Viens no grūtākajiem uzdevumiem filmas “Nameja Gredzens” tapšanas procesā bija jāpaveic tērpu māksliniecei Sandrai Silai. Viņai visu tēlu ietērps bija jārada no nulles, turklāt režisors vēlējās, lai tērpi nebūtu ar etnogrāfisku ievirzi. Sarunā ar portālu ritakafija.lv  viņa atklāja kādu interesantu faktu – izrādās daudzi kostīmi jau bija gatavi, bet nebija zināmi lomu atveidotāji. Un brīnumainā kārtā visi kostīmi bija kā uzlieti piemeklētajiem aktieriem.

Līdz šim filmēšanās procesā nepieciešamos tērpus varēja sameklēt teātros vai tā sauktajos “humpalu” veikalos. Šis projekts bija milzīgs izaicinājums, jo tērpi bija jārada no nulles. “Šeit nav iespēju uzzvanīt teātrim, vai izīrēt no kāda. Režisors nevēlējās tērpos izcelt vēsturiski etnogrāfiskās nianses. Uzdevums bija patiešām sarežģīts un grūts. Turklāt, lielai daļai tēlu aktieri tapa zināmi pašā pēdējā brīdi. Līdz ar to nebija lielu iespēju ar aktieriem saskaņot idejas par tērpiem un zināt precīzus auguma parametrus. Interesantākais ir tas, ka visi kostīmi atrada īstos aktierus. Neviens aktieris nesūdzējās par kostīmiem un  visi bija apmierināti. Un tas radīja lielu iekšējo gandarījumu,” stāsta Sila. Taču nebūt visu tēlu vizuālo izskatu varēja veidot paļaujoties tikai uz radošo lidojumu. Bija vairāki tēli, kam bija jāizskatās atbilstoši tā laika Eiropas modei un viņa statusam. “Jā, piemēram Artūra Skrastiņa tēlotajam pāvestam bija strikti jāskatās uz to, kā veidot kostīmu,” piebilst māksliniece. Sieviete visus tēlus mīl vienlīdz stipri un īpašo mīluļu nebija. “Visi tēlu tērpi man kļuva savā ziņā ļoti mīļi. Viņā katrā ir sava burvība, savas īpašās nianses. Tāpēc filmēšanas procesā bija mazliet skumji, kad varoņu nāve, vai cīņas kaujās skāra arī viņu smukos kostīmus,” smaidot ar nelielu cinisma piesitienu balsī atklāj Sila.

Foto: Jānis Ogle un publicitātes foto