Foto: Dennis Podnebess/Flickr

Valdības lēmums tomēr nepirkt par astoņiem miljoniem zemi Biķernieku trases vajadzībām, nepārsteidza. Daudz dīvaināk būtu, ja, neraugoties uz sabiedrības šūmēšanos, tā šo darījumu atzītu par labu un pareizu esam. Pārsteidz kas cits – šī mācība nav ņemta vērā un varas gaiteņos, šķiet, neviens pat negrasās noteikt skaidru un nepārprotamu kārtību šādas zemes atpirkšanai par tās kadastrālo vērtību. Nevar izslēgt, ka te vainojams kārtējais politiskais “dīls”.

Protams, mums ir Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums, kurš nosaka, ka “Nekustamo īpašumu atsavina valsts aizsardzības, vides aizsardzības, veselības aizsardzības vai sociālās nodrošināšanas vajadzībām, sabiedrībai nepieciešamu kultūras, izglītības un sporta objektu, inženierbūvju un inženierkomunikāciju būvniecībai vai transporta infrastruktūras attīstībai, kā arī citu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, ja šis mērķis nav sasniedzams ar citiem līdzekļiem”. Tiktāl viss būtu skaidri un gaiši saprotams – ja reiz Biķernieku kompleksās sporta bāzes attīstībai nepieciešama privātpersonām piederošā zeme, tās apsaimniekotāja CSDD kapitāldaļu turētājs Satiksmes ministrijas personā iet uz valdību un piedāvā to atpirkt. Un, tā kā sociālisma laiki ar visu “zeme pieder tautai” lozungu, jau, paldies Dievam, nogrimuši aizmirstībā, valdība arī pērk. Konkrētajā gadījumā sabiedrības sašutumu izraisīja nevis pats pirkšanas fakts, bet gan pāris gadu laikā vairāk kā dubultojusies darījuma summa. Ja 2019.gadā valdība bija ar mieru šo īpašumu atpirkt par 3,9 miljoniem eiro, tad 2022.gada 30. augustā summa jau bija dubultojusies līdz astoņiem miljoniem eiro.

Tomēr tas, ka lēmums ir atcelts, nebūt vēl nenozīmē, ka zemes pirkšanai Biķernieku trases vajadzībām ir pārvilkta svītra. Šis jautājums tikšot skatīts 2023.gada budžeta kontekstā, protams, ja vien Satiksmes ministrija iesniegs attiecīgu pieteikumu.

Vēl pagājušā gada nogalē taujāju Satiksmes ministrijai, vai jautājums par Biķernieku zemes atpirkšanu tiks atkārtoti vērtēts, vai tiks veikts arī atkārtots šīs zemes tirgus cenas vērtējums, vai tiks izskatīti arī citi iespējamie varianti, kā, piemēram, apmaiņa pret citu, līdzvērtīgu zemes gabalu? No SM atbildes izriet, ka, vismaz iepriekšējā ministra laikā, par atkārtotu vērtējumu nav ko domāt, jo: “Satiksmes ministrija nekustamo īpašumu atsavināšanu nodrošināja, ievērojot MK rīkojumu Nr.630, Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumu un uz tā pamata izdotos Ministru kabineta 2011.gada 15.marta noteikumus Nr.204 “Kārtība, kādā nosaka taisnīgu atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināmo nekustamo īpašumu”, un savu darbību izpildi organizēja šajos tiesību aktos noteiktajā secībā, kārtībā un termiņos, līdz ar to SM nav tiesiska pamata veikt nekādus atkārtotus vērtējumus vai citas darbības pretēji arējos normatīvajos aktos noteiktajam.”

Nevar noliegt, ka Biķernieku trases tālākā attīstība sporta pasaulei ir svarīga. Taču Biķernieku kompleksā sporta bāze nebūt nav vienīgais sabiedrībai nozīmīgais objekts, kurš pilnībā vai daļēji atrodas uz privātiem īpašniekiem piederošas zemes. Līdzīgā situācijā ir arī ne viena vien izglītības iestāde, veselības aprūpes iestāde, pat Jēkabpils cietums, u.c. Protams, valsts attiecīgās ministrijas personā laiku pa laikam kādas no šīm zemēm sabiedrības vajadzībām atsavina, un tomēr šādas vienreizējas akcijas ir tikai piliens jūrā piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanai zem šādiem objektiem.

Laikā, kad Biķernieku skandāls vēl tikai uzņēma apgriezienus, likumsakarīgi tika uzdots jautājums, kādēļ gan ar šādu pirkumu nevarētu pagaidīt līdz 2023.gada sākumam, kad stājas spēkā Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums. Taču, kā gluži pamatoti norādīja Satiksmes ministrija, minētais likums nevar tikt piemērots nekustāmā īpašuma atpirkšanai Biķernieku kompleksās sporta bāzes attīstībai, jo likuma normas attiecināmas vien uz dalīto īpašumu privatizētājās daudzdzīvokļu mājās.

Kādēļ Saeima pasakot “A”, nepateica arī “B”, proti, atstāja aiz borta vēl virkni piespiedu dalītajā īpašumā esošās privātmājas, komercobjektus, jau minētās valsts un pašvaldības iestādes? Un te nu seko pats interesantākais.

Laikā, kad likums par piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanu privatizētajās daudzdzīvokļu mājās jau bija finiša taisnē,  toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns skaidroja, ka visi šie gadījumi esot tik vienkārši, ka pēc šī, daudz sarežģītākā likuma pieņemšanas, attiecīga likumprojekta izstrāde par citiem gadījumiem būšot vien dažu dienu jautājums, tā sakot, bērnu spēle. Taču laiks iet, bet likumprojekta, ar kuru būtu noteikts, ka arī šāda veida dalīto īpašumu iespējams izbeigt, uzliekot zemes īpašniekam pienākumu to par kadastrālo vērtību pārdot ēkas īpašniekam, nav. Varam nemaz nešaubīties, ka pretstatā dzīvokļu īpašniekiem, vairums komersantu šādu iespēju nekavētos izmantot. Bet varbūt šāda likumprojekta izstrādi pērnā gada nogalē kavēja tieši “Biķernieku jautājums”? Jo, ja reiz tāds taptu, tad arī šo zemi nāktos vien pārdot par tās kadastrālo vērtību –  830 396 eiro, vai, ja darījums iestrēgtu vēl uz pāris gadiem, par 339 328 eiro (pēc Kadastra informācijas sistēmas datiem tāda ir šīs zemes  projektētā kadastrālā vērtība 2025.gadā).

Lasiet arī: Noskaidroti izplatītākie uzvārdi Latvijā: līderos Ivanovi un Bērziņi

Valsts budžets tādā gadījumā neapšaubāmi iegūtu, savukārt Biķernieku zemes īpašniekiem tāds likums būtu vairāk nekā sāpīgs. Ja atceramies pagājušā gada nogalē medijos izskanējušo pieņēmumu, ka aiz visa šī pasākuma slēpjas politiskais “dīls” starp “Attīstībai/Par!” un “Konservatīvajiem”, tā sakot, jūs mums pietuvinātajiem miljonāriem naudu par Biķernieku zemi, mēs jūsu pietuvinātajam sponsoram –  Skultes sašķidrinātās gāzes termināli, tad šāda likumprojekta netapšana izbrīnu neraisa. Galu galā, kurš gan šaus pats sev kājā, ja uz kārts likts tāds objekts kā Skultes terminālis?

Negribētos domāt, ka šie vēlētāju izsvilptie politiskie spēki spēs ietekmēt arī jauno Krišjāņa Kariņa valdību. Pretējā gadījumā uz šī nejēdzīgā veidojuma –  piespiedu dalītā īpašuma (starp citu, tāda nav ne Lietuvā, ne Igaunijā) izbeigšanu varam pat necerēt. Līdzīgi kā nevar būt pa pusei stāvoklī, nevar arī paziņot, ka situācija, kad zeme pieder vieniem, bet ēkas –  citiem ir izbeigta, ja realitātē tā nav.