!Foto no personīgā arhīva

Dzīve – vārds ar pieciem burtiem un ar tik lielu vērtību. Ar kāpumiem un kritumiem, ar smiekliem un asarām. Ir taču tik jauki, ka var apsēsties un nedaudz atgriezties sākumpunktā, saprast, kas bijuši tie dzīves nozīmīgie lēmumi, kas ir tas dzinulis, kas velk uz priekšu un neļauj atslābt. Ņemot vērā, ka pirmdien, 8.martā, atzīmējām Starptautisko sieviešu dienu, Rīta kafija sarunājās ar Unu Bernatoviču – skaistuma un sievišķības nozīmīgu ikonu Latvijas stilistu un vizāžistu vidū.

Jāpiemin, ka Unai tuvojas dubultsvētki – viņai šī gada aprīlī apritēs 55, kā arī imidža skolai-studijai “Unastyle” šogad apritēs jau 15 gadu!

Una ir ambicioza, praktiska, prasīga, iedvesmojoša un skaista sieviete, kuras dzīves ceļš nemaz nav bijis tik rožains. Arī viņai ir bijis jāizcīna sava vieta zem saules, jāpierāda sevi gan darbā, gan ģimenes dzīvē, viņai arī bija jābūt gan mammai, gan tētim vienā personā, jo vīrs ir jūrnieks, arī Una nav iztikusi bez kāpumiem un kritumiem savā dzīvē. Kā viņai izdevies dibināt savu skolu, izveidot savu zīmolu, startēt nozīmīgos skaistumkopšanas konkursos, būt par labu mammu saviem bērniem un sievu savam vīram, to Una ir ar mieru pastāstīt atklātā sarunā.

Una Bernatoviča

Izrādās, ka Una, ko tik bieži esam redzējuši TV ekrānos, nākusi no Līvāniem. Jautājot, kāda tad bija mazā Una, viņa stāsta: “Es biju dabas bērns, dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, izbaudīju savu laiku vienatnē ar dabu. Bērnībā patiesībā tā īsti ne par ko nesapņoju, par ko es varētu kļūt, kad izaugšu liela.”

Šķiet, tik interesants atklājums, ka sieviete, kurai joprojām ir tik steidzīgs dzīves ritms, sava skola un pat savs zīmols, bērnībā nesapņoja, bet baudīja dabu.

Skaidrs, ka neviens uzreiz neielec ne uzņēmēja, ne direktora kurpēs, tāpēc arī jautājums Unai – kāda bija viņas pirmā profesija?

“Es vienmēr esmu bijusi praktisks cilvēks, arī vecāki mani mudināja izvēlēties kaut ko, kas man pašai dzīvē noderēs. Skolas laikā izvēlējos kļūt par šuvēju, tā bija mana pirmā profesija.” Una ilgus gadus nostrādāja Rīgas Modēs, pēcāk viņai arī bija savs šūšanas ateljē mājās. 

Taču vēl, paturpinot par jaunības dienām, Una atklāj, ka vienmēr bijusi arī muzikāla. Mācījusies muzikas skolā, dziedājusi gan ansambļos, gan koros, gan arī spēlējusi akordeonu. Un, rau, akordeonu rokās turējusi vēl pavisam nesen, pirms diviem gadiem, kad svinēja mammas 70 gadu jubileju. “Bērni, mazbērni un mazmazbērni – visi kopā muzicējām par godu mammai.”

Kultorgs gan skolā, gan klasē

Gremdējoties vēl atmiņās, Una saka: “Ak, vienu gan atceros, ļoti gribēju kļūt par kultūras darbinieku pusaudža gados. Es biju kultorgs skolā un klasē. Es patiesībā esmu kautrīga un man pat joprojām ir bail uzstāties publikas priekšā, bet es organizēju skolā lielos pasākumus, tāpēc gribēju stāties kultūras darbinieku tehnikumā, bet vecāki mani atrunāja.”

Šķiet, ka tīņu gadus neviens nevar pārdzīvot bez jaunības maksimālisma, ambīcijām – tā tas bijis visos laikos. Arī Una atminas, ka ceļš uz Rīgu nav bijis viegls, bijis jāpacīnās, lai vecāki tam piekristu, un kas zina, ja toreiz Una nebūtu tik ļoti vēlējusies uzsākt savu dzīvi, pārceļoties uz Rīgu, vai viss būtu tā, kā tas ir tagad?

Meitene no mazpilsētas nu devās iekarot Rīgu!

Una mācījās par šuvēju, paralēli tam turpināja attīstīt sevi muzikāli, dziedot ansamblī, apceļojot dažādas Latvijas pilsētas, un muzicēja arī ārpus valsts robežām. Taču kā skaistumkopšana ienāca Unas dzīvē?

Tagad liela daļa sieviešu nevar iztēloties savu ikdienu bez tonālā vai Bb krēma, bet pirms 30 gadiem par to pat nedomāja, jo gluži vienkārši nekas nebija pieejams. Una arī atklāj, ka pati sākusi lietot dekoratīvo kosmētiku ļoti vēlu: “Jāsāk jau ar to, ka mana mamma nekrāsojās. Domas par skaistumkopšanu man vispār nebija, jo bija taču tādi laiki, ka neko dabūt nevarēja, man tas absolūti nebija aktuāli.”

Sāku izmantot dekoratīvo kosmētiku pirms 30 gadu vecuma, kad es aizgāju uz krāsu un stila konsultāciju, kas laikam arī bija mana pirmā nopietnā saskare ar šo jomu, kurā uzzināju ļoti daudz jauna.”

Jāsaka tā, man nebija ne mērķis būt par skolotāju, ne savu skolu dibināt. Viss notika kaut kā spontāni. Patiesībā dzīve mani pati ved, es vien pieņemu vai noraidu sev sniegtās iespējas.

27 gadi skaistumkopšanas jomā

Kopš brīža, kad Una sāka strādāt skaistumkopšanas jomā, pagājuši 27 gadi. “Es aizsāku ar Amerikāņu firmu Beauty for all seasons, kas tai laikā bija ienākusi Latvijā, un aizgāju pati uz savu pirmo konsultāciju pie krāsu un stila konsultanta.”

Man viss šķita tik interesants, zināšanas par make up, ādas kopšanu, apģērbu, proporcijām, frizūrām un aksesuāriem, vesels komplekss tika piedāvāts. Man kā šuvējai tas bija absolūts jaunums, nevarēju saprast, kāpēc skolā, kur mācījos par šuvēju, man to nemācīja, kāds apģērbs padara slaidāku, garāku, kas nomaskētu figūras defektiņus.

“Arī es nekad neesmu bijusi ideāla, man ir mazs augums – 157cm un formas, arī es esmu kompleksojusi ar savu augumu, tāpēc bija žēl, ka es šos knifus nezināju ātrāk. Priekš manis šī konsultācija patiesi bija kā Amerikas atklāšana, saņēmu grāmatu, kur varēja uzzināt ieteikumus par figūras korekciju, kādas krāsas man piestāv, kāda frizūra man varētu būt piemērota. Un tad man konsultante vaicāja, vai es pati nevēlos ar šo nodarboties?”

“Es tai laikā biju dekrēta atvaļinājumā. Aizgāju mājās un stāstīju vīram, ka ir tāds komplekts, ko varētu nopirkt, ka es to vēlētos. Es šo sarunu ļoti labi atceros. Vīrs man jautāja, cik tas maksā. Un es bailīgā balsī atbildēju – 1600 dolāru, tai laikā tā mums bija milzīga nauda, mēs gribējām pirkt mašīnu. Paldies jāsaka manam vīram, kurš mani toreiz tomēr atbalstīja un leca ar mani šajā avantūrā.”

Atceros to mirkli, tad man pienāca tā kaste ar kosmētiku, ādas kopšanas produktiem, lakatiņiem, paletēm, un vīra sejas izteiksme un šoks, ka tas maksā tādu naudu. Un toreiz, kad visu kastes saturu biju izklājusi uz galda, viņš teica: “Re, kur stāv mūsu mašīna.” Man likās – šausmas, esam atteikušies no mašīnas un nopirkuši kaut kādu kosmētiku. Taču tas man arī lika saņemties un pierādīt, ka tas nebūs vien manam priekam.”

Arī visi pārējie draugi un radi teica, vai mēs traki – tādu naudu izdot par kosmētiku. “Taču tagad vīrs man saka, ka tas bijis labākais ieguldījums, ko mēs tolaik izdarījām.”

Una ar vīru Miroslavu Bernatoviču

Skaidrs, ka sākums nekam nav viegls, arī Unai ne, pirmo laiku viņa strādājusi ar mīnusiem. Pēc tam sāka parādīties pirmie klienti, sapratu, ka man vēl tik daudz jāmācās, bet te jau nebija kur mācīties. Braucu daudz ārpus Latvijas, lai papildinātu zināšanas. Mani tas viss ļoti aizrāva, bija pirmie konkursi, darba piedāvājumi un vēl…

Šogad skolai “Unastyle” – 15 gadu jubileja

Un tad atkal dzīve piespēlēja nākamo iespēju, Unai nāca piedāvājums vadīt meikapa kursus. “Toreiz nedomājot vēl jauna un nepieredzējusi, piekritu! Kļuva aizvien vairāk interesentu, arī piedāvājumi no citām skolām. Papildus beidzu Liepājas pedagoģijas akadēmiju, lai iegūtu pedagoga diplomu. Pateicoties manām pirmajām audzēknēm, nodibināju savu skolu.”

“Mācīju viņas un pati pilnveidojos. Taisīju mācību programmas, meklēju materiālus, gatavoju viņas konkursiem. Ļoti radoši un aktīvi visur piedalījāmies. Esmu viņām pateicīga, ka viņas man uzticējās un atbalstīja. Šodien viņas ir labi, pieprasīti profesionāļi.”

Jāsaka, ka viss tas tapa ačgārni, man nebija mērķis, man dzīve piespēlēja situācijas, kurām es ļāvos.

Nu jau skola šo gadu laikā ir izaugusi no mazās vizāžistu grupiņas līdz trīs lielām programmām – vizāžistiem, stilistiem un frizieriem.

Foto: Una darba procesā

 

“Ja tagad tā padomā – es biju traka”

Un, ja pašai būtu jāraksturo, kā Unai tas izdevās? “Ja jāsāk domāt, nav nekāda recepte, apstākļi bija tādi, kādi bija. Kad sāku strādāt šajā profesijā, mani mazie puikas bija pavisam mazi, pirmklasnieks un bērnudārznieks, un vecs onkulis, ar kuru dzīvojām kopā. Mums bija privātmāja, kas bija jākurina ar oglēm un vīrs jūrnieks. Man faktiski vienai bija jātiek galā ar pienākumiem, tāpēc it īpaši tagad, kad dzirdu, ka kāds kaut ko nevar, negribas ticēt.”

Es atceros, ka savam septiņgadīgajam bērnam mācīju, kā iekurināt krāsi, lai, atnākot mājās, būtu silti. Man nāca daudz piedāvājumu, darbs salonā, prakse televīzijā, kaut kā es menedžēju, lai būtu, kas pieskata manus puikas. Man tik ļoti visu gribējās, tā šķita kā dāvana, kas dota, iespējas. Aktieri, dziedātāji, kurus pirms tam pa TV redzēju, tagad ir mani modeļi un klienti.

“Ja tagad tā padomā, ārprāts, es mācījos, strādāju, man bija konkursi, mazi bērni, kuri jāaizved uz dārziņu un skolu, es arī ņēmu šūšanas pasūtījumus. Jāsaka, ka es pat neapzinājos toreiz, ka mans jaunais darbs tik ļoti mani ievilks.

Nu traka es biju. Tuvumā nebija mamma vai vecmāmiņa, kura varētu palīdzēt, jo viņas dzīvoja tālu prom no Rīgas.

Una uzsver, ka ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts visā, ko dari. “Vēlreiz gribu teikt paldies savam vīram par uzticēšanos un atbalstu. Es laikam vēl vairākus gadus jutos atbildīga par vīra iztērēto naudu manam pirmajam komplektam, gribēju pierādīt, ka arī šajā jomā vari būt noderīgs un pieprasīts, un, protams, pelnīt ar to naudu.”

Padomju laika sievietēm nemācīja sevi mīlēt

Un, protams, sieviešu nedēļā nevar nerunāt par mīlestību pašām pret sevi. Interesanti, kādas Unai ir attiecības pašai ar sevi?

Man šķiet, ka mūsu paaudzei nemācīja, ka sevi jāmīl, pirmām kārtām mācīja, ka jārūpējas par citiem. Tieši šis, manuprāt, ir iemesls daudzu sieviešu nepārliecinātībai. To mēs tagad varam mācīties no saviem bērniem. Sevišķi meitu mammas var ieklausīties padomos.

“Domāju, ka es neesmu labākais padomdevējs citām sievietēm, jo zinu, ka vajadzētu vairāk sevi lutināt, taču joprojām esmu tā organizatore jeb kultorgs, kurai daudz kas jāpaspēj, nesu lielu atbildību par skolu, kolektīvu, audzēkņiem. Tāpēc cenšos izmantot svētdienas kad relaksējos, man ir sava SPA diena, arī mana ģimene zina, kas tas ir mans laiks. Bet atvaļinājumos ar vīru ceļojam. Divatā esam pabijuši daudzās vietās. Pēdējais ceļojums mums ilga veselu mēnesi. Pirmo reizi atļāvos tik ilgi atstāt savu darbu.”

Man 30 gadu vecumā bija lūzuma punkts

Lūdzām Unai sevi raksturot 30 gadu vecumā un tagad… Dāmas, ko teiksiet?

Ja citi saka, ka krīze sākas 40 gados, man bija lūzums 30 gadu vecumā. Es apjautu, ka teju puse mūža nodzīvota, bet neko neesmu sasniegusi. Uzdevu sev jautājumus, kas es esmu. Šķita, ka dzīve ir pārāk garlaicīga, ka tolaik vēl neesmu izdarījusi neko, ar ko es varu palepoties.

“Tie 30 man bija tāds grūdiens, man bija vēlme kaut ko darīt, tā nu metos iekšā nezināmajā un esmu gandarīta, ka tas izrādījās tik veiksmīgs solis manā dzīvē, ka mans darbs ir arī hobijs un sirdslieta.”

Visām sievietēm Una saka: “Es teikšu tā – katrā vecumā ir savas problēmas, prieki un bēdas, kas tiek izdzīvotas. Laikam jau tagad jūtos labāk, man ir arī lielāka dzīves pieredze, atbildība. Šobrīd ir lielākas iespējas, kas ļoti iztrūka 30 gadu vecumā. Man ir arī gandarījums par to, ko esmu sasniegusi gan profesionāli, gan ģimenes dzīvē. Brīnišķīgi kolēģi, klienti, audzēkņi, interesanti projekti. Bērni ir izauguši, patstāvīgi. Mums ir ļoti labas attiecības. Mums ir arī mazbērni. Ar vīru esam 33 gadus kopā, par to priecājamies. Jā, esmu laimīga.”

Skaidrs, ka dzīve nav rožu dārzs, ne velti šāds teiciens, taču Una ir pateicīga arī par savu dzīves doto grūtumu, kas tikai ir palīdzējis norūdīties.

Sava kosmētikas līnija – Bercolor

Kā jau Una minēja, viņa ņem to, ko dzīve piespēlē. Kurš to vēl nezina – Una ir arī kosmētikas zīmola “Bercolor” radītāja.

Tas ir dekoratīvās kosmētikas zīmols, kas radīts Latvijā, bet ražots Francijā. Zīmola nosaukums cēlies no Unas uzvārda.

Jautājot, kā radās ideja par savu zīmola izveidi, Una smejoties saka: “Un atkal pavisam nejauši. Mēs katru gadu braucām uz Pēterburgu – izstādi, kur es iepazinos ar Francijas kosmētikas rūpnīcas īpašnieku.”

Atkal sanācis tā, ka Unas kolēģi un audzēkņi uz to pierunājuši. “Viņi man teica: “Nu, kāpēc mums jāņem cita kosmētika, ja mēs varētu izmantot savējo?””

Turklāt, ņemot vērā daudzu gadu ilgo pieredzi skaistumkopšanas jomā, Una sapratusi, ka ir lietas, kas pietrūkst, kas reizēm ir pārāk dārgas, un citās valstīs ražotā kosmētika reizēm neatbilst Baltijas sievietei.

“Parīzē mēs pētījām un izmēģinājām, atlasījām un atkal pētījām produktus, un es patiesi sapratu, ka ir lietas, kas mūsu tirgū trūkst. Taču es neesmu ne uzņēmējs, ne pārdevējs, esmu praktiķe, ar izmēģinājumiem un produktu atlasīšanu jau nekas nav beidzies. Tam sekoja papīru kārtošanas, kas šķita absolūti tumšs mežs. Taču soli pa solim un viss notiek.”

“Katrs produkts ir sertificēts un tiek stingri pārbaudīts laboratorijās, tas man deva pārliecību, ka arī šādu virzienu savā dzīvē varu pamēģināt.”

Jājautā, kas šajā kosmētikas līnijā ir tik īpašs? Una stāsta: “Produktu piedāvājums tika izveidots, pamatojoties uz vairāku gadu garumā veiktiem testiem un rūpīgu analīzi, pētot ādas krāsas īpatnības, klimatu, gaismas nokrāsu, kā rezultātā tika radīta īpaša sistēma. Sistēma ļauj pēc krāsu kolorīta testa klientam piemeklēt piemērotāko dekoratīvās kosmētikas produktu piedāvājumu konkrētam klientam.”

Proti, katra sieviete sajutīsies īpaša, jo produkts būs piemērots tieši viņai, Una sauc to par šo produktu ekskluzivitāti, kas nav citiem zīmoliem. “Turklāt produktus ir iespējams atkārtoti uzpildīt. Tas samazina izmaksas. Un arī dabai draudzīgi.”

Laikam ar mani ir tā – vai nu es uzreiz metos iekšā kaut kādā avantūrā, vai es sāku domāt, līdz beigās atrodu pārāk daudzus nē. Lēmums par kosmētikas līnijas izveidi bija absolūti spontāns.

Klausoties Unas dzīvesstāstu, šķiet, ka liela laime ir tad, ja apkārt ir īstie cilvēki, kuri mudina savā dzīvē ieviest kaut ko jaunu un atbalsta. “Es nepaspēju ne attapties, kad jau bijām Francijā, ražotnē un sākām pārrunāt turpmākos procesus, lai veidotu kosmētikas līniju.”

Una vēl katrai sievietei atklāt sevī spēku, to apvienot ar sievišķību, vēl blakus īstos cilvēkus un vēl – izmantojiet jums dotās iespējas!

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube