Pārsteidzoši, bet izrādās, ka cilvēki vēl nekad nav nodarbojušies ar seksu kosmosā! Vismaz tā vēsta NASA.

Taču, vai reprodukcijas pētīšana kosmosa telpā nav viena no svarīgākajām lietām, kas jāsaprot, skatoties nākotnē uz cilvēku lielajām kolonizācijas ambīcijām?

Par šo tēmu spriež zinātniskā žurnāliste Megija Beikere savā FiveThityEight  portāla  rakstā.

1991. gada janvārī pāris trako jauniešu apprecējās. Tas, ka šiem “bērniem” bija pāri 30, viņi bija astronauti un turēja savu laulību noslēpumā no NASA bosiem, piešķīra viņu romānam asumiņu. Marks Lī un Džena Deivisa iepazinās kosmiskās misijas treniņos un saglabāja savu attiecību noslēpumu diezgan ilgi, lai būtu pārliecināti, ka viņus neaizstās misijas laikā: NASA eksistē noteikums, kas liedz ģimenes pāriem lidot kopā. Tātad 1992. gada septembrī Lī un Džena kļuva par pirmo (un arī pēdējo) laulāto pāri kosmosā.

NASA saka, ka kosmosā cilvēki nenodarbojas ar seksu. Viss pārējais nav nekas vairāk par spekulāciju. Taču tur nav runa par pusaudžu izvirtībām. Sekss vai savādāk – reprodukcija  – arī uzbudina zinātnieku interesi. Piemēram, sava kopīgā lidojuma laikā Džena un Marks kādu laiku mākslīgā veidā apsēkloja varžu olas (kādam šajā lidojumā tomēr paveicās).

Ja cilvēka nākotne – zvaigznes un ja mēs tiešām nopietni uztveram ideju par pārcelšanos uz Marsu, tad mums ir jāzina, kas notiek, kad šī svarīgākā bioloģiskā funkcija iziet ārpus planētas robežām, kur viņi evolucionēja. Un tas ir vairāk nekā vienkārši sekss. Eksperti saka, ka tas, kā strādā reprodukcija, ir tikai viens no daudziem medicīniskiem un bioloģiskiem jautājumiem, kas ir saistīti ar ilgstošiem kosmiskiem ceļojumiem. Tagad jebkurš, kurš vēlas doties ceļojumā uz Marsu, kas ilgs minimums divus gadus, daudzās lietās ir akls.

Reprodukcijas pētījumi kosmosā attīstījās lēnā gaitā un netika finansēti pietiekošā apmērā. Pēdējo 50 gadu laikā bija daži intereses uzliesmojumi. Visiem ir zināms, ka vismaz pieci bioloģiskie veidi – no amēbas līdz žurkai nodarbojās ar reprodukciju orbītā. Citi pavadīja kosmosā daļu no grūtniecības perioda  vai arī ziedoja zinātnei savu spermu un olšūnas, kas noformējās kosmosā.

“Dati, ko demonstrēja pēdējie pētījumi, nav pārliecinoši. Kosmiskie ceļojumi var ietekmēt cilvēka reprodukciju dažādos veidos. Pirmkārt – radiācija. Telpa ir pilna ar subatomiskām daļiņām, kas kustās ļoti ātri. Šīs daļiņas var saskrieties ar DNS kā boulinga bumba ar ķegļiem. Bojājumi, ko tie atstāj pēc sevis, var mainīt ģenētisko instrukciju, attīstīt vēzi, ģenētisko mutāciju, ko var mantot bērni, kā arī citas problēmas. Dzīvība uz Zemes vairāk nekā par 99% ir aizsargāta no šī starojuma, pateicoties planētas atmosfērai un magnētiskajam laukam. Magnētiskais lauks garantē arī nelielu aizsargu orbītā.  Taču jo tālāk no Zemes, jo mazāka aizsardzība. “Un ja jūs ieskatīsieties orgānu sarakstā, kas ir jūtīgi pret radiāciju, tad olnīcas un sēklinieki vienmēr ir topā,” saka Džozefs Tašs, Kanzasas Universitātes profesors, kurš pētīja dzīvnieku vairošanos kosmosā.

Otrs bīstamības avots ir mazāk skaidrs. Mikrogravitācija – jūs zināt to lietu, kad kosmonauti peld gaisā kā cirka du Soleil trupa – tas arī, šķiet, maina bioloģiju. Ir labi zināms, ka astronauti zaudē muskuļu masu, kamēr atrodas kosmosā. Jūsu ķermenis paliek vājāks, kad tam nav nepieciešams katru dienu mijiedarboties ar paša svaru. Taču mikrogravitācijas efekti ir dīvaināki un sarežģītāki, nekā tas, ko varētu izlabot ar skrējceliņa palīdzību. Dažām peļu mātītēm, kuras ceļoja uz kosmisko staciju 2010. un 2011. gadā beidzās ovulācija, citām pazuda dzeltenais ķermenis – svarīga struktūra, kas attīstās olnīcā. Dzeltenais ķermenis atbild par hormoniem, kas atbalsta grūtniecību, kamēr placenta nevar izaugt pietiekami liela, lai pildītu šo darbu patstāvīgi. Bez tā var palikt stāvoklī, taču iznēsāt bērnu neizdosies.

Tas ir saistīts ar iepriekšējo eksperimentu datiem. Vēl 1979. gadā padomju zinātnieki uz 18 dienām palaida kosmosā satelītu ar žurkām-tēviņiem un mātītēm un sniedza tām iespēju pāroties. Eksperimenta rezultātā mazuļi nepiedzima. Divas žurkas, liekas, palika stāvoklī, taču abos gadījumos – spontānais aborts. Eksistē nepārprotami pierādījumi tam, ka mikrogravitācija ietekmē hormonu līmeni gan vīriešiem, gan sievietēm, pastāstīja Tašs. Iespējams, ka šīm žurkām estrogēnu līmenis bija tik zems, ka lielākai daļai no viņām pat neinteresēja pārošanās. Šādi efekti saglabājās arī pēc dzīvnieku atgriešanās uz Zemes, taču gala rezultātā viss atgriežas sākuma stadijā pēc tam, kad tās pavada pietiekami ilgu laiku normālā gravitācijā. Bet Marsa virsmai nav normālas gravitācijas. Tur ir apmēram 38% zemes gravitācijas. Un mēs nezinām, vai tas ir pietiekami daudz, lai atgūtu veselību pēc kosmiskā ceļojuma.

Kā arī mēs nezinām, vai tādi paši efekti notiks arī ar cilvēkiem. Iesākumam, mums ir ļoti neliels sieviešu-kosmonautu skaitlis: kopš 2015. gada tikai 11% cilvēku, kuri lidoja kosmosā, bija sievietes. Šīm sievietēm bija pāri par 30 gadiem, un lielākā daļa no viņām dod priekšroku hormonālai kontracepcijai, lai aizturētu menstruācijas lidojuma laikā. Runājot par vīriešiem, ir liecības, ka astronautiem, kuri pavadīja laiku bezsvara stāvoklī, vēlāk dzimst vairāk meiteņu nekā zēnu. Taču atkal šie trendi rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Mikrogravitācijai ir darīšana arī ar spermas ražošanas un uzvedības izmaiņām. Tas var mainīt bērna attīstību, it īpaši vestibulāro sistēmu, kas palīdz turēt līdzsvaru iešanas laikā. Žurkām, kurām lika strādāt drīzumā pēc atgriešanās no kosmosa, ir divas reizes mazāk muskuļu šķiedras, nekā žurkām, kuras nekad nav pametušas Zemes robežu. Tašs stāsta, ka pētnieki atrodas tikai uz saprašanas sliekšņa, kas palīdzētu saprast, kāpēc mikrogravitācija var mainīt ķermeni tādā veidā. Pamatsecinājums, pēc viņa vārdiem un Virdžinijas Votringas, Beiloras Univesitātes, Kosmiskā medicīnas centra profesores domām, ir tāds, ka mums ir pārāk maz informācijas. Taču tam, ko mēs zinām, vajadzētu mums likt apstāties.

Neskatoties uz to, pētījumi, kas skar reprodukciju kosmosā, ir tāli no tā, lai tiktu uzskatīti par galējiem. Piemēram, 2007. gadā kāds no NASA pastāstīja, ka aģentūra nekad nav veikusi oficiālus eksperimentus par dzīvnieku vairošanos kosmosā, kas, šķiet, ir tiešā pretstatā ar publicētiem zinātniskajiem datiem. Un Kellijs Hamfriss, jaunais NASA Ames centra priekšnieks, paziņoja man, ka aģentūra nolēma nekomentēt šo stāstu un neļāva man runāt ar Eiprilu Ronku, NASA vecāko pētījumu darbinieci, kosmiskās bioloģijas zinātnes un galveno šīs tēmas eksperti. Hamfris pastāstīja, ka NASA nepēta seksa nodarbošanos kosmosā.

Neskatoties uz jūsu mazajiem smiekliņiem, tā īstenībā ir liela problēma. Kad jūs jautājat, kāpēc cilvēki nekad nenodarbojās ar seksu kosmosā, daļa no atbildēm robežojas ar to, ka dzīve kosmosā nav tas, par ko domā NASA. Uzsverot, ka viņa nerunā organizācijas vārdā, Votringa paziņoja :”NASA nekad nebija kolonizācijas misijas. Ierobežota budžeta dēļ jūs nevarat sev atļauties pētīt to, kas nav paredzēts programmā. Mums ir visas iespējas pētīt ilgstošas misijas, bet mēs ar to nenodarbojamies.”

Pa labi – Japānas saldūdens zivs, kas viena no retajām radībām, kuras pārvarēja 200 jūdžu augstumu un ir pirmā suga, kas varēja piedzemdēt kosmosā. Pa labi – viens no metas šūnu kodoliem mitozes procesa laikā un sadalīšanās divās daļās

Izrādās, mēs zinām ļoti maz par ilgstošo kosmisko ceļojumu sekām. Jautājumos bez atbildēm ir iekļauti šādi: vai dažas zāles zaudēs savu efektivitāti ātrāk, pirms būs nepieciešams tikt līdz Marsam un atpakaļ un vai nogurušie kosmonauti varēs atjaunot savu muskuļu masu Marsa gravitācijā tieši tā, kā viņi to dara uz Zemes. “Viņiem ir milzīga cilvēku grupa, kas palīdzēs Zemes gravitācijas reabilitācijā. Un pat tajā gadījumā atgūšanās var aizņemt vairākas dienas, nedēļas un pat mēnešus,” saka doktors Kriss Lenhards, Džordža Vašingtonas Medicīnas Universitātes profesors un kosmiskās politikas profesors. “Šādas reabilitācijas komandas nebūs uz Marsa. Kas tad notiks tālāk? Mēs nevaram pieļaut, ka ceļotāji gulēs uz kosmiskā kuģa grīdas, tādēļ ka viņi zaudē samaņu katru reizi, kad cenšas piecelties.”

Daļēji problēma ir arī tāda, ka gandrīz visi esošie dati par kosmisko ceļotāju veselību un reabilitāciju ir nākuši no astronautiem, kuri kosmosā bijuši ļoti neilgu laiku.

Mūsu viedoklis, kas ir balstīts uz mazu datu daudzumu, var būt tikpat pareizs, cik nepareizs. Savā uzstāšanās ASV Kongresa priekšā Kellijs pastāstīja, ka fiziskas sekas pēc viņa 340 dienu ilga brauciena pārsteidzoši atšķiras no tām, kas bija pēc 159 dienu ilgas misijas. Viņa muskuļi degradējās ātrāk. Kājas uzpampa. No saskarsmes ar ikdienas priekšmetiem viņam parādījās izsitumi pa visu ķermeni. Parādījās pat gripas simptomi.

NASA atzīst to, ka mēs pārāk maz zinām par ilgstošo kosmisko ceļojumu sekām. 2004. gadā organizācija izveidoja komandu no veselības ekspertiem un pārējiem kosmonautiem, lai veiktu atskaiti, kuras mērķis – uzstādīt vislabāko ētisko pieeju ilgtermiņu kosmiskām situācijām.

Taču citas grupas, kas ir ieinteresētas lidojumam uz Marsu, izrāda mazāku uztraukumu saistībā ar šo problēmu. Jautājumu un atbilžu seansā pēc 27. septembra prezentācijas, kas bija veltīta Marsa kolonizācijas plānam, Īlonam Maskam pajautāja par cilvēku drošību lidojuma laikā un uz planētas (Marss). Savā atskaitē viņš ievērojami samazināja radiācijas riskus, nosaucot tos par nenozīmīgiem, kā arī nepiebilda neviena vārda par mikrogravitāciju. Kad es pajautāju Tašam par Maska projekta perspektīvu, zinātnieks sāka smieties: “Īlons Masks – labs pārdevējs. Diemžēl daudzi cilvēki domā, ka ir kaut kāda maģiska tablete, kas atrisinās visas tamlīdzīgas problēmas. Taču tā nav. Balstoties uz cilvēku informāciju, kuri nodarbojas ar fundamentāliem pētījumiem, mēs varam apliecināt to, ka pagaidām gatavo risinājumu nav.”

Tas nenozīmē, ka SpaceX nenovērtē ilgtermiņu kosmisko lidojumu veselības sekas, saka Fils Larsons, kurš uz intervijas brīdi bija SpaceX pārstāvis (šajā brīdī viņš ir pametis kompāniju). Tā vietā viņš man teica, Maska komentāri ir jāsaprot kontekstā, ko konkrēti vēlas izgudrotājs un viņa kompānija un ko viņi vēlas atstāt citiem. SpaceX būvē mehānismus, kas ļaus nonākt līdz Marsam. “Ja jūs varat atrisināt transporta problēmu, proti, ievērojami samazināt cenu par uz Marsa nogādāto svara vienību, tad citu problēmu risinājums, tādu kā veselība, kļūs daudz vieglāks,” teica viņš. Jo lētāka un reālāka kļūst piegāde, jo vairāk stimula citiem cilvēkiem atrast atbildes tam, kā tur radīt bērnus.

Šo atbilžu meklējumos būs nepieciešama nauda, no sākuma – investīcijas palielināšana vesela astronauta pētīšanā. ASV Nacionālās zinātnes akadēmijas 2014. gada iesniegumā lūgts NASA piešķirt vairāk resursu atvaļināto kosmosa iekarotāju veselības pētīšanai. “Gribat ticat, gribat – nē, bet līdzekļu astronautu mūža veselības aprūpei nepietiek,” saka Džefrijs Kans. Kamēr tādi noteikumi netiks piešķirti astronautiem-pensionāriem, citiem nebūs stimula piedalīties līdzīgos eksperimentos, un tas nozīmē, ka potenciāli svarīgi dati par kosmisko ceļojumu ietekmi uz cilvēka ķermeni, iespējams, paliks nepamanīti. Tas ir pirmais mazais solītis, ar ko mēs varam sākt. Galu galā varbūt mēs zināsim pietiekami daudz, lai ļautu kādam realizēt gigantisku lēcienu kosmiskā seksa un reprodukcijas sfērā.

Ilustrācijas foto:  TOM MCCARTEN

Avots: fivethirtyeight