FOTO | Pulcējot virkni slavenību, pirmizrādi piedzīvo latviešu filma par Mariju Leiko

Foto: Gints Ivuškāns

Kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvojusi filmu studijā “Mistrus Media” veidotā režisora Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”, pulcējot virkni slavenību. To vidū Māra Zālīte, Jānis Sārts, Ādolfs Šapiro, Baiba Braže un daudzi citi. Filma ir vēsturiska drāma, kas atspoguļo slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāstu un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri.

“Man ir bijis tas gods strādāt ar izcilāko filmēšanas grupu, kas filmas labad atdeva dvēseli un pašaizliedzīgi palīdzēja tai tapt, – par to būšu mūžam pateicīgs! Sākotnēji bija iecere veidot vēsturisku filmu, bet tas dīvainā un traģiskā veidā sakrīt ar mūsdienām. Teju katram, skatoties šo filmu, būs iespēja ieraudzīt pavedienus, kas saista vēsturi un tagadni, un sajust pēcgaršu, ka nedrīkst ļauties nogurumam, kas bieži vien mūs pārņem saistībā ar karu Ukrainā,” norāda filmas režisors Dāvis Sīmanis.

Filma bija iekļauta 74. Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla Foruma programmā, kuras veidotāji norāda – “Marijas klusums” ir vēsturiski precīza un vienlaikus politiski aktuāla filma, sava veida brīdinājuma šāviens tam, kādas sekas var izraisīt autoritāro režīmu terors.

“Berlīnes festivāls bija ļoti nozīmīgs notikums Latvijas kino, jo pēc ilga pārtraukuma Latvijas filma tika nominēta, un tas bija priekpilns, saviļņojošs un emocionāls piedzīvojums, kad tā ieguva prestižo Ekumēniskās žūrijas balvu. Tas bija mirklis, kad filma piedzima starptautiski un Dāvis Sīmanis kļuva par to Latvijas režisoru, kurš sniedzis visvairāk interviju starptautiskajai presei. Jāatzīmē, ka Berlīnes festivāla norises laikā gāja bojā Aleksejs Navaļnijs, un tas bija brīdis, kurā filmas stāsts traģiski rezonēja ar mūsdienām. Marija Leiko, kas karjeru īstenoja Vācijā 20. gadsimta 20. gados, tika samalta totalitārajā valsts mašinērijā, līdzīgi kā Aleksejs Navaļnijs. Filma ir spilgts mākslas darbs, un operatora Andreja Rudzāta kamera savā veidā palīdzēja uzsūkt melnbaltā kino estētiku,” stāsta Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma.