Foto: Pexels

No šodienas, 16.marta, valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs attālinātais darbs ir obligāta prasība, savukārt privātā sektora uzņēmumiem un organizācijām šāds darba režīms tiek stingri rekomendēts – tā 12.marta valdības sēdē lēma Ministru kabinets. 

Un vēl – no šodienas uz bērnudārziem iesaka vest tikai tos bērnus, kuru vecāki nevar strādāt attālināti. Līdztekus bērnudārzs būs pieejams vecākiem, kuri strādā attālināti, taču nevar apvienot bērna uzraudzību paralēli darba pienākumiem.

Būtu vērts nedaudz apspriest iepriekšminēto punktu, proti, ka bērnudārzs būs pieejams tiem vecākiem, kuri strādā attālināti, bet nevar apvienot uzraudzību paralēli darba pienākumiem.

Sociālajos tīklos parādās asprātīgi foto – vecāks strādā, taču bērni burtiski kāpj uz galvas –, un tā tas patiešām ir. Pagaidām mums, iespējams, šādi foto izraisa smīnu, taču kas notiks tad, ja tā būs ikdiena? Cietīs ne vien darbs, cietīs bērnu un vecāku attiecības, kā arī bērnu attīstība, jo, lai kā gribētos, ka mēs būtu “mašīnas”, nav iespējams veikt kvalitatīvu darbu mājās un nodrošināt bērna izglītošanu.

Gribētu domāt, ka visi tie, kuriem ir bērni, var 100% apgalvot, ka nav iespējams veikt kvalitatīvi savu darbu un vienlaikus pieskatīt bērnu. Labi, protams, varam tā strādāt vienu, divas, trīs dienas, iespējams, pat nedēļu, taču – ko tas nozīmē ilgtermiņā?

Vecākam ir astoņu stundu darbadiena, kad ir jāvelta pilna uzmanība, darbā ir jāiedziļinās, galu galā, jāuzņemas atbildība par padarīto, tai pat laikā bērnam ir savas vajadzības – izglītošana, izklaide, pusdienu ēšana, pieskatīšana, rūpes un gādība.

Kā to iespējams apvienot ar astoņu stundu darbu? Jo ir taču skaidrs, ka arī darba devējs nevar dot atlaides, ja mums ir bērni.

Ja runājam par pašiem mazākajiem, tad vēl jo vairāk – vecākam ir jādod mazajiem viedierīces, lai kaut uz kādu mirkli dienā varētu koncentrēties savam darbam, kad viss cits ir izmēģināts. Bērnam nav iespējams ieskaidrot: “bērniņ, es strādāju”, “bērniņ, pagaidi, es tagad nevaru”, “bērniņ, tagad liec man mieru”, u.c. frāzes. Vai tiešām divus trīs gadus vecam bērnam būtu tas nepārtraukti jādzird?

Protams, protams – nav jau aizliegts bērnu vest uz dārziņu, taču iestādes darbinieku frāzes, piemēram, “tā jau ir jūsu atbildība”, “ja saslimsim, tad saslimsim”, “nu, ja galīgi nevar, neviens jau uz mājām nebrauks un neskatīsies”, ir, gribētos pat teikt, gaužām sāpīgas. Esot mājās un strādājot mierā un klusumā, domas par “ja nu tā ir mana atbildība” nepamet…

Protams, ir cilvēki, kuri jau sen strādā attālināti, taču tiem, kuriem šis ir jaunums –strādāt mājās un vienlaikus audzināt bērnus 24/7, – atliek vien novēlēt veiksmi!

Jaunā paaudze – kliedzošu vecāku pavadībā, mājās, bez svaiga gaisa, jo jāstrādā, kā arī puse dienas viedierīču kompānijā – brīnišķīgi!

Protams, ka atsevišķs temats vēl ir par mājmācību un attālinātu darbu, taču par to – citā reizē.

Kāda lasītāja iesūtīja savu ikdienas ainiņu:

“Teju gadu strādāju attālināti. Jāsāk ar to, ka tas nav tik viegli, kā citi varētu iedomāties. Mājas vide, kas bija mana miera osta, ir pārvērtusies nedaudz par karalauku. Es nejūtos atpūtusies, jo darbs ir arī mājas. Papildus tam, šobrīd mājās ir arī mani bērni (divus gadus vecais puika un trīsgadīgā meita), jo bērnudārzā viena no audzinātājām ir inficējusies ar Covid-19. Bērnus audzinu viena, divas nedēļas dzīvojam murgā. Skaidrs, ka ikviens darbs prasa savu atbildību, arī mans, protams. Es jūtos kā sliktākā māte pasaulē, jo divas nedēļas vienīgais klusuma mirklis manā darbadienā ir brīdis, kad bērni guļ pusdienlaiku, pārējo laiku es mēģinu izdomāt veidu, kā izklaidēt bērnus, lai netraucē mani darbā. Lielākais palīgs ir telefons, taču katru reizi, kad to iedodu bērniem, sāp sirds. Man nav laika pagatavot ne siltas brokastis, ne pusdienas, pārtiekam no pusfabrikātiem, jo tos var ātri pagatavot. Bērni svaigu gaisu pa dienu neredz. Priecājos, ka ir pavasaris, un nepaliek tik ātri tumšs, taču māja ir kā ellē. Pabeidzot darbu, ķeros klāt vakariņām, eju ar bērniem uz veikalu, mazgāju drēbes un grīdas. Ar bērniem arī pasliktinājušās attiecības, jo gribot negribot man visu laiku ir jāaizrāda, lai liek man mieru. Tā tam nevajadzētu būt… Un nezinu, kas notiks vēl pēc mēneša, jo tagad taču iesaka bērnus uz dārziņu nevest. Esmu nogurusi no dzīves. Vēlu veiksmi arī citiem bērnu vecākiem un tiem, kuriem nākas piespiedu kārtā strādāt attālināti.”

Tāpat jānorāda, ka saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem (SPKC) šobrīd Latvijā ar Covid-19 slimo 7446 cilvēki, bet kopumā līdz šim laikam reģistrēti 93 959 ar Covid-19 saslimušie. 14 dienu kumulatīvais rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju ir 393,7, kas Latviju joprojām notur ļoti augsta riska zonā. Gandrīz 700 iedzīvotājiem slimības gaita norit vidēji smagā vai smagā formā, kā dēļ šie cilvēki tiek stacionēti, tādējādi radot arvien lielāku slogu uz slimnīcām (Informācija sagatavota uz 15.martu).

Protams, vēl ir atsevišķs temats par mājmācību un attālinātu darbu, taču par to – citā reizē.