Kā ziņo BBC, detaļām bagātu tetovējumu, kas rotā Tima Štainera muguru, izveidoja slavens mākslinieks un iegādājās vācu kolekcionārs. Kad Tims nomirs, no viņa muguras noņems ādu un ievietos to rāmī aiz stikla. Bet tikmēr viņš katru dienu pavada muzejos eksponāta lomā.

;;

“Uz manas muguras ir mākslas darbs, bet es esmu tikai puisis, kurš to nēsā,” saka par sevi 40 gadus vecais Tims, bijušais Cīrihes tetovējumu salona menedžeris.

Pirms 10 gadiem bijusī Tima draudzene satika beļģu mākslinieku Vimu Delvuā, kurš bija slavens ar saviem skandalozajiem tetovējumiem uz cūku ādām.

k

Mākslinieks pastāstīja meitenei, ka meklē cilvēku, kurš kļūs par dzīvu audekli viņa darbam un pajautāja, vai viņa nezina kādu piemērotu personu, kam tas būtu interesanti.

“Kad viņa man piezvanīja, es uzreiz piekritu,” atzīst Štainers.

Divus gadus vēlāk uz viņa muguras parādījās Dievamāte Marija ar meksikāņu stila galvaskausiem un dzeltenīgiem nimba stariem, un citiem simboliem. Kopumā darbam tika iztērētas 40 stundas.

“Glezna uz audekla ir kas viens, bet uzzīmēt kaut ko uz muguras, tas jau ir kaut kas cits,” saka Tims.

Delvuā darbs ar nosaukumu ”Tims” tika pārdots par 150 tūkstošiem eiro 2008. gadā To iegādājās vācu kolekcionārs Riks Reikings. Pašam Šteineram rokās tika tikai trešdaļa no summas.

“Tagad mana āda pieder Rikam Rikingam. Mana mugura ir audekls, bet es esmu tikai laika rāmis. Ir ļoti interesanti apspriest šo projektu, jo tas cilvēkos izsauc ļoti emocionālu reakciju. Viņiem vai nu patīk šī ideja, vai nē – viņi uzskata, ka tas ir cilvēku tiesību pārkāpums. Viņi domā, ka tā ir verdzība vai prostitūcija,” saka Tims.

Pēc līguma noteikumiem Šteineram ir jāeksponē sava mugura ne retāk par trim reizēm gadā.

Pirmā izstāde norisinājās 2006. gadā Cīrihē, tad tetovējums vēl nebija pabeigts. Pagājušajā gadā Tims nosvinēja savu 10 gadu jubileju ar visgarāko ekspozīciju: veselu gadu viņš nosēdēja vecās un jaunās mākslas Muzejā (Mona) Austrālijas pilsētā Hobārta.

Capture

 

Timam nācās strādāt piecas stundas dienā, sešas dienas nedēļā. Izstāde beidzās šī gada 1. februārī.

Vienīgais, kas norobežoja Timu no muzeja apmeklētajiem, bija līnija uz grīdas, un ne visi ievēroja šo distanci.

“Mani aiztika, grūstīja, uz mani pūta, kliedza, spļāva. Pilnīgs cirks. Taču pēdējās izstādes laikā man vispār nepieskārās. Tas ir īsts brīnums,” atzīst Tims.

Timam novembrī nāksies atgriezties muzejā “Mona” uz pusgadu, pēc vēl divām izstādēm – Dānijā un Šveicē.

“Viss šis stāsts pārliecināja mani, ka tā ir mana dzīves nozīme: sēdēt muzejā uz kastes, bet kādreiz glezna ar nosaukumu “Tims” karāsies šeit manā vietā. Satriecoši!”

 


Foto: Wim Delvoye, MONA

Saistītās tēmas: MākslaMONAmuguraTims Štainers

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube