Pirmdien, 20. februārī, grupas “Nirvana” līderim Kurtam Kobeinam paliktu 50 gadi.
“Nirvana” kļuva par pēdējā laika ietekmīgāko grupu: izdzirdot viņus, desmitiem tūkstoši cilvēku izveidoja savas komandas, bet cienījamas rokzvaigznes mainīja savu attieksmi mūzikas uztverē. “Nirvana” pacēla alternatīvo roku jaunā līmenī, galvenajās rindās ar komerciālo mūziku.
Lūk, ko par atpazīstamāko grandž-roka mūziķi stāsta slavenie cilvēki, kuri vēlējās iepazīties ar Kobeinu un tie, kuri ar viņu bija pazīstami.
Deivids Bovijs: “Mani vienkārši pārmeta, kad es uzzināju, ka Kobeinam patika tas, ko es daru. Man ļoti gribējās parunāt ar viņu par to, kāpēc viņš nolēma izveidot “Man Who Sold The World” kaveru. Tā bija laba un tieša versija, un tā skanēja kaut kā ļoti atklāti. Es ļoti vēlētos izdarīt kaut ko kopā ar viņu, bet vienkārši parunāt ar viņu arī būtu labi.”
Leonards Koens: “Man žēl, ka neizdevās parunāt ar šo jauno cilvēku. Es redzēju daudzus mūsu dzen-centrā, kam bija problēmas ar narkotikām un kuri atrada izeju. Vienmēr ir alternatīva, un es laikam varētu piedāvāt viņam kaut ko. Vai arī nevarētu. Dažreiz vienkārši draudzīga saruna var glābt cilvēku.”
Viljams Barouzs (rakstnieks, viens no nedaudziem Kobeina elkiem): “Kobeins bija ļoti kautrīgs, laipns. Bija viņā kaut kas trausls un apburoši-pazaudēts. Viņš smēķēja cigaretes, bet nedzēra. Par narkotikām nebija runas. Es neparādīju viņam savu ieroču kolekciju. Tas, ko es labi atceros – ir nāvējoši pelēka ēna uz viņa vaigiem. Tas, ka Kurts nogalināja sevi, nebija viņa gribas akts. Kā man likās, viņš jau bija miris.”
Pīts Taunsends (grupas “The Who” ģitārists) :” Es apraudāju Kurtu, kurš bija no sākumu brīnišķīgs, tad nožēlojams, pazaudēts, vēlāk varonīgi muļķīgs. Protams, tas ir hārdroks.”
Nils Jangs (Kobeins savā atvadu vēstulē nocitēja viņa dziesmu “labāk sadegt, nekā lēni nodzist”) :”Viņš ļoti, ļoti iedvesmoja mani. Viņš bija tik izcils. Brīnumains. Viens no labākajiem un daudz vairāk. Man viņš bija viens no absolūti labākajiem. Skumji, ka neatradās neviens, kurš varētu parunāt ar viņu par visu, pateikt: es saprotu, kam tu tagad ej cauri, bet tici, viss nav tik slikti.”
Igijs Pops :”Es aizgāju paskatīties uz “Nirvana” mazajā klubā “Pyramid” Ņujorkā. Ģitāru varēja dzirdēt slikti. Bet tam puisim bija vaibs. Viņš lēkāja uz skatuves kā marionete vai kaut kāds elfs, saliecies virs savas ģitāras. Man tas patika. Kad viņš dziedāja, balss skanēja kā skrāpe, un tas bija kaut kā dēmoniski. Vēlāk es ieraudzīju kā viņš iet gar bāru: neliela auguma, ar baltiem matiem, T kreklā The Stooges. Es izjutu lepnumu.”
Snoop Dogg : “Es pastāstīšu jums par šo cilvēku, leģendu un mītu. Viņa mūzika bija vienreizēja. Bet zāle viņam bija 20 reizes labāka.”
Lars Ulrihs (“Metallica” bundzinieks) : “Kobeina gadījumā jums bija darīšanas ar īstu cilvēku, nevis kaut kādu izdomātu tēlu vai mākslīgo masku.”
Rivers Kuomo (Grupas “Weezer” dalībnieks) : “1990. gados es biju pats lielākais “Nirvana” fans. Esmu pārliecināts, ka liela cilvēku daļa var teikt to pašu, bet es biju tik kaislīgi pieķēries viņu mūzikai, ka brīžiem jutos slims – man reāli sāpēja sirds.”
Billijs Džo Ārmstrongs (grupas “Green Day” dalībnieks) : “Atceros, kad iznāca “Nevermind” (otrais “Nirvana” albums), es padomāju: beidzot mums ir savi “The Beatles“. Viņi bija mūsu laikmeta “The Beatles”, un vairāk nekas līdzīgs nenotika.”
Questlove (grupas “The Roots” dalībnieks) : “Klausies, 1994. gada 5. aprīlī mainījās visa mūsu pasaule.” (Kobeina nāves diena)
Billijs Korgans (“The Smashing Pumpkin” grupas līderis ) : “Kad Kurts Kobeins izdarīja pašnāvību, mūsu paaudze zaudēja atslēgas tēlu. Kurš vēl no mūsu paaudzes nozīmē citiem vairāk, nekā pats sev? Nevaru vairs nosaukt nevienu. Es daudz par to domāju, un tā arī nevienu neatradu.”
