Anšlavs Eglītis. Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
Anšlavs Eglītis, kurš ticis dēvēts par latviešu rakstniecības intelektuāli, ir viens no daudzpusīgākajiem latviešu rakstniekiem, kas trimdas laikā radījis apmēram 50 darbu. Tiem raksturīga spilgta un atjautīga izteiksme, balansēti un eleganti savijot smalku psiholoģisku cilvēka raksturojumu ar ironisku piesitienu.
Būdams ne tikai rakstnieks, bet arī dzejnieks, žurnālists, gleznotājs un kritiķis, Anšlavs Eglītis (1906-1993) kļuva par sabiedrībā un laikabiedru lokā augstu vērtētu personu. Neatkarīgās Latvijas laikā tapa pirmie dzejoļi, stāsti, romāni un lugas. Kopš došanās trimdā 1944. gadā (sākotnēji uz Vāciju, pēcāk uz ASV) rakstnieka daiļradē dominēja stāsti, noveles, tēlojumi, romāni un lugas, tika sarakstīts 50 grāmatu. Viņa rakstus, tostarp kinofilmu un teātra izrāžu recenzijas, publicēja ASV prese. Prozā un lugās viņš bieži pievērsās latviešu dzīvei okupācijā un kļuva par vienu no visvairāk lasītajiem autoriem Latvijā. Rakstnieks bijis arī grāmatu ilustrators, tomēr sevi uzskatīja par romānu rakstnieku.
Jaunība
Anšlavs Eglītis dzimis Rīgā rakstnieka un mākslas teorētiķa Viktora Eglīša un skolotājas, tulkotājas Marijas Eglītes ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, bet atgriezusies Latvijā 1918. gadā. Tēva rosinātā dienasgrāmatas rakstīšana apliecina, ka rakstnieks jau kopš agras bērnības veidojies par patstāvīgu, neatkarīgu un radošu personību. Liela loma rakstura veidošanā un pašizaugsmē bija ģimenei un mājās valdošajai mākslas gaisotnei, kā arī pastāvīgajai interesei par rakstniecību un mākslu. Sākotnēji mācījies privātskolā Rīgā (1914), pēc tam privātskolā Goļicinas ciemā (Krievija, 1916-1917), Sormovā (Krievija, 1917-1918), Alūksnes pamatskolā (1918-1919), Rīgas 2. pilsētas vidusskolā (1919-1924). Mākslinieciskās dotības pilnveidojis Valdemāra Tones studijā Rīgā (1922).
Eglītis studējis Latvijas Mākslas akadēmijas figurālajā darbnīcā (1929-1935) un pēcāk strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Beķeres meiteņu ģimnāzijā (1936-1938). Fragmentēto un dažādās skolās iegūto izglītību papildināja izlasīto grāmatu daudzums un teicami apgūtā krievu valoda.
1941. gada 31.decembrī apprecējās ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu, kas ir vairāku Eglīša grāmatu ilustrētāja.
Profesionālā darbība Latvijā
Kad Eglītim bija 20 gadu, laikrakstā “Brīvā Zeme” publicēts viņa pirmais dzejolis “Lords”. Kopš 1930. gada laikrakstos “Latvijas Kareivis” un “Pēdējā Brīdī” publicēti raksti par mākslas izstādēm un māksliniekiem. 1936. gadā klajā nācis pirmais Eglīša stāstu krājums “Maestro”. Strādājot laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, regulāri ceļojis uz ārzemēm, rakstījis korespondences, guvis spilgtas mākslas pasaules pieredzes un iespaidus, kas atspoguļojās literārajos darbos, darbojies žurnālā “Atpūta” (1940-1941) ar pseidonīmu Leons Kadiķis. Neilgi pēc tam, kad Eglītis pievērsās lugu rakstīšanai, 1943. gadā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojis viņa lugas “Kosma simfonija” iestudējums.
Dzīve un daiļrade trimdā
1944.gadā rakstnieks devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur sākotnēji darbojās laikrakstā “Latviešu Balss”, līdz Berlīnē uzlidojuma laikā tika izpostīts viņa dzīvoklis. Pēc tam rakstnieks pārcēlās uz Tailflingenes ciematu Švābijā, vēlāk mitinājās bēgļu nometnē Fulingenē. Šajā laikā viņš sacerēja stāstus, romānus un lugas trimdas teātra vajadzībām. 1949.gadā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Kādu laiku uzturējās Oregonas pavalstī Seilemā un Ņujorkā, bet kopš 1952.gada dzīvoja Losandželosas priekšpilsētā Pasifikpaliseidsā. Līdzās rakstniecībai iesaistījās Holivudas Preses grupā (Hollywood Press Corps), regulāri apmeklēja jaunāko filmu pirmizrādes, rakstīja recenzijas latviešu laikraksta “Laiks” slejā “Filmu apskats”, kā arī vēstīja par kinoforumiem “Zelta Globuss” (Golden Globe Award) un Amerikas Kinoakadēmijas balvu (Academy Awards).
Šī žurnālistikas izpausme ietekmēja arī Eglīša literāros darbus, iezīmējot tajos atsevišķas epizodes no kino vides. Šī posma plašajā darbu klāstā nozīmīgu vietu ieņem romāni “Omartija kundze” (1958) un “Bezkaunīgie veči” (1968), “Pansija pilī” (1962), stāstu un noveļu krājumi “Karuselis” (1956), “Tiesa nāk” (1967) un “Pēdējais mohikānis” (1969). Romānu motīvus Eglītis pārstrādājis psiholoģiski spraigās un emocionālās lugās, kas iestudētas daudzos pasaules latviešu teātros, bet pēc neatkarības atjaunošanas arī Latvijā: “Omartija kundze” (1961), “Bezkaunīgie veči” (1970), “Karmen, Karmen” (1981) un citi. 1990.gadā pēc Eglīša stāsta motīviem uzņemta filma “Maestro” Pētera Krilova režijā, 2018.gadā – filma “Homo novus” Annas Vidulejas režijā, bet 2023.gadā – daudzsēriju filma “Pansija pilī” Anda Miziša, Martas Elīnas Martinsones, Dāvja Sīmaņa un Ginta Grūbes režijā.
Sabiedrības novērtējums
Eglītis latviešu literatūrā bija modernists, viņa talants, oriģinalitāte un novatorisms izpaudās jau pirmajos darbos. Rakstnieks saņēmis vairākas literārās godalgas: Kultūras fonda balvu par stāstu “Skaistais Dāvids” (1940), Kultūras fonda balvu par īsprozas krājumu “Kazanovas mētelis” (1946), Kultūras fonda godalgu par romānu “Homo novus” (1947), Kultūras fonda balvu par romānu “Cilvēks no Mēness” (1954), Kultūras fonda balvu par romānu “Bezkaunīgie veči” (1968), Kultūras fonda balvu par romānu “Piecas dienas” (1976), Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1980), Ērika Raistera piemiņas fonda balvu (1983) un Edgara Sūnas Piemiņas fonda balvu (1990). 1990.gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli. Ziemeļkalifornijā darbojas Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonds, kas piešķir balvas mākslā vai rakstniecībā.
Lasiet arī: VIDEO | Magone piedzīvojusi jaunu uzbrukumu savai saimniecībai
Lasiet arī: Nedēļas horoskops: 9. – 15. februāris
Lasiet arī: Pārbūvēs televīzijas torni, izbūvējot dažādas «ekstras» asu izjūtu un augstuma cienītājiem
Lasiet arī: Briedis sūkstās par milzīgo elektrības rēķinu; soctīklu lietotāji noreaģē
Lasiet arī: VIDEO | Mudinot aizdomāties, Didrihsone Centrāltirgū vicina izaicinošus plakātus
