varam, ir jāsniedz palīdzība.

Es arī zinu, cik mums, cilvēkiem, mājās ir daudz lieku un labu  lietu, ko vienkārši neizmantojam. Tāpēc es aicinu visus iesaistīties, kā nu kurš var un prot.

Arī Anitas dēls Vitālijs ar draugiem iesaistās, organizējot humāno palīdzību. Pēdējā informācija liecina, ka šobrīd ļoti nepieciešams ir:

“Es lūdzu Dievu par visu Ukrainas tautu, es lūdzu Dievu par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Ticu, ka Ukraina uzvarēs. Ticu, ka Putina režīms ukraiņus nesagraus. Gribu aicināt ikvienu lūgt, lai Dievs pasargā gan Ukrainas, gan Latvijas tautu. Būsim vienoti.

Vakarā, skatoties uz saulrietu, kad debesis iekrāsojas sarkanas, es domāju par tiem Ukrainas pilsoņiem, kuri slīkst asinīs, un es nevaru palīdzēt viņiem tur, bet varu tikai lūgties un aicinu to darīt arī citus, un nebūt vienaldzīgiem, un darīt, ko var iespēju robežās.”

Ar Anitu sarunas beigās vienojāmies, ka sazvanīsimies arī tuvākajā laikā, kad viņas saimniecībā ieradīsies pirmie kara bēgļi, un uzzināsim, kā viņiem klājas.

Anita novēl visiem: “Lai Dievs jūs sargā!”