Ilona Balode. Foto izgūts no Facebook @Ilona Balode

“Ūdra likteni neviens nenovēlētu pat savam briesmīgākajam ienaidniekam,” grāmatā “Ielu muzikantu piezīmes”, kurai izdota jau otrā tirāža un uz kuru bibliotēkās jāgaida milzum garās rindās, par spīti 1 520 lappušu apjomam, raksta tās autore un Rolanda Ūdra dzīvesbiedre Ilona Balode.

“Dažreiz es mēdzu ievilkt marihuānas dūmu no mazas pīpītes, taču nevaru to izturēt, jo mans prāts ieceļo Ūdra ķermenī un mani pārņem panika no tā, ka sajūtu, kā viņš jūtas. Tā ir briesmīgi klaustrofobiska sajūta. Būt ieslodzītam slimā, sašķaidītā ķermenī, kas tevi vairs neklausa, nespēt izdarīt elementāras darbības, apzināties savu nožēlojamību un atkarību no citu žēlastības. Gulēt gultā un just, kā zarnas spiež ārā sūdu, bet nebūt spējīgam neko izdarīt, pēc tam gulēt savos sūdos pamperā, gaidīt, lai to nomaina tava mīļotā sieviete, kas ir pārvērtusies par niknu, nelaimīgu fūriju, un censties saglabāt tajā visā kaut niecīgākās pašcieņas un cilvēcības druskas, vēlmi dzīvot un cerību. Nespēt skaidri runāt, nespēt dziedāt, nespēt radīt mūziku, nespēt lasīt, nespēt rakstīt, nespēt ne nomazgāties, ne apģērbties. Katru dienu mocīties ar klepu un rīšanas traucējumiem, kurus izlabot nav paša spēkos, gārgt un rīstīties, dzerot šķidrumu, paciest cilvēku pretīguma un līdzjūtības raidītos, paslēpties gribošos skatienus ielās un tajā visā vēl aizvien atrast vēlmi dzīvot un turpināt kustēties fizioterapijās, ar funkcionējošo labo pusi mēģināt mīt trīsriteni,” grāmatā, kas lasītāju sirdis iekarojusi ar autores atklātību, raksta Ilona Balode. “Vai es tik tiešām zinu to, ko no Ūdra tas prasa? Kas notiek viņa iekšējā personīgajā ellē? Kādus šausmu stāstus viņš tur piedzīvo? Taču, par spīti visam, reiz es pajautāju Ūdrim, vai viņš labāk gribētu būt dzīvs vai miris, un viņš atbildēja: “Dzīvot!””

Brīžos, kad kļūst pavisam grūti, Ilona atkāpjas, paiet nost un paskatās uz visu no malas: “Un uzdodu sev jautājumu: Vai es gribētu manīties ar viņu vietām?” Tad es saprotu, kāpēc viņš dara tā, kā dara, dienās, kad nekas nav labi un viss brūk.”

Tāpat viņa lasītājiem atklāj, ka kopš Ūdra avārijas viņā vairs nav nekādas intereses par pretējo dzimumu: “Pat ne par savu dzimumu. Esmu kļuvusi imūna pret seksuālu iekāri, un mani neinteresē iespēja radīt apmierinājumu sev.”

“Tādi nu mēs tagad esam kļuvuši. Zaudējuši interesi par seksu, par alkoholu, par cigaretēm un pat par narkotikām. Man vairs nav intereses par ceļošanu, jo tā pārāk atgādina tos laikus, kad mēs ar Ūdri kopā klīdām pa pasauli, likteni un ļaudis kaitinādami, spēlēdami uz ielām, izbaudīdami brīvību un mežonību,” grāmatā raksta Ilona Balode, atzīstot, ka pilsētas viņai uzdzen skumjas, kad nokļūst uz gājēju ielām, kas ir kā radītas ielu muzikantiem, un atklājot, ka viņu “tracina gan žēlotāji, gan baumotāji”.

“Katrai monētai ir divas puses. Racionāli domājot, var uzskatīt, ka mūs ir piemeklējusi briesmīga nelaime. Taču, ja skatās no cita skatpunkta, ņemot vērā mūsu iepriekšējo bagāžu, atkarības, psiholoģisko uzbūvi un likteņus, visu, kas ar mums noticis, var uztvert arī pavisam citādi,” tā grāmatā “Ielu muzikantu piezīmes” raksta mūziķa Rolanda Ūdra dzīvesbiedre.

“To var uztvert arī kā svētību, iespēju izaugt un izdzīvot. Ironiskā veidā liktenis Ūdrim uztaisīja dabisko lobotomiju, apturēja viņu, citādi viņš nebija spējīgs kontrolēt savus dēmonus, bija bezspēcīgs pret tiem un tā vai citādi būtu lemts iznīcībai, jo viņa atkarību dēmoni ar katru gadu progresēja, dzīdami izmisumā gan Ūdri, gan mani, gan pārējos iesaistītos. Es savukārt mocījos ar saviem dēmoniem, iedama personiskās sāpju takas, taču mūs tāpat kopā bija sapinis viens sāpju ceļš, un mēs turpinājām viens uz otru mijiedarboties, tādējādi gan pastiprinādami, gan citreiz slāpēdami savu dēmonu spēku,” atklāti raksta Ilona Balode.

Kā vēstīts, jau pirmajās iznākšanas nedēļās grāmata nokļuvusi pirktāko grāmatu topā teju visos grāmatnīcu tīklos.

“Tie, kuri lasījuši Ilonas Balodes pirmo grāmatu “Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā”, noteikti atceras tās bezrūpīgi trakulīgo vēstījumu un noskaņas. Divu mākslinieku pāris, mūziķis un aktrise, stopējot un dažreiz arī lidojot dodas pāri vai puspasaulei, lai galu galā nokļūtu Ķīnas galvaspilsētā Pekinā. Viņu piedzīvojumi ir interesanti un pašu attieksme pret Ceļu – vieglprātīgi paļāvīga, savaldzinot gan lasītājus, gan dažādos ceļā sastaptos cilvēkus. Otrajā grāmatā “Ielu muzikantu piezīmes” , kuru Ilona Balode rakstīja septiņus gadus, skaudri nolasās divi laikposmi: pirms un pēc liktenīgās dienas, kad Rolandu Ūdri notrieca auto. Vēstījums plūst negantā straumē, savā ceļā aizraujot līdzi itin visu: labos un sliktos brīžus mūziķa un rakstnieces kopdzīvē, mijiedarbošanos ar tuviniekiem, draugiem un paziņām, ceļojumus, kas notikuši pirms un pēc Rīga-Pekina aprakstītā laika. Vārdu sakot, šī ir līdz kailumam un vēl dziļāk atklāta grāmata par Ūdrīti un Balodi. Viņu sastapšanos, kopīgajiem klejojumiem un mājuptiekšanos. Radīšanu un graušanu. Legālām un nelegālām vielām un vieliņām, kas paplašina apziņu un sašaurina iespējas – vai otrādi. Šis ir traks pārītis, un traka ir arī grāmata,” grāmatu apraksta izdevniecība.

“Jau ar pirmajiem teikumiem autore uzbur ainu, kas atklātības un godīguma ziņā raksturos visu tālāko grāmatu, pastāstot, kā notika viņas un Ūdra iepazīšanās. Un ar katru tālāko lappusi stāsts kļūst arvien ievelkošāks. Uz varoņiem var dusmoties, var turēt īkšķus, lai viņiem veiktos, var… visu, bet nolikt grāmatu malā nevar – Ilona Balode veiksmīgi paķer lasītāju uz “mušpapīra” un neļauj atrauties no lasīšanas. Nelīdz pat grāmatas pamatīgais svars, kurš pārsniedz pusotru kilogramu. Lasītāja vēlme ar katru lappusi arvien dziļāk iekļūt Ūdrīšu-Baložu ģimenes dzīvē ir tikpat nevaldāma, kā Alisei, kad viņa pārvietojās pa Brīnumzemi, Ilonas Balodes teksts ne vien ieintriģē, bet burtiski apvārdo lasītāju, rādot dzīvi un pasauli no neierasta skatpunkta – tāda, kas raksturīgs samērā nelielam cilvēku skaitam, bet vismaz ārēji valdzina teju ikvienu rāmas un mierīgas dzīves dzīvotāju. Piedzīvojums! Piedzīvojums – tā nav tikai ļaušanās straumei, tā ir arī tādu notikumu pieņemšana un izdzīvošana, kuri lielākajai daļai cilvēku šķitīs briesmīgi un nevajadzīgi. Vieglprātība un paļaušanās uz likteni un līdzcilvēkiem šajā darbā (un laikam taču arī dzīvē) šeit sasniedz apogeju – un vienlaikus atklāj neiedomājamas izmisuma, cerības un izturības šķautnes,” informē izdevniecība.

“”Ielu muzikantu piezīmes” ir gan viegla, gan smaga grāmata: personiska, pat intīma Ilonas Balodes autobiogrāfija un vienlaikus neprātīgi krāsaina, vispārcilvēciska odiseja, kas liek uzdot sev daudz jautājumu, domāt un meklēt,” par grāmatu teikts vietnē “Goodreads”, kur šobrīd tā novērtēta ar 4,52 no piecām zvaigznēm.

Lasiet arī: Didrihsone krīt nežēlastībā Instagram ieraksta dēļ, kurā izsmej apaļīgus cilvēkus

“Aizverot grāmatas pēdējo lappusi, es gribu teikt – ja jūs vēl šaubāties un baidāties no grāmatas apjoma – nekavējieties ne mirkli. Šī grāmata ir notikums latviešu literatūrā. Neatceros, ka es būtu lasījusi kaut ko pat tuvu tik labi uzrakstītu – “neslēpjoties & neizliekoties”,” atsauksmē raksta “Goodreads” lietotāja Inga, Savukārt lasītāja Ieva atsauksmē raksta, ka “šī ir viena no drosmīgākajām un atklātākajām latviešu autoru grāmatām, ko esmu lasījusi, kas šo grāmatu padara par latviešu literatūras notikumu un kalpo par lasītāja spoguli, kas liek uzdot jautājumu – vai Tu varētu būt tik atklāts pret sevi un citiem? Dažu brīdi autores rakstītie vārdi burtiski iepļaukā.”