Foto: Pixabay

Krievijas iebrukums Ukrainā paātrina nabas saites saraušanu ar Krieviju. Ekonomiskā integrācija PSRS telpā bija tik pilnīga, ka no tās bija grūti atbrīvoties, un šīs saites bija veidotas tā, ka tās saslēdzās un gāja caur Krieviju,” intervijā portālam Latvijas Vēstnesis pauž vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere.

“Lai gan formāli jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas tirdzniecība ar Krieviju bija jūtami samazinājusies, daudzās jomās atkarība no Krievijas saglabājās. Atkarība no gāzes piegādēm ir redzamākā daļa. Tikai karš radīja vajadzīgo politisko gribu, lai to mazinātu. Tas pats ir ar Krievijas informatīvo telpu, kas līdz karam visai netraucēti valdīja Latvijā. Politiskajā telpā bija lielāks satraukums par Krievijas tiešās propagandas platformām, tādām kā “Sputnik”, taču REN TV gadiem ilgi netraucēti “zombēja” ne tikai Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus,” norāda pētniece.

Vaicāta, cik daudz laika nepieciešams, lai izgaistu padomju perioda nospiedumi sabiedrības domāšanā, vēsturniece norāda, ka “acīmredzot ar vienu paaudzi būs par maz, vajadzēs vismaz divas, tātad apmēram 50–60 gadu”.

“Krievija ir un būs mūsu kaimiņš, un ar to mums jārēķinās vienmēr, tomēr karš Ukrainā skaidri parāda, ka [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina vēsturiskā retorika – diezgan dīvains kokteilis, kurā sapludināta 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ģeopolitika, vēlēšanās atjaunot Krievijas impēriju un nostalģija pēc zaudētā PSRS superlielvaras statusa – bauda pietiekami lielu Krievijas sabiedrības daļas atbalstu. Kamēr tā ir, mēs nekad nevarēsim justies droši,” skaidro  Bleiere.

Pēc viņas sacītā, “bez minētajiem “lielās politikas” aspektiem ir arī PSRS totalitārisma mantojums, kas izpaužas populismā, neticībā demokrātijai, cerībā uz bruņinieku baltā zirgā, kas atjās un apkaus visus pūķus. Krievija ir uzņēmusies tradicionālo vērtību aizstāves funkciju. Tām tiek pretstatītas netradicionālās vērtības, kuru bāze atbilstoši šai retorikai ir “sapuvusī” Eiropa un Rietumi. Nevar teikt, ka šai retorikai nebūtu atbalsta Latvijas un latviešu sabiedrībā, tādējādi mūsu ģeopolitiskā izvēle atrasties Rietumu politiskajā telpā nonāk pretrunā daļas sabiedrības antirietumnieciskumam. 80. gadu beigās šķita, ka homo sovieticus ir karikatūra par atpalikušu, ideoloģiski “nozombētu” cilvēciņu, kādi mēs noteikti neesam. Taču izrādījās, ka homo sovieticus mūsos ir daudz dziļāk, turklāt savu politisko nihilismu un neticību demokrātijai viņš nodod arī bērniem. Ņemot vērā, ka latviešu sabiedrībā bija vēsturiskā atmiņa par to, kā funkcionē tirgus ekonomika un politiskā demokrātija, pēc neatkarības atgūšanas likās, ka pietiks ar vienas paaudzes nomaiņu, lai tiktu vaļā no tā, kas bija ieaudzināts padomju laikā. Tagad man šķiet, ka tas prasīs vairāk laika un ka tas nav automātisks process, tam ir nepieciešamas sabiedrības apzinātas pūles”.

Pēc vēsturnieces domām, Uzvaras pieminekļa nojaukšana ir pozitīvi vērtējama: “Piemineklis, manuprāt, nebija izcils no mākslinieciskās vērtības viedokļa. Tas bija kļuvis par sava veida simbolu tiem, kuri Latvijas valsti uztvēra kā pārpratumu vai vismaz pamāti”.

“Protams, var uzdot jautājumu, kā šī sabiedrības daļa organizēs savu atmiņas telpu tagad, kad pieminekļa vairs nav. Pieļauju, ka ir daļa padomju okupācijas laika pieminekļu, ielu nosaukumu u. tml., kas bija pārdzīvojuši PSRS sabrukumu dažādu iemeslu dēļ. Neredzu iemeslu, kādēļ Rīgā vajadzētu būt, piemēram, Gogoļa un Turgeņeva ielām, kas ir mantojums nevis no Padomju, bet Krievijas impērijas. Tomēr man ir arī bažas, ka šajā postpadomju telpas attīrīšanas degsmē mēs aizejam par tālu. Pieļauju, ka [Andreja] Upīša pieminekli nāksies un varbūt pat vajag pārvietot kaut kur citur saistībā ar koncertzāles celtniecību. Taču novākt pavisam? Varbūt Upīša piemineklis pēc kāda laika tiks uztverts kā simbols sarežģītajam 20. gadsimtam Latvijas vēsturē, tā pretrunām – ideoloģiskajām un cilvēciskajām?” retoriski vaicā vēstures zinātņu doktore.

Lasiet arī; Deportētie ukraiņu bērni sisti ar nūjām un vesti nezināmā virzienā, ja saukuši «Slava Ukrainai!»