Rolands Ūdris. Foto: lidzskana.lv

Grupas “The Hobos” mūziķis, kurš pēc traģiskās avārijas pirms desmit gadiem nonāca ratiņkrēslā, 18. maijā nosvinējis savu 50. jubileju. Viņa sieva aktrise un rakstniece Ilona Balode – Ūdre dzīvesbiedram gatavo ekstrēmu pārsteigumu, ko viņš saņems pēc diviem mēnešiem, vēsta žurnāls “Kas Jauns”.

“Tas notiks ārpus mājām. Pagaidām varu atklāt, ka tas ir kaut kas mazlietiņ ekstrēms un saistīts ar gaisu,” izdevumam atklāj Ūdrīša sieva.

Ir vēl kāda dāvana, ko Ūdrītis saņems jūlijā. “Pirms desmit gadiem Ūdris kopā ar bērnu vokālo studiju “Kukaiņi” ierakstīja dziesmu albumu “Brīvs kā putns”. Albuma atklāšana notika divus mēnešus pirms avārijas – 2015. gada 18. oktobrī,” izdevumam stāsta Ilona, atklājot, ka viena no albuma dziesmām uzrunājusi kādu skolēnu kora diriģenti un nu iekļauta Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku repertuārā. “Šovasar Ūdra dziesma izskanēs Mežaparka Lielajā estrādē  – tā Rolandam būs vislielākā dāvana 50 gados. Man šķiet, jebkuram komponistam tā ir viena no augstākajām dzīves virsotnēm  – kad viņa dziesmu vienlaicīgi dzied desmitiem koru. Tas ir nozīmīgs sasniegums viņa muzikālajā daiļradē. Ūdrim jau teicu, ka būs jāpucē kurpes, jāmeklē uzvalks un šlipse, lai šovasar dotos uz dziesmusvētku lielo koncertu,” žurnālam “Privātā Dzīve” stāsta Ilona, kura Ūdrītim jau parādījusi video, kurā šo dziesmu izpilda viens koris. “Viņam ļoti patīk. Ūdris ir lepns kā pāvs,” izdevumam smejoties teic mūziķa sieva.

Šo kori diriģē sieviete, kura izdzīvoja traģiskajā avārijā uz Ventspils šosejas šā gada sākumā.

Ziedot Ūdrītim vari ŠEIT.

Arī Ilonas daiļrade ļoti novērtēta

Kā zināms, Ilona Balode – Ūdre pievērsusies rakstniecībai un viņas sarakstītās grāmatas grāmatnīcās un bibliotēkās tiek izķertas kā karsti pīrādziņi, lasītājiem apbrīnojot Ilonas atklātību  un neizlikšanos savu autobiogrāfisko grāmatu lappusēs.  Pēdējā no tām ir “Ielu muzikantu piezīmes”, ko lasītāji pirkuši un lasījuši, nebaidoties no tās apjoma – 1520 lappusēm.

“Ūdra likteni neviens nenovēlētu pat savam briesmīgākajam ienaidniekam,” grāmatā “Ielu muzikantu piezīmes”, kurai izdotas vairākas tirāžas un uz kuru bibliotēkās bijajāgaida milzum garās rindās, raksta tās autore un Rolanda Ūdra dzīvesbiedre Ilona Balode.

“Dažreiz es mēdzu ievilkt marihuānas dūmu no mazas pīpītes, taču nevaru to izturēt, jo mans prāts ieceļo Ūdra ķermenī un mani pārņem panika no tā, ka sajūtu, kā viņš jūtas. Tā ir briesmīgi klaustrofobiska sajūta. Būt ieslodzītam slimā, sašķaidītā ķermenī, kas tevi vairs neklausa, nespēt izdarīt elementāras darbības, apzināties savu nožēlojamību un atkarību no citu žēlastības. Gulēt gultā un just, kā zarnas spiež ārā sūdu, bet nebūt spējīgam neko izdarīt, pēc tam gulēt savos sūdos pamperā, gaidīt, lai to nomaina tava mīļotā sieviete, kas ir pārvērtusies par niknu, nelaimīgu fūriju, un censties saglabāt tajā visā kaut niecīgākās pašcieņas un cilvēcības druskas, vēlmi dzīvot un cerību. Nespēt skaidri runāt, nespēt dziedāt, nespēt radīt mūziku, nespēt lasīt, nespēt rakstīt, nespēt ne nomazgāties, ne apģērbties. Katru dienu mocīties ar klepu un rīšanas traucējumiem, kurus izlabot nav paša spēkos, gārgt un rīstīties, dzerot šķidrumu, paciest cilvēku pretīguma un līdzjūtības raidītos, paslēpties gribošos skatienus ielās un tajā visā vēl aizvien atrast vēlmi dzīvot un turpināt kustēties fizioterapijās, ar funkcionējošo labo pusi mēģināt mīt trīsriteni,” grāmatā, kas lasītāju sirdis iekarojusi ar autores atklātību, raksta Ilona Balode. “Vai es tik tiešām zinu to, ko no Ūdra tas prasa? Kas notiek viņa iekšējā personīgajā ellē? Kādus šausmu stāstus viņš tur piedzīvo? Taču, par spīti visam, reiz es pajautāju Ūdrim, vai viņš labāk gribētu būt dzīvs vai miris, un viņš atbildēja: “Dzīvot!””

Brīžos, kad kļūst pavisam grūti, Ilona atkāpjas, paiet nost un paskatās uz visu no malas: “Un uzdodu sev jautājumu: Vai es gribētu manīties ar viņu vietām?” Tad es saprotu, kāpēc viņš dara tā, kā dara, dienās, kad nekas nav labi un viss brūk.”

Tāpat viņa lasītājiem atklāj, ka kopš Ūdra avārijas viņā vairs nav nekādas intereses par pretējo dzimumu: “Pat ne par savu dzimumu. Esmu kļuvusi imūna pret seksuālu iekāri, un mani neinteresē iespēja radīt apmierinājumu sev.”

“Tādi nu mēs tagad esam kļuvuši. Zaudējuši interesi par seksu, par alkoholu, par cigaretēm un pat par narkotikām. Man vairs nav intereses par ceļošanu, jo tā pārāk atgādina tos laikus, kad mēs ar Ūdri kopā klīdām pa pasauli, likteni un ļaudis kaitinādami, spēlēdami uz ielām, izbaudīdami brīvību un mežonību,” grāmatā raksta Ilona Balode, atzīstot, ka pilsētas viņai uzdzen skumjas, kad nokļūst uz gājēju ielām, kas ir kā radītas ielu muzikantiem, un atklājot, ka viņu “tracina gan žēlotāji, gan baumotāji”.

“Katrai monētai ir divas puses. Racionāli domājot, var uzskatīt, ka mūs ir piemeklējusi briesmīga nelaime. Taču, ja skatās no cita skatpunkta, ņemot vērā mūsu iepriekšējo bagāžu, atkarības, psiholoģisko uzbūvi un likteņus, visu, kas ar mums noticis, var uztvert arī pavisam citādi,” tā grāmatā “Ielu muzikantu piezīmes” raksta mūziķa Rolanda Ūdra dzīvesbiedre.

“To var uztvert arī kā svētību, iespēju izaugt un izdzīvot. Ironiskā veidā liktenis Ūdrim uztaisīja dabisko lobotomiju, apturēja viņu, citādi viņš nebija spējīgs kontrolēt savus dēmonus, bija bezspēcīgs pret tiem un tā vai citādi būtu lemts iznīcībai, jo viņa atkarību dēmoni ar katru gadu progresēja, dzīdami izmisumā gan Ūdri, gan mani, gan pārējos iesaistītos. Es savukārt mocījos ar saviem dēmoniem, iedama personiskās sāpju takas, taču mūs tāpat kopā bija sapinis viens sāpju ceļš, un mēs turpinājām viens uz otru mijiedarboties, tādējādi gan pastiprinādami, gan citreiz slāpēdami savu dēmonu spēku,” atklāti raksta Ilona Balode.