Vēlamies jums parādīt video par to, kāda bija lietuvieša Jokubas Laukaitis pieredze, septiņas dienas uzturoties Ziemeļkorejā. Pirms Jokubas mums parāda savu septiņu dienu ceļojumu Ziemeļkorejā, viņš mūs iepazīstina ar 5 mistiskiem faktiem, kas saistīti ar Ziemeļkoreju.

Foto: Jokubas Laukaitis

Sāksim ar to, ka Ziemeļkorejā aizliegts ceļot vienatnē – ir jābrauc pa tūristu maršrutu, kas apstiprināts valstiski un ekskursijas ilgums var ilgt no 1 līdz 10 dienām. Jau lidostā visiem tūristiem tiek atņemtas pases, ko atdod vien ceļojuma beigās – pirms izlidošanas. Visas ekskursijas koriģē gids, kurš izvadā pa dažādām vietām un parāda tev tikai to, ko viņi vēlas, lai tu redzi. Kategoriski aizliegts staigāt vienam – jebkādos apstākļos!

Ikreiz, kad vēlies uzņemt kādu fotogrāfiju, ir jālūdz atļauja gidam. Aizliegts fotografēt militāristus, policistus, celtniekus un pat jaunbūves. Nozīmīgi atcerēties, ka Ziemeļkorejā līderi tiek uzskatīti par dieviem. Un jebkura veida cieņas neizrādīšana pret statuju vai pat fotogrāfiju ir uzskatāma par noziegumu.

Vienīgā vieta, kurā vari justies kaut cik brīvi ir viesnīca, kur uzturies. Tomēr arī tur var sagaidīt nepatikšanas. Piemēram, dažas nedēļas pirms Jokubas ceļojuma kāds 21 gadu vecs students no ASV Ziemeļkorejā tika notiesāts – viņam piesprieda 15 gadu sodu un pāraudzināšanas darbus. Par ko? Viņš centās nozagt plakātu, kas karājās viesnīcā pie sienas.

Jokubas uzsver, ka savā video nevēlējās parādīt to, kāda ir politiskā situācija valstī, bet gan to, kāda ir ikdienas dzīve tur. Bez liekiem komentāriem un viedokļa uzspiešanas. Secinājumus viņš ļauj izdarīt mums pašiem.

Jokubas stāsta, ka vienmēr bijis ieinteresēts Ziemeļkorejā, jo tā vienmēr šķitusi viena no visneparastākajām un mistiskākajām valstīm. Savus pēdējos dzīves gadus viņš pavadījis ceļojot un iepazinis teju 45 valstis apkārt visai pasaulei un jo vairāk viņš ceļojis, jo lielāka vēlme bijusi savām acīm skatīt Ziemeļkoreju. Pēc pāris mēnešu ilgas gaidīšanas Jokubas beidzot nokļuvu Pekinā, kur ekskursijas organizētāji novadīja sapulci par to, kas un kā notiks. Nākamās dienas rītā Jokubas jau bija lidostā, lai dotos savā ilgi kārotajā ceļojumā, kurš izmainīja visu viņa dzīvi.

Phenjanas metro

Nokļūstot galamērķī jeb Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā, ceļotāju grupu sagaidīja divi gidi, kuri viņus pavadīs visa ceļojuma laikā. Kas ir pats neparastākais, ikviena ekskursanta darbība bija jāsaskaņo ar šiem gidiem.

Savā pirmajā ceļojuma dienā Jokubas devās dziļi Phenjanas pazemē, lai izbaudītu metro. Tiek uzskatīts, ka šī metro sistēma ir dziļākā pasaulē. Šī būtu bijusi lieliska iespēja iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem, bet tā vien šķita, ka šiem cilvēkiem pat bija bail skatīties uz tūristiem: “Ikreiz, kad pagriezos, vietējie iedzīvotāji novērsa skatienus, it kā nemaz nebūtu uz mums skatījušies.”
Pēc brauciena metro tika apmeklēta Triumfa arka, kas uzcelta 1982. gadā par godu cīņai pret japāņu iebrucējiem, un tā ir lielākā triumfa arka pasaulē.
Pie arkas bija redzami neskaitāmi cilvēki, kas vienkārši iet savās ikdienas gaitās. Jokubas priecājās par faktu, ka turpat bērni spēlēja arī futbolu un tūristiem bija iespēja šiem bērniem pievienoties. Pēc tam viņš devās apskatīt vietējo kinoteātri un nobaudīt kādu filmu. Mājupceļā no kinoteātra varēja novērot, kā tūkstošiem cilvēku trenējās kādai parādei.

Nākamajā dienā Jokubasam bija iespēja piedalīties Phenjanas maratonā, kura pirmsākumi iezīmējas 1981. gadā, un šis ir tikai 3. gads, kad maratonā ļauts piedalīties arī amatieriem, un šajā maratonā piedalījās vairāk nekā 1000 tūristu, veicot 10 km, 21 km un pat 42 km distances.

Foto: Jokubas Laukaitis

Tā kā Jokubas bija ieguvis traumu, viņš maratonā nespēja skriet ar pilnu jaudu un 10 km distanci viņš nogāja kājām. Un tas viņu ļoti iepriecināja, jo tāda veidā viņam bija iespēja apskatīt apkārtni un komunicēt ar vietējiem skatītājiem. Pēc tam Jokubasam bija iespēja apskatīt Partijas dibināšanas pieminekli, kas celts 1995. gadā un tā apkārtni. Bija iespēja uzkāpt arī tornī, kur viņi bija vienīgie, jo tik vēlā stundā apmeklētājiem šis tornis ir slēgts.

Foto: Jokubas Laukaitis

Kā saka pats Jokubas, tikai nākamajā dienā sākās īstā tūre. Viņi tika aizvesti uz bērnudārzu, kur bērni viņiem sniedza dažādus priekšnesumus.
Laikā, kad viņi atradās Ziemeļkorejā, pusdienas vienmēr bija citā vietā, taču, lai arī vieta bija cita, vienmēr viesmīles dziedāja vienu un to pašu dziesmu un aicināja dziedāt un dejot kopā ar tām. Tā bija pirmā reize, kad restorānā bija redzami vietējie iedzīvotāji. Tā vien šķiet, ka viņi bija ieradušies speciāli.
Tāpat bija iespēja apmeklēt skolas, universitātes un citas izglītības iestādes. Lielākoties visi šie audzēkņi sniedza mums priekšnesumus. Un daudzi no šiem priekšnesumiem acīmredzot bija labi atstrādāti.

Vienā no ekskursijas dienām viņiem bija iespēja izbraukt ar tramvaju. Tas bijis viens no labākajiem ekskursijas mirkļiem, jo tā beidzot bija iespēja ieraudzīt patieso dzīvi pilsētā. Interesantākais bija tas, ka katrā tramvaja kabīnē bija krāsainas labiņas ar valstu līderu atziņām un idejām. Tāpat viņi apmeklēja dažādas senatnīgas vietas, mazus ciematus, parkus, kafejnīcas un pat demilitarizētas zonas.

Foto: Jokubas Laukaitis

Kā saka pats Jokubas, visinteresantākā bija ceļojuma pēdējā diena, kas reizē bija arī Ziemeļkorejas mūžīgā prezidenta Kima Irsena dzimšanas diena. Dienas sākumā visiem bija jādodas izrādīt cieņu šim līderim pie lielākās statujas Ziemeļkorejā. Šī diena ir nacionālie svētki un brīvdiena. Taču ikvienam ir jādodas un jāizrāda cieņa.

Pēc tam viņiem bija iespēja apskatīt, kā tūkstošiem korejiešu sieviešu krāsainos nacionālajos tērpos mēģina deju. Tūristu grupai bija ļauts apmeklēt arī atrakciju parku, taču pēc brauciena ar vietējo karuseli viņiem lūdza pamest teritoriju. Pēc pusdienām Jokubasam bija iespēja apskatīt parku, kur uzturas tikai vietējie iedzīvotāji. Jokubas bija pārsteigts, redzot vairāk nekā 1000 cilvēkus vienkārši dejojam.

Visa ceļojuma laikā tūristiem bija liegts sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Dienas noslēgumā ceļotājiem bija iespēja kāpt uz milzīgas jahtas un noskatīties neiedomājami krāšņu salūtu.

Jokubas atzīst, ka, viņaprāt, valsts izskatījās daudz labāk, nekā bija cerējis, bet skaidri saprotams, ka tas tādēļ, ka tūristiem tika parādīts tikai tas, ko valsts vēlējās, lai tie redz.

“Mūsu gidi bija lieliski, skaidri bija redzams, ka viņi mīl savu zemi, taču neprātīgie likumi un ierobežojum bija pārāk traki. Ilgi pēc atgriešanās mājās, nespēju pierast pie tā, ka drīkstu tikpat kā jebko. Vienkārša iepirkšanās un braukšana ar taksi šķita kā privilēģija. Man brīvība ir viss. Brīvība vilkt to, ko vēlos, strādāt tur, kur vēlos, lasīt, ko vēlos, un iet, kur vēlos. Skumji, ka pasaulē ir vietas, kur tūkstošiem cilvēku nespēj baudīt šo pašu brīvību, tikai tādēļ, ka piedzimuši citā valstī!”

Ziemeļkorejas likumu pārkāpēji tiek iekļauti melnajā sarakstā – ja viņi atgriežas šajā valstī, nekavējoties var tikt apcietināti un notiesāti. Grūti spriest, vai Jokubas pārkāpumi ir tik “šausmīgi” (dokumentālajā filmā iekļauti kadri ar celtniekiem, policiju. u.c.), ka, atgriežoties tur, nokļūs cietumā, tomēr – ja par mēģinājumu nozagt plakātu cilvēkam var piespriest 15 gadu cietumsodu, tātad varasiestādes ir spējīgas uz absolūti visu.

Jokubas veidotais dokumentālais stāsts angļu valodā par Ziemeļkoreju skatāms šeit: