Jau teju gada garumā visums mūs piespiež ieraudzīt un sadzirdēt to, kam iepriekš, iespējams, pat nebūtu pievērsuši vērību. Šis ir laiks, kad jāmeklē lietas un cilvēki, kas spēj iedvesmot! Rīta kafija šonedēļ sarunājas ar Annu Ērlihu – 31 gadu vecu, enerģisku, ambiciozu, atklātu un sirsnīgu sievieti, kura dienā ir viena, bet vakarā cita.

Lai paturētu intrigu, Anna par sevi saka: “Man patīk lietas, ko klasiski sievietēm nevajadzētu darīt. Te jāmin konkrētas lietas, kas, piemēram, ir naglu dzīšana, siltumnīcu būvēšana, zāģēšana, auto mehānika. Man tā patikšana pret šīm lietām nāca no bērnības, jo vasaras pavadīju ar opi un omi, un man interesantāki šķita tie darbi, ko darīja opis, nevis ome.”

Dienas Anna pavada savā algotajā darbā Latvijas Olu un putnu gaļas ražošanas asociācijā, ieņemot izpilddirektores amatu. “Mana ikdiena paiet starp ministrijas un ražotāju interesēm, esmu kā lobija posms Latvijas olu un putnu gaļu ražotājiem.”

Skaidrs, ka šis darbs ir gana atbildīgs un prestižs. Tas uzliek etiķeti gan izskata ziņā, gan runā, bet savā būtībā Anna ir vienkārša un iemācījusies atrast laiku arī saviem hobijiem, kas ir auto “ķīlēšana”.

“Kad mana diena ir pagājusi nemitīgā komunikācijā, pārstāvot augstākā mēroga plānus un intereses minētajā nozarē, vakarā es braucu uz garāžu un mainu savu nodarbošanos. Mans hobijs jeb darbs vakarā ir laiks, kad es varu īstenot lietas tā, kā es tā redzu. Ne visi lēmumi, strādājot algotu darbu, ir atkarīgi tikai no manis, bet garāža – tā ir mana miera oāze.”

“Es uzskatu, ka mašīnai ir jābūt drošai, tai ir jāvar aizvest tevi no punkta A uz punktu B, nevienu neapdraudot. Droša, uzticama, laicīga. Garāža ir tā lieta, kurā es varu izpausties un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, un pati pieņemt lēmumus.”

Viens no Annas sapņiem ir kādu dienu atvērt savu autoservisu, bet pagaidām Anna skrūvē mašīnas saviem ģimenes locekļiem. Pirms sarunas Anna pat saskaitījusi, cik mašīnas ikdienā nākas “pievaktēt”. “Nu jau mēs dzīvojam laikos, kad lielai daļai ir savas automašīnas. Pirms sarunas es saskaitīju, ka mūsu ģimenē desmit braucamrīki – mašīnas un moči, ja ņemam vērā gan manas, gan vīra ģimenes braucamos. Vismaz šobrīd ir pietiekami daudz prakses, lai es varētu augt, attīstīties, mācīties un turpināt veidot sapni par savu autoservisu.”

“Protams, ja arī manām draudzenēm ir kādas ķibeles ar mašīnu, es palīdzu, taču līdz sapņu īstenošanai par savu servisu vēl tāls ceļš priekšā. Tāpat es vienmēr esmu atvērta palīdzēt saviem draugiem un paziņām, pērkot jaunu automašīnu, braucot līdzi, to izvērtējot pirms iegādes.”

Viens no stabilas laulības pamata punktiem – kopīgas intereses

Anna ir arī sieva savam vīram, un uz jautājumu, vai vīrs atbalsta Annas hobiju, viņa ar sajūsmu saka: “JĀ! Mēs skrūvējam kopā.”

Auto mehānika ir viena no tām lietām, kas saista laulāto pāri, jo arī garāžā viņi viens otru papildina. “Kopīgo interesi atklājām vēl pašā attiecību sākumā, kad drauga garāžā pamazām labojām manu nabaga auto, ko vīrs reizēm traumēja,” smejoties saka Anna. “Tad nāca nākamā mašīna, un tās mēs tos auto čubinajām, sapratām, ka mums abiem tas patīk. Manam vīram ir apbrīnojami gaiša galva – viņam ir fantastiska atmiņa, viņš var izlasīt tehnisko literatūru, noskatīties kādu pamācību video un nākamajā brīdī darboties tā it kā jau visu mūžu to būtu darījis. Šobrīd jau vīrs ir zinošāks par mani, esmu palikusi mācekļa lomā, bet arī šajā ziņā esam komanda.”

Dāma starp kungiem

Vēl pirms pasauli un Latviju pāršalca Covid-19 pandēmija, Anna īstenoja savu sapni, nokārtojot valsts profesionālās kvalifikācijas eksāmenu un iegūstot automehāniķa diplomu. “Tas, ka man ir diploms, gan vēl nenozīmē, ka es zinu pilnīgi visu, es, protams, mācos. Mehānika tomēr ir tā lieta, ko apgūst praksē.”

Izmantojot valsts sniegto iespēju – ņemot dalību Eiropas Savienības (ES) fondu pieaugušo izglītības projektā, kurā 90% no studiju maksas apmaksāja valsts un Eiropas Sociālais fonds, Anna veiksmīgi startēja un pēcāk arī finišēja, šobrīd esot lepna par iegūto kvalifikāciju.

Jāsaka, ka joprojām, 21.gadsimtā aktuāls ir dzimumu lomas jautājums. Tāpēc ne velti jautājums Annai – kā viņa kā sieviete iekļāvās šajā apmācību posmā?

“Uzsākot studijas, bijām divas dāmas vīriešu kolektīvā. Bet jautājums vietā, jo minētā dāma neizturēja attieksmi no dažiem pasniedzējiem. Varu atzīt, ka bija pasniedzēji, kuri uzskatīja, ka, ja man ir lakoti nagi, labākajā gadījumā kafiju kādam varēšu pasniegt.

Es gan atbildi parādā nepaliku, sakot: “Jūs zināt, cik viegli no lakotiem nagiem ir eļļas nomazgāt?” Pēc tās reizes es savā ziņā izcīnīju savu vietu zem saules, jo pēc tam man vairs netika nekādā mērā teikti mājieni, ka es nebūtu īstajā vietā.”

Ja skatāmies vēsturiski, tad sievietes un vīrieši ir atšķirīgi un veido ap sevi atšķirīgu vidi. Ir patriarhāts* un matriarhāts**, kas ir divas pilnīgi atšķirīgas sistēmas, kopienas iekārtas. Sievietes ir vācējas, bet vīrieši – mednieki. Šis ir arī veidojis galvenās atšķirības starp moderno vīrieti un sievieti.

*vīriešu pārvaldīta, pēc tēva parauga

**sievietei ir vadošā loma saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Ar ko sieviete atšķiras no vīrieša?

“Skaidrs, ka vīrieši no sievietēm atšķiras, taču no visām sievietēm mēs nesagaidām vairs vienas un tās pašas lietas. Es sevi absolūti nevaru iedomāties kā sievieti, kura sēž mājās. Manām prasmēm tas būtu par garlaicīgu. Tai pat laikā dzīt vīriešus uz priekšu, sakot: “Tev ir jāmāk tas un tas, jo vīrieši tā dara”, arī reizēm ir aplami. Ir taču vīrieši, kuriem patīk gan gatavot, gan pieskatīt bērnus.”

“Ar šo salīdzinājumu es vien gribētu ieskicēt to, ka mums, mūsdienu cilvēkiem, ir jābūt pieņemošiem, ka globāli ir lietas, kas labāk padodas vienam vai otram dzimumam, bet tas nenozīmē, ka tas obligāti viņiem ir jādara, ka tas ir viņu pienākums. Cilvēki ir dažādi un iespējas izpausties arī ir dažādas.”

Es uzskatu, ka sieviete ir tikpat vērtīga, cik vīrietis. Neatkarīgi no dzimuma abiem jābūt absolūti vienādām iespējām.

Piebilstot Anna teic, ka cilvēks būtu jāvērtē nevis pēc dzimuma, bet gan pēc intelektuālajām un darba spējām.

Anna arī dalās savā novērojumā par to, ka sievietes ir pieticīgas. “Mums mazāk maksā par vienu un to pašu darbu, bet reizēm pašas esam vainīgas, jo neprasām vairāk. Bet arī tam ir izskaidrojums – mēs domājam tā, ja man bērniņš saslimst, darba devējam būs kādas neērtības, tad vēl pie ārsta ir jāaizbrauc. Ir pārāk daudz nianšu, ko mēs ņemam vērā, tāpēc neprasām tik daudz, cik vēlētos. Sievietes kopumā ir krietni kritiskākas gan pret sevi, gan citiem. Bet jo īpaši pret sevi.”

“Mums pašām ir jāaudzē muskuļi un jāprasa samaksa par to, ko uzskatām, ka esam pelnījušas.”

“Es sevi mīlu”

Annas āriene liecina par sievišķību. Lai arī fotogrāfijā sievietei blakus stāv neierasts agregāts, piemēram, mocis, tas nav vien fotosesijas atribūts, tā ir Annas sirdslieta. Tāpēc jautājums Annai, kādas attiecības viņai pašai ir ar sevi, vai vienmēr ir sevi mīlējusi?

“Man šķiet, ka tam, lai pa īstam sevi iemīlētu, nepastāv ne zelta tabletes, ne burvju nūjiņa. Šobrīd jā, 31 gada vecumā no sirds varu teikt, ka mīlu sevi un pieņemu, bet vienmēr tas tā nav bijis.”

“Tas gan nav bijis saistīts ar kādu ķermeņa daļu, kas man nepatīk, bet gan ar manu iekšējo pasauli, pusaudžu gados es neiekļāvos savā klasē, jutos kā “autsaideris”. Taču tieši sevis izzināšana man palīdzēja saprast, kas es esmu.”

Anna iesaka veltīt laiku arī grāmatu lasīšanai, jo tieši tās arī viņai palīdzējušas izzināt sevi un saprast citu cilvēku uzvedību un lietu būtību. “Grāmatās lasīto iedzīvināju savā dzīvē.”

piemēram, Ogs Mandino “Pasaules dižākais tirgonis”, Stefānija Štāla “Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas”, Robins Šarma “Mūks, kurš pārdeva savu ferari”, Simon Sinek “Leaders Eat Last”, Sherry Argov “Why Me Merry Bitches”.

Kas tev ir sievišķība?

Jautājot, kur Annas dzīvē ir vieta sievišķībai, viņa retoriski jautā: “Te atkal būtu jāsaprot, kas tad ir sievišķība – augsti papēži un uzkrāsotas lūpas? Man sievišķība ir iekšējā sajūta, tā ir apziņa, ka neesmu vīrietis un ka viss par un ap mani ir citādāks nekā vīrietim. Nav runa tikai par fizisko ķermeni, bet kaut vien par to, kā tu redzi pasauli un izturies pret lietām.”

“Es taču ikdienā arī ievēroju etiķeti, staigāju augstpapēžu kurpēs, ar uzkrāsotām acīm, bet vakarā es ielecu sporta apavos un netīrās biksēs ar eļļas traipiem, bet es joprojām esmu sieviete un sievišķīga. Sievišķība man ir attieksme pašai pret sevi un apkārtējiem.”

Vēl paturpinot par sievišķību, Anna piemin: “Skaidrs, ka gan es, gan liela daļa sieviešu visu var pašas. Vai man vajag varēt visu, tas atkal ir cits jautājums. Tāpēc esmu laimīga, ka man ir tik superīgs vīrs, ka kopā ar viņu reizēm es varu atļauties būt vāja un nevarīga.”

Mans līdzsvara punkts dzīvē

Tāpat Anna saka, ka, lai gan auto skrūvēšana un viss, kas ap to grozās, ir šķietami vīrišķīga nodarbe, bet “vienlaikus kādreiz arī ar zirgu sievietei jāt bija nepieklājīgi, kur nu vēl sēdēt uz viņa kā vīrietim, bet šobrīd, manuprāt, jāšana pat ir populārāka nodarbe sieviešu vidū nekā vīriešu”.

Ne velti Anna piemin salīdzinājumu ar zirgiem, jo šie dzīvnieki ir ambiciozās sievietes miera templis. “Es teiktu, ka zirgs ir mans līdzsvara punkts dzīvē. Tad, kad ir visa par daudz, zirgs ir kaut kas tīrs un patiess, kas ļauj atgriezties pie sevis.”

Anna ir atradusi savu miera templi – reizi pa reizei viņa dodas uz draugu saimniecību, kurā pavada laiku ar šiem cēlajiem un skaistajiem dzīvniekiem, dziedējot savu prātu un sirdi. “Zirgi arī ir viena no manām bērnības mīlestībām, zirgs ir mana meditācija, kas man palīdz atgūt enerģiju un izsmeltos resursus.”

Nobeigumā Anna tika lūgta dod padomu, ko guvusi no dzīves. Viņa saka: “Sievietes spēks slēpjas viņas gudrībā. Te nav runa par viltību, vīriešu likšanu zem papēža vai kāda izmantošanu. Kad sieviete ir gan dzīvesgudra, gan akadēmiski gudra, tikai ar šo gudrību sieviete var panākt mieru sevī, izprast savu vērtību un attīstīt sievišķību un pieņemt pareizos lēmumus. Diemžēl sievietes nemāk egoistiski domāt par sevi, mums daba ir ielikusi prasmi un vēlmi rūpēties, bet te atkal ir jāizmanto mūsu gudrība – ja kaut kādas lietas nenotiek tādā tempā vai ātrumā, kā tu to vēlies, varbūt tu nemaz neesi gatava tam tempam un rezultātam.”

Mēs katrs esam atbildīgs par savu dzīvi. Dari to, pēc kā tava sirds deg. Un kas par to, ja lielākā sabiedrības daļa to neuzskata par pareizu? Piemēram, mana sirds lieta ar auto skrūvēšanu. Tāpat ir ļoti svarīgi arī atrast partneri, ar kuru var izveidot stingrus pamatus, uz kuriem stāvēt kopā. Lai izdodas!

Attēlu autori Linda Ungure, Ēriks Upenieks, Iveta Tomsone, kā arī attēli no privātā arhīva.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube