Sjūzana nopirka savam sešus gadus vecajam dēlam Džonam iPad, kad puisis bija pirmajā klasē. “Es nodomāju, kāpēc gan lai neapmācītu bērnu tādām lietam,” stāsta sieviete terapijas seansā. Skolā bērni izmanto digitālās ierīces arvien jaunākās klasēs, un progresīvo tehnoloģiju skolotājs bija sajūsmā par mācāmā priekšmeta priekšrocībām –  tāpēc Sjūzana vēlējās izdarīt tā, kā būtu labāk viņas dēlam, kuram patika lasīt grāmatas un spēlēt beisbolu.

Viņa sāka ļaut Džonam spēlēt attīstošās spēles uzdāvinātajā iPad. Kaut kādā brīdī viņš atklāja Minecraft, kas, pēc skolotāja domām, ir kaut kas līdzīgs elektroniskajam Lego. Atceroties, cik labi bija bērnībā spēlēties ar plastmasas klucīšiem, Sjūzana atļāva dēlam spēlēt Minecraft katru dienu.

Sākumā viņa bija apmierināta. Džons izskatījās ieinteresēts un pētīja kubiskās pasaules spēli. Viņa pamanīja, ka spēle nebija līdzīga Lego, ko atceras no bērnības – viņai nenācās nogalināt dzīvniekus, arī izdzīvot un pāriet uz nākamajiem līmeņiem. Taču Džonam iepatikās spēle, un skolā pat bija Minecraft cienītāju klubs, tāpēc, kas gan slikts varētu notikt?

Drīzumā Sjūzana nevarēja nepamanīt Džona izmaiņas uzvedībā. Viņš aizvien biežāk fokusējās uz spēli, zaudējot interesi par beisbolu un lasīšanu, atsakoties pildīt mājasdarbus. Dažreiz, pieceļoties agri no rīta, viņš stāstīja, ka sapnī redzējis kvadrātus.

Kaut gan tas uztrauca, viņa nodomāja, ka dēlam vienkārši ir plaša iztēle. Tā kā viņa uzvedība sāka palikt sliktāka, viņa mēģināja atņemt ierīci, bet puisis reaģēja uz to ar dusmu lēkmēm. Viņa lēkmes bija tik stipras, ka viņa padevās un mierināja sevi, ka tas viss notiek tikai audzināšanas mērķa labā.

Bet vienu dienu viņa saprata, ka notiks kaut kas slikts.

“Es iegāju viņa istabā, lai pārbaudītu dēlu. Viņam bija jāguļ, un es ļoti nobijos…”

Viņa ieraudzīja viņu sēdošu uz gultas ar plaši atvērtām sarkanām acīm, kas skatījās nekurienē, bet viņa iPad gulēja blakus. Viņš bija it kā iegrimis transā. Zaudējusi galvu panikā, Sjūzana mēģināja kratīt bērnu, lai izvestu viņu no šī stāvokļa. Viņa nevarēja saprast, kā viņas kādreiz veselais un laimīgais bērns kļuvis tik atkarīgs no spēles, ka novedis sevi līdz šādam stāvoklim.

 

Ir iemesli tajā, ka vecāki ar tehnisko izglītību pret tehnoloģijām izturas ļoti neuzticīgi. Stīvs Džobs bija stipri pret to, ka viņa bērni izmanto tehnoloģijas, ko viņš pats radījis.

Daudzi vecāki jūt, ka spīdošie ekrāni rada negatīvu ietekmi uz bērna psihisko stāvokli. Mēs redzam lēkmes gadījumos, ja bērnam atņem ierīci, kā arī koncentrēšanās samazināšanos. Bet, kas ir vēl sliktāk – bērni iegrimst garlaicībā, apātijā un zaudē interesi par visu, kas nav iespraužams rozetē.

Īstenībā viss ir daudz sliktāk.

Tagad jau ir labi zināms, ka iPad, viedtālruņi un xBox ir viena no digitālās narkomānijas formām. Nesenie pētījumi pierāda, ka ierīces ietekmē visas smadzeņu daļas, kas kontrolē dopamīna sistēmu, kas ir atbildīgs par atalgojumu, uzmanību un kreatīvo atmiņu – tieši tāpat kā kokaīns.

Šādas tehnoloģijas tik ļoti uzbudina smadzeņu darbību, ka organismā paaugstinās dopamīna līmenis tikpat augstu – kā seksa laikā.

Tieši šī atkarības efekta dēļ, dakteris Peters Vaibarus, Kalifornijas Neiroloģijas fakultātes direktors, sauc ekrānus par “elektronisko kokaīnu”, bet Ķīnas pētnieki sauc to par “digitālo heroīnu”.

Minecraft spēlējoša bērna smadzenes izskatās tā pat kā narkomāna smadzenes. Nav brīnums, ka mums ir tik grūti atstumt bērnus no ekrāniem, bet viņi tik agresīvi reaģē, kad spēle kādā no gadžetiem tiek pārtraukta. Simtiem klīnisku pētījumu norāda, ka gadžeti paaugstina depresijas un agresijas varbūtību, kas var novest līdz nopietnākiem psihiskiem traucējumiem, kad spēlētājs zaudē saikni ar realitāti.

Kad bērns pārkāpj atkarības robežu, izārstēt viņu ir ļoti grūti. Es saskāros ar to, ka atkarīgo no heroīna un metamfetamīna dažreiz izārstēt ir vieglāk, nekā tos, kuri ir iesprūduši matricā vai sociālajos tīklos.

Ja var ticēt 2013. gada atskaitei no Amerikas Pedagoģijas Akadēmijas, bērni vecumā no 8 līdz 10 gadiem 8 stundas dienā pavada pie digitālajām ierīcēm, bet pusaudži – 11 stundas dienā. Katrs trešais bērns lieto viedtālruni vai planšetdatoru, pirms sāk vispār runāt.

Kad cilvēks pārkāpj atkarības robežu – narkotikas, digitālās tehnoloģijas vai kaut kas cits – viņam vajag iziet detoksikāciju līdz tam, kad viņam varētu palīdzēt jebkādi atveseļošanās veidi. Tehnoloģiju gadījumā tas nozīmē, ka – nekādu datoru, viedtālruņu, planšetdatoru. Ekstrēmos gadījumos jāatsakās arī no televizora. Detoksikācijas laika periods – no 4 līdz 6 nedēļām. Parasti ar šo laiku pietiek uzbudinātās nervu sistēmas nomierināšanai. Taču mūsdienu sabiedrība ir pārpildīta ar tehnoloģijām, un šāds uzdevums ir visai neparasta lieta. Cilvēks var dzīvot bez narkotikām un alkohola; taču tehnoloģiju gadījumā kārdinājumi būs visur.

Kā lai notur bērnu tālāk no šīs bīstamās robežas?

Lego – Minecraft vietā; grāmatas iPad vietā; daba un sports TV vietā.

Godīgi izrunājaties ar bērniem par to, kāpēc tieši jūs ierobežojat viņu laika pavadīšanu ar planšetdatoru rokās. Vakariņojat kopā bez blakus stāvošām elektroniskām ierīcēm tieši tāpat, kā to darīja Stīvs Džobs – organizēja beztehnoloģiju pusdienas ar saviem bērniem.

Psihologi, kuri nodarbojas ar bērnu attīstīšanu, saprot, ka tajā ir jāiekļauj sociālā aktivitāte, radošās spēles, mijiedarbība ar reālo pasauli.  Mums ir labi zināms, ka bērniem ir tendence bēgt prom no reālās pasaules, ja viņi jūtas garlaikoti vai atstumti un viņiem nav mērķa. Bērns, kurš nodarbojas ar kaut ko radošu un ir tuvs ar ģimeni, ar mazāku varbūtību vēlēsies paslēpties kaut kādā iedomātā pasaulē. Taču pat, ja bērnam ir sniegts atbalsts un mīlestība, viņš arī var iegrimt matricā, jo katram desmitajam cilvēkam ir nosliece uz atkarību.

Rezultātā Sjūzana atņēma Džonam planšetdatoru, bet viņa atveseļošanās process bija grūta cīņa ar nepatikšanām un problēmām.

Četrus gadus vēlāk Džonam kļuva daudz labāk. Viņš iemācījās izmantot datoru saprātīgā režīmā un atgrieza savā dzīvē balansa izjūtu. Taču viņa māte vēl joprojām seko dēlam un aktīvi/proaktīvi attiecas pret gadžetu izmantošanu, jo tāpat kā gadījumos ar citiem atkarīgajiem, recidīvs var atgriezties vājuma brīdī. Lai pārliecinātos par viņa izveseļošanos, viņa guļamistabā nav datoru, un vakariņas arī paiet bez ierīču izmantošanas.

 


Avots

Foto: pixabay

Saistītās tēmas: atkarībaGadžetiPsiholoģija

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube