Foto no personīgā arhīva

Latvijā Tēva dienu atzīmē septembra otrajā svētdienā, šogad – 12.septembrī. Par godu šiem svētkiem Rīta kafija sarunājas ar jauno tēti, fitnesa treneri un modeli, veselīga dzīvesveida piekritēju, iedvesmotāju Gintu Valdmani, kurš atklās savas dzīves galvenās vērtības, izstāstīs emocijas, kļūstot par tēvu, dalīsies par attiecībām ar sievu Jekaterinu un dos vērtīgu padomu visiem tētiem.

Gints vairākkārt publiski izteicies, ka viņa tēvs ir labs piemērs. “Saprotu, ka nekad nebūšu savs tēvs, taču varu mēģināt “kopēt” to labo pieredzi, kādu esmu guvis dzīvēs laikā no vecākiem.”

Mans tēvs – labākais piemērs

Ģimene ir vieta, kurā cilvēkam veidojas vērtību sistēma. Ar Gintu pārrunājām to, kas ir svarīgi viņam: “Augstu vērtēju, ka vienmēr uz manis uzdotajiem jautājumiem esmu saņēmis atbildes no vecākiem. Mans tēvs ir vienmēr pratis “savaldīt” savas emocijas noteiktos apstākļos, viņš ir bijis stingrs visā, kas ir devis stingrus pamatus man kā cilvēkam, vīrietim, sportistam, nu jau arī kā tēvam. Es ļoti reti cilvēkos redzu nepārtrauktu izaugsmi, un esmu lepns teikt, ka mans tēvs ir vienmēr progresijā.”

Kā zināms, Gints pavisam nesen kļuva par tēvu meitiņai Milānai. Šī gada vasarā viņš arī salaulājās ar meitas mammu Jekaterinu. Milānai šobrīd ir tikai divas nedēļas, tāpēc aicinājām Gintu pastāstīt, vai, viņaprāt, jaunajam statusam kaut  kā īpaši jāsagatavojas.

Gints teic, ka, viņaprāt, lielu lomu izpratnē par tēvu lomu spēlē arī vecums. “Nav konkrēta vecuma, lai noteiktu – jā, tagad esmu gatavs kļūt par tēvu. Citam tas atnāk ātrāk, citam vēlāk. Taču manā gadījumā – tieši tas, kas ar mani notiek šobrīd – neko citu arī negribētu. Es gribu šo visu.”

Gints pieļauj iespēju, ja bērna ienākšana viņa dzīvē būtu pirms desmit gadiem, tad, iespējams, viņš nebūtu tik gatavs, cik ir šobrīd: “Es domāju, ka tad es negribētu atdot visu laiku kādam citam. Un tas pat nav egoistiski. Šis laiks vienkārši man bija vajadzīgs pašam sev, lai es būtu tāds, kāds esmu šobrīd.”

Jautājām arī to, kā Ginta sieva Jekaterina Valdmane pavēstīja lielos jaunumus. “Tas nebija nekas wow. Viņa pateica par grūtniecību, es teicu – aiziet, darām to, veidojam ģimeni. Mums abiem ir labs vecums, mēs abi esam izdauzījušies pa pasauli un esam gatavi nākamajam solim, kas patiesībā ir ļoti loģisks solis.”

Viss ir tieši tā kā tam vajag būt. Ja šobrīd šis viss nebūtu – liktos, ka nav kaut kā.

Es izvēlējos mīlestību

Šobrīd Ginta un Jekaterinas meitiņai Milānai ir divas nedēļas. Pāris sociālajos tīklos bija ievietojis arī video, kur dalījās ar mirkli, kad uzzināja par bērna dzimumu. Kādas emocijas Gintu pārņēma, uzzinot, ka būs tieši meita?

“Es gribēju meitu, esmu to teicis ne reizi vien. Arī mana sieva gribēja meitu. Ja ir dēls, tad ir pilnīgi citādāk jānoskaņojas, vismaz vīrietim, tā es domāju. Man mājās būs ļoti daudz mīlestības, un zemapziņā ir doma, ka es kā tēvs būšu viņas pirmā mīlestība.”

Manuprāt, meitai blakus ir jābūt kārtīgam vīrietim (tēvam), tad arī viss būs kārtībā. Ar dēlu ir pavisam citādāk, ja viņš izaug par mīksto, tā ir tava vaina. Un ne jau es izvēlējos vieglāko ceļu, es izvēlējos mīlestību. Man vispār šķiet, ka vīrietim ir jābūt tam, kurš satur ģimeni kopā uz priekšu dzīvē.

Gints arī neslēpj, ka abi ar sievu runājuši par vēl vienu bērniņu.

Ginta pieredze, piedaloties dzemdībās

Par vīrieša dalību dzemdībās tiek runāts daudz, šajā jautājumā viedokļi dalās. Gints gan ar vieglumu teic: “Jā, es piedalījos, un es tiešām neredzu tur neko tādu. Jaunie vecāki reizēm grib uzspiest savu, daloties pieredzē. Katram šī pieredze ir sava, un tā ir neizmērojama. Izpratne par to, kas ir kas, ir ļoti relatīva.”

Gintam domas ļoti mainījušās pēc sirsnīgas sarunas ar savu bērnības draugu, kurš arī ir tētis. “Viņš man teica – Es tev varu pastāstīt, kā man bija, bet tas nenozīmē, ka tev tā būs.”

Skaidrs, ka dzemdību pieredzes ir dažādas, taču sarunas laikā Gints ik pa laikam piemin savu sievu, viņu slavējot visdažādākajos veidos. Piemēram, runājot par pašu dzemdību procesu, viņš teic: “Mana sieva ir ļoti fiziski spēcīga, tā noteikti ir kāda mēraukla, kāpēc dzemdības bija salīdzinoši vienkāršas, ja par dzemdībām tā vispār var teikt.”

“Runājot par vīriešu dalību šajā procesā, manuprāt, tu tur vienkārši esi. Šis dzemdību stāsts nav par mani, tur ir sieviete un vecmāte, un es tur vienkārši varu būt blakus. Protams, tā ir tikai mūsu pieredze, un tā, paldies Dievam, bijusi pozitīva.”

Cik daudz vīrietim būtu jāiesaistās zīdaiņa dzīvē?

Gints uzskata, nav tāds pareizais vai nepareizais piegājiens šajā jautājums. “Svarīgi ir tas, kā pārim šķiet pareizi un ērti. Mūsu ģimenē ir tā – es kā vīrietis mūsu ģimenē nodrošinu finansiālo pusi, mājokļa jautājumus, bet Jekaterina gādā par bērnu. Es teiktu, ka mums ir tāds klasiskais scenārijs. Ja sieva man kaut ko jautā, es to izdaru, bet es nemēģinu līst procesos, kuros tos nav vajadzīgs.”

“Mana sieva ir emocionāli ļoti spēcīgs cilvēks, viņa pie tā ir daudz strādājusi. Viņa tiešām ir cilvēks, kurš spēj attiecīgā situācijā emocijas nolikt malā. Piemēram, ir cilvēki, kuri nav izgulējušies, tas ir viņu attaisnojums kretīniskai uzvedībai. Jekaterina tāda nav, un saprotams, ka tad, kad ir zīdainis mājās, miegam netiek atvēlēts tik daudz laika, cik iepriekš. Lai arī kā nebūtu, lai cik viņa reizēm nebūtu pārgurusi, tomēr viņa vienmēr izvēlas būt smaidīga. Es uzskatu, ka kretīniska uzvedība ir izvēle vispār.”

Mēs zinājām, ka dzīve mainīsies, taču mēs esam atraduši komfortu diskomfortā. Manuprāt, svarīgi ir saprast, ka dzīve neapstājas, bērna ienākšanu ģimenē nevajag sarežģīt.

Hierarhija attiecībās, ko nedrīkst izjaukt

Paturpinot tematu par to, kā izmainās dzīve, ienākot bērnam ģimenē, Gints atklāj savu viedokli: “Man var nepiekrist, bet attiecībās ir noteikta hierarhija, kuru nevar izjaukt, pretējā gadījumā sāksies problēmas. Ja mēs skatāmies no sievietes skatpunkta, tad vispirms viņa ir sieviete, tas nozīmē – rūpes par sevi. Tad viņa ir sieva, mīļākā, draugs, atbalsta plecs utt., un tad viņa ir māte. Nezinu, kāpēc ar laiku daļa sieviešu šo hierarhiju maina. Manuprāt, bieži vien tiek pieļautas kļūdas tajā, ka numur viens viņa ir māte, bet numur divi un trīs nemaz neeksistē, tad sāk maitāties attiecības un tālāk jau viss pārējais.”

Turklāt Gints uzskata, ka bērns nevar pārņemt visu. “Mums ir noruna, ka bērns nepārņems visu. Mums ir atrunāts, ka turpinām dzīvot, visur nemētāsies bērna lietas, mēs būsim arī viens otram – kā vīrs ar sievu.”

Gints vispār dzīvo pēc sev pieņemtiem principiem, un viens no tiem ir  – jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt. Viņš arī izceļ, ka Jekaterina jau atkal vada fitnesa treniņus, lai gan pēc dzemdībām ir pagājušās divas nedēļas vien. “Viņa ir teju atguvusi savu formu. Un tā ir viņas izvēle. Viņa vēlas būt seksīga, skaista, iekārojama, viņa vēlas būt arī sieviete, ne tikai mamma.”

“Manuprāt, svarīgākais ģimenē ir miers. Man dzīvē vispār galvenais ir līdzsvars. Man mieru dod tas, ka esmu parūpējies gan par sevi, gan par savu ģimeni. Kāds varbūt teiks, ka mans modelis nav iespējams, bet vienmēr ir iespēja uz to tiekties. Un, protams, komunikācija, tas ir galvenais – ir jārunā savā starpā, bez tā – nu nekā, mēs esam pāris, mēs kopā darām lietas. Un vispār man ir ļoti paveicies ar savu sievu.

Vai pastāv tāds pareizais piemērs? Noteikti katram tas ir savs. Nevar nepieminēt arī to, ka Latvijā ir patiesi daudz šķirtu ģimeņu, kā arī sarunā vienprātīgi runājām par to, ka sieviete var rūpēties par sevi, savu vīru un bērniem tikai tad, ja blakus ir spēcīgs vīrietis, taču lielā daļā ģimeņu tā tas nav.

Latvijā nav daudz normālu vīriešu – tas ir fakts

“Nav daudz normālu vīriešu, tas ir fakts. Tā kā strādāju par fitnesa treneri, ikdienā esmu sastapies ar ļoti daudz stāstiem par dažādām situācijām. Taču vēlos uzsvērt atkārtoti visām sievietēm: “Kad tu laidies kaut kādās attiecībās, pat ja tas ir vienkārši sekss, ir jāsaprot, ar ko tu esi kopā. Jāsaka, tās ir arī sieviešu izvēles diemžēl.”

“Redz, tāpēc vien vīrietim bērna dzīvē ir milzīga loma. Un pēdīgi ir tas, ja māte audzina dēlu viena, gribot dot visu to labāko, dēls izaug par “mīksto”. Bērns nedabū to pretestību. Manuprāt, džekam vajag laiku pa laikam “dabūt pa purnu” arī tiešā nozīmē. Lai nav tā visatļautība, tas “mīkstums”.”

Gints atklāj, ka arī audzis šķirtā ģimenē, taču tas nav bijis par iemeslu izaugt par “mīksto”, jo tēvs devis stingrus pamatus, un viena no galvenajām vērtībām, ko viņš guvis, ir cieņa.

“Manā pieredzē bija tieši tā – ar mammu es reizēm varēju “pačīkstēt”, bet ar tēvu viss bija vienkārši – piemēram, viņš pasaka izdari to un to, un man pat nebija doma galvā iebilst vai teikt “vēlāk, vēlāk”. Cieņa pret vecākiem man ir ieaudzināta, un to es nodošu arī tālāk. Es nemaz nezinu citu variantu, es zinu to, ka būs tā, kā teikšu es. Un tam nav sakara ar valdonīgumu, tā ir tēva loma – tēvam ir jābūt stingram.”

Ņemot vērā, ka šajā svētdienā būs Tēva diena, jautājām, vai Ginta ģimene plānot kaut kā īpaši to atzīmēt?

Gints teic, ka, viņaprāt, šādas dienas ir jāatzīmē: “Arī es no savas bērnības atceros, ka tika atzīmēti visi svētki – dzimšanas dienas, vārda dienas, Ziemassvētki utt. Kad paliec vecāks, sāc saprast patieso nozīmi šiem svētkiem.”

Tomēr, kā teic Gints, pasaule ir materializējusies, un mārketings ņem virsroku pār svētkiem. “Ja kādreiz Valentīndienā uzdāvināt vienu rozīti vai uzrakstīt mīlestības vēstuli bija ļoti forši, tad tagad ir pārmērības – dārgi restorāni, 100 rožu ziedu klēpji utt. Tas pats arī ar citiem svētkiem. Esmu novērojis, ka daļai cilvēku ieslēdzas tāda kā pretereakcija tāpēc, ka tiek uzspiestas, piemēram, šīs lielās, dārgās dāvanas.”

Turpinot viņš saka: “Jā, tāpat ir ar Ziemassvētkiem. Kolīdz tie tuvojas, visi paniko par dāvanām, bet šie svētki jau nav par dāvanām. Cilvēki pēc tam pārdzīvo par iztērēto naudu, bet neredz to skaisto – kopā būšanu.”

Runājot par manām attiecībām ar tēvu, arī viņam ir vajadzīga uzmanība – parunāšanās. Tas nav par to, ko es viņam uzdāvināšanu.

“Es atceros vienu momentu no savas jaunības – mēs kopā ar tēvu braucām skaldīt malku pie manas vecmammas. Toreiz es domāju – priekš kam mēs to darām, noalgosim kādu par desmit latiem, lai izdara. Tēvs man teica – Mēs paši to varam izdarīt, un, kad paliksi vecāks, sapratīsi.”

“Un tagad atskatoties, tas bija vesels pasākums – mēs kā jau veči visai bieži sacentāmies, vecmamma pusdienas taisīja. Un pēc laika vecmammas vairs nav, tādēl malku vairs neskaldīsim – tā laika vairs nekad nebūs. Tādas atmiņas man vairs nebūs. Pienāks brīdis, kad arī mans tēvs aizies, un es jau tagad zinu, ka ne tikai es, bet arī daļa citu, kuriem šādas iespējas vairs nav, gribētu, kaut vairāk būtu pievērsuši uzmanību, kaut vairāk tiktu pavadīts laiks kopā, un tas neko nemaksā.

Tāpēc šiem mazajiem svētkiem ir burvība – tas ir iemesls satikties, būt kopā. Es izmantoju visus mazos svētkus, lai izrādītu rūpes un uzmanību cilvēkiem, kurus mīlu.

Pienāks brīdis, kad arī mans bērns izaugs, būs citas vēlmes un intereses, un diezin vai gribēs sēdēt ar mani mājās, tāpēc es aizvien vairāk novērtēju šo kopā būšanu. Tas nav stāsts par naudas tērēšanu. Vienas no foršākajām sajūtām ir tās, ka mēs otram varam sniegt emocijas. Tas ir tas labākais dzīvē – ne jau somiņa vai dārgas rotas.

Es arī jau tagad zinu, ka piedalīšos visos bērna svētkos, apmeklēšu pulciņus un koncertus, vienalga, ko viņa tur darīs – kaut skraidīs pa skatuvi ar papīra putniņiem –, es tur būšu. Tikai tam ir nozīme.

Mēs visi šajā pasaulē esam uz laiku, mēs viens otram varam sniegt otram labas emocijas, veltīt enerģiju kam labam.”

Nobeigumā Gints pastāsta kādu citātu, kas spēcīgi iesēdies viņa galvā, ieskicējot tās vērtības, par kurām viņš nobeigumā runā.

Dēls tētim prasa kabatas naudu vienu reizi, otru, trešo. Tētis pēc nedēļas attopas un saka dēlam: “Bet es jau tev veselu nedēļu dodu kabatas naudu,” un tad zēns jautā: “Tēti, cik tev izmaksā viena diena darbā?” Tētis atbild: “100 dolāru.” Puisītis dod tētim sakrātos 100 dolārus un vaicā: “Vai es varu nopirkt šo vienu dienu sev?”

Un vēl – nevajag sevi salīdzināt ar citiem. Ja viens bērnam uz 18 gadu jubileju var nopirkt bembi, bet tu nevari – nu un? Materiālās lietas veido jucekli mūsu galvās.

Tētis mani ņēma līdzi savās ikdienas gaitās – tam ir vērtība

“Esmu audzis šķirtā ģimenē. Kā zināms, Latvijā šķirtu ģimeņu ir daudz. Ierasts, ka vecāks, kurš ikdienā nedzīvo kopā ar bērnu, tiek vest izklaidēs, uz Zoo u.tml. Tas viss ir forši, bet man visvairāk atmiņā iespiedies tas, ka tētis mani ņēma līdzi savās ikdienas darbībās. Viņš brauca medībās un ņēma mani līdzi. Man tas likās kaut kas wow – bises, patronas. Tāpat es tiku ņemts līdzi uz servisu, varēju vērot procesu. Viņš ņēma mani līdzi arī uz saviem basketbola treniņiem un arī uz darbu. Tas, manuprāt, ir kruta. Daudz foršāk likās, ka mani iesaista ikdienas dzīvē, ka es varu būt daļa no viņa pasaules. Man šķiet, ka tādā veidā mūsu saikne kļuva tikai spēcīgāka.”

Nevajag sevi salīdzināt ar citiem!

Un redziet, tas nav stāsts par naudu un dārgām izklaidēm, tas ir stāsts par kopā pavadīto laiku. Tāpēc es gribu vēlreiz uzsvērt, ka nevajag sevi salīdzināt ar citiem. Man kāds var nepiekrist, bet es vienmēr esmu domājis, ka tur, kur ir nauda, tur nav laimes.

Skaidrs, ka lielai daļai dzīve nav sakārtota, arī naudas jautājumi, tāpēc Gints aicina nenovērsties no bērna, ja arī nav tik daudz finansiālo līdzekļu, cik gribētos – bērnam svarīgs ir kopā pavadītais laiks. “Tu stūrē cauri dzīvei ar to, kas tev ir. Ir tik daudz iespēju, ko var izdarīt ar minimāliem līdzekļiem. Manas skaistākās atmiņas par bērnību ir it kā vienkāršas. Atceros, ka naktī taisījām ugunskuru un cepām kartupeļus, atceros, ka man mācīja peldēt, un atceries arī tu – izdari vislabāko ar to, kas tev ir!”

Gints Valdmanis un Rīta kafija  vēl sirsnīgu Tēva dienu!

youtube icon
Abonēt youtube