Šobrīd Stokholmas centrā esošajā Drottninggatan ielā jeb Karalienes ielā atkal kūsā jautrība un dzīvība. Vienīgi daudzās krāsainās lapiņas, rotaļlietas, ziedi un svecītes atgādina par to traģēdiju, kas te risinājās pirms divdesmit dienām. Esot klātienē notikuma vietā rodas iespaids, ka lūkojos uz sava veida altāri ar daudziem pozitīviem laba vēlējumiem. Realitātē nekā pozitīva šeit nav. Zviedriem šī vienmēr būs vieta, kur brutāli zem smagas mašīnas riteņiem, saberžot cilvēkus kā gaļas mašīnā, tika nogalināti četri cilvēki un sakropļoti 15. “Tie nav tikai fakti un statistikas skaitļi, bet šausminošs emocionāls pārdzīvojums visiem zviedriem”, sarunā ar ritakafija.lv atzīst dziedātāja Katy Tindemark, kas terorakta brīdī atradās netālu esošajā ģimnāzijā.

Reportāža, ko nespēj aplūkot

Es nobildēju tas kravas mašīnas priekšējo daļu, kas kā gaļasmašīna bija pārklāta sarkanu asinīm pilošu masu

Preses fotogrāfs Jurijs Markham (32) Zviedrijā mitinās jau gandrīz deviņus gadus. Šī valsts viņam vienmēr ir bijusi paradīze zemes virsu. Cilvēcība, tolerance un spēja sadzīvot tik multikulturālai sabiedrībai un pāri visam diženā zviedru monarhijas dvēsele, tā vīrietis dažos vārdos raksturo vietu, ko droši sauc par mājām. Strādājot par ārštata preses fotogrāfu vīrietim bieži nākas saskarties ar dzīves skarbo realitāti, taču 7.aprīļa reportāžu Jurijs atminēsies mūžam.

“Es tobrīd biju 800 metru attālumā ziņu aģentūras birojā. Principā bija mana brīvdiena un es ienācu papļāpāt ar kolēģiem. Atskanēja telefona zvans no paziņām, kas satrauktā balsī elsojot stāstīja par šausmām pie veikala “Ahliens”. Sākumā pat īsti neaptvēru dzirdēto. Laikam mana racionālā domāšana neko tādu nespēja aptvert. Bez jebkādām emocijām paņēmu fototehniku un devos “vienkārši apskatīties”. Godīgi teikšu, ka es nevaru īsti paskaidrot un pastāstīt to, ko piedzīvoju nonākot notikuma vietā. Man pat nav vārdu, tas bija šausmīgi, brutāli, pretīgi, jo principā visi, kas bija notikuma vietā, rīkojās vadoties pēc pirmatnējiem izdzīvošanas principiem. Es nobildēju tas kravas mašīnas priekšējo daļu, kas kā gaļasmašīna bija pārklāta sarkanu asinīm pilošu masu. Un tajā brīdi es saprotu, ka tā masa pirms kāda brīža bija reāli cilvēki. Cilvēki, kas staigā, priecājas, dara savu darbu, bet kāds monstrs viņus bezkaislīgi ir pārvērtis par asiņainu masu, kas pil nost no kravas auto bleķiem. Un to saprotot man vienkārši bija vēlme ātrāk būt prom no turienes. Ātrāk tikt mājās. Es redaktoram wifi nosūtīju visas bildes un ziņu, ka nespēju uz tām lūkoties vai apstrādāt. Bildes glabājas manā darba kompī, bet es aizvien nespēju tās atvērt un aplūkot. Es to visu redzēju ar savām acīm. Es redzēju, dzirdēju un pat sajutu smaržu, ārprātīgu šausmu smaržu. Godīgi sakot es aizvien eju uz darbu ar līkumu, lai nebūtu jābūt tās vietas tuvumā,” šausminošāko savas dzīves reportāžu atminas Jurijs. Vīrietis atzīst, ka pat nezin, kas būtu jādara, lai šādas situācijas neatkārtotos. “Es nezinu, vai te ir korekti runāt par imigrantiem. Šis kroplis bija no Uzbekistānas un šeit dzīvoja jau vairākus gadus. Pie tam ir piecu bērnu tēvs. Es laikam būšu radikāls, taču, iespējams, būtu jāsoda arī visa viņa ģimene. Šis terorakts tika plānots vairākus mēnešus un neviens radinieks neziņoja drošības iestādēm. Pēc desmit gadiem būs pieauguši viņa pieci dēli… Un te ir jautājums, kādas būs viņu ģimenes vērtības,” savās pārdomās par terorisma problēmu dalās Jurijs.

Mācību stunda visai dzīvei

Dziedātāja Katy Tindemark (29) jeb īstajā vārdā Jekaterina Tindemark un viņas meitiņa lielāko daļu dzīves pavada tieši Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Tieši šobrīd dziedātāja uzlabo savas zviedru valodas zināšanas, apmeklējot mācības centrā esošajā ģimnāzijā. 7. aprīļa zviedru valodas mācību stunda viņai un pārējiem kļuva par emocionālu mācību visai dzīvei. “Tā bija piektdiena, 7. aprīlis, biju ģimnāzijā, ap to laiku mums notika zviedru valodas lekcijas, kuras notiek katru dienu. Tā piektdiena bija izņēmums, jo otrajā lekciju daļā mēs mācījāmies nevis valodu, bet pārslēdzāmies uz ”online” ziņām. Pēkšņi viens no kursa  biedriem paziņoja mums, ka uz Drottninggatan ielas kravas automašīna ietriecās cilvēku pūlī un “Ahliens” veikalā. Tā kā mēs zinām, ka pa šo ielu mašīnas nebrauc, tad sapratām, ka tas nevar būt negadījums. Uzreiz ieslēdzām ziņas un sapratām, ka tas ir terorakts. Es sekoju zviedru ziņu portāliem telefonā, tur viss atjaunojās katru minūti un viss, kas rakstīts ziņās un notika pilsētā radīja tik šausmīgas emocijas, kuras es izjutu arī sevī. Nāca ziņa pēc ziņas. 4 cilvēki uz vietas tika nogalināti, 15 bija diezgan nopietni ievainoti. Policija padarīja ļoti labu darbu. Tajā pašā dienā viņi noķēra ļaundari, kurš bija Rahmats Akilovs no Uzbekistānas, kurš atzina, ka ir vainīgs. Viņš atļāvās paziņot arī to, ka ir gandarīts par izdarīto. Tas ir normāli?? Es neesmu ne politiķe, ne tiesnese, lai izteiktu savu viedokli kā ir jāsoda cilvēks. Taču es esmu mamma un dzirdot, ka tas kroplis ir gandarīts, es mēģinu sevī rast atbildes, kurš atgriezīs mammai meitu, kurai bija tikai 11 gadi un viņa tika zem riteņiem. Tai nabaga meitenītei nebija pat neviena vesela ķermeņa daļa. Turklāt, viņa bija kurla, viņa pat nevarēja dzirdēt  kravas automobili, kurš lielā ātrumā uzbrauca viņai virsū no aizmugures. Šādā mirklī rodas jautājumi ”kas ir dzīve” un ”kāpēc dzīvi tik viegli kāds var atņemt”. Es nebiju Drottninggatan ielas tuvumā, kad notika terorakts, bet man ikdienā tā bija ļoti iemīļota vieta. Man patika dažreiz vienai pastaigāties pa to ielu un paskatīties uz cilvēkiem. Pagājušajā vasarā es tur, kā ielu muzikants, spēlēju uz vijoles. Es zinu to vietu ļoti labi un ir grūti aptvert,  ka tiešu tur viens psihais nežēlīgi nogalināja cilvēkus. Ir gan savādi tagad iet pa to ielu – it kā cilvēki smaida, iepērkas,  tomēr tu  saproti, ka šajā vietā cilvēki nesen piedzīvoja šausmīgāko mirki viņu dzīvē,” savās izjūtās par 7.aprīļa notikumiem dalās dziedātāja. Šis notikums kārtējo reizi ir saasinājis diskusijas par imigrantu problēmu Eiropā. “Zviedrijā mierīgi sadzīvo kristieši, musulmaņi, budisti un citu reliģiju pārstāvji. Mūsu grupā arī ir jauktas nacionalitātes. Visi ir ļoti sirsnīgi. Ar to gribu pateikt, ka es nekad nepiekritīšu tiem, kuri saka, ka nav jālaiž imigranti valstī, tad nebūs terorisma. Piemēram, lielāka daļa imigrantu no Sīrijas ir pat daudz sirsnīgāki un labsirdīgāki cilvēki nekā tā sauktie iebraucēji eiropieši. Es to saku, balstoties uz savu pieredzi. Man ir draugi un paziņas, kuri pārstāv citu reliģiju un viņi atbrauca uz Zviedriju, lai  varētu dzīvot mierīgi, nevis terorizēt valsti,” savu viedokli pauž Katy.

Altāris Eibai

Taču, cilvēku sirdīs un atmiņās šis Drottninggatan ielas stūris vienmēr būs vieta, kur brutāli tika nogalināta mazā Eiba un vēl trīs nevainīgi cilvēki.

Mēs ikdienā tik ļoti tiekam sabaroti ar skaitļiem un faktiem par teroristu upuriem, ka visā šajā informācijas gūzmā mēs aizmirstam būt cilvēki ar elementāru spēju just līdzi. Godīgi sakot, tā bija arī ar mani, dodoties uz Zviedrijas galvaspilsētā esošo Drottninggatan jeb lielāko gājēju ielu ar lepno nosaukumu Karalienes iela. Šobrīd iela visos krustojumos ir norobežota ar milzīgām betona lauvas skulptūrām, tādā veidā jebkādu transporta kustību šeit padarot neiespējamu.  Un otršķirīgs šķiet fakts, ka tur ir “TĀ” siena ar piemiņas zīmēm nesenā terorakta upuriem, jo no visām pusēm skan mūzika un ļaužu priekpilnās balsis. “Tas jau nav nemaz tik daudz – tikai četri nogalinātie,” nonākot pie liktenīgās sienas sev mēģinu iestāstīt. Un šķiet, ka  daudzās krāsainās lapiņas ar pozitīvajiem vēlējumiem, sākumā atgādina sava veida templi ar altāri tūristu piesaistīšanai. Iemūžinot fotoaparātā novēlējumus, ziedus, svecītes un pie sienas novietotās rotaļlietas es pamanīju mazu zviedru puiku. Puisēnam galvā esošā cepure atgādina Zviedrijas karaļa kroni. Puisēns pie sienas piesprauda rozā lapiņu uz kuras uzzīmēta sirsniņa un uzrakstīts “Prinsessa Ebba”. Un tikai tajā brīdī es no sirds sapratu – šī siena tiešām ir altāris- Altāris mazajai Eibai. Tā bija vienpadsmit gadīga meitene, kas devās mājās no skolas. Viņa bija starp tiem četriem terorista upuriem, kas gāja bojā. Tieši Eibas nāve zviedrus satrieca vissāpīgāk. Mazā meitene zem milzīgās kravas mašīnas riteņiem tika brutāli sašķaidīta, bērna mirstīgās atliekas policijai un tiesu medicīnas ekspertiem izdevās identificēt, kā terorakta ceturto upuri tikai otrās dienas vakarā. Laiks ārstē visu un vēl pēc divdesmit dienām pazudīs svecītes un ziedi. Pēc diviem mēnešiem tiks novāktas rotaļlietas, bet pēc diviem gadiem iespējams vairs nebūs neviena no krāsainajām lapiņām. Taču, cilvēku sirdīs un atmiņās šis Drottninggatan ielas stūris vienmēr būs vieta, kur brutāli tika nogalināta mazā Eiba un vēl trīs nevainīgi cilvēki. Un šo rētu zviedru sirdīs laiks tik ātri nespēs dzēst.

Foto: Jānis Ogle un no Jurijs Markham privātā arhīva